Traumas, aizvainojums un dzīve citā realitātē. Ilggadējs Putina pētnieks skaidro kara noziedznieka vēlmi iebrukt Ukrainā

Putina sāktos konfliktus un karus salīdzina ar narkotikām

Kāpēc Putins uzbruka Ukrainai? "To es aprakstu savā grāmatā. Pēc Maksa Vēbera domām, viņš ir harismātisks līderis. Lai gan viņš tāds sākotnēji nebija.

Tas nozīmē, ka varas pamatā vienmēr ir harisma. Un, kad realitātē iedzīvotājiem nav ko ēst, ir problēmas un cilvēki ir neapmierināti, tad harismātiskam vadītājam vajag viņiem kaut ko piedāvāt. Vispirms tie bija konflikti Barenca jūrā, tad Tuzlas ragā. Un konfliktus vajadzēja palielināt, līdzīgi kā narkomānam. Tad sākās konflikti Gruzijā un pēcāk Krimā," pauž autors. 

Foto: Gruzijas karavīri

Viņš uzsver, ka jau iepriekš secināja - konflikts Krimā ilgs vairākus gadus. Rakstnieks norāda, ka ar laiku Krievijai atkal ir nepieciešams novērst cilvēku uzmanību un paaugstināt bīstamības līmeni.

"Esmu pārliecināts, ka viņi [Krievijas iedzīvotāji] dzīvo savā realitātē. Es domāju, ka pat tad, ja Putins veiktu melu detektora pārbaudi, viņš pats noticētu, ka Ukrainā ir fašisti. No rīta viņš nāk klajā ar savu pasaules uzskatu, pastāstot par to Peskovam (Vladimira Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs).

Peskovs piezvana Ostaninkas televīzijai, un vakarā Putins ieslēdz televizoru un redz, ka viņi pārraida to, par ko viņš runā."

Pētnieks vērš uzmanību, ka tas ir informācijas apburtais loks, tādēļ viņš uzskata, ka Putins, iespējams, neredz realitāti un domā, ka Krievijai klājas daudz labāk nekā patiesībā.

Ņemot vērā, ka autors kara noziedznieka Vladimira Putina domu gājienu par konfliktiem un kariem pielīdzina narkotikām, raidsabiedrība vēlējās noskaidrot, vai pēc Ukrainas kara atkal Krievijai būs nepieciešams palielināt "devu".

Raitšusters uz jautājumu atbild: "Noteikti! Un tas ir tas, ko Rietumos nesaprot. Ja viņam šo piedos, ja, no viņa viedokļa raugoties,

viņš atkal uzvarēs, pēc dažiem gadiem šī eiforija atkal nedarbosies, cilvēkiem nebūs, ko ēst, un tad vajadzēs Baltijas valstis vai vēl kaut ko.

Cilvēki to nesaprot. Es negribu tagad vilkt paralēles, bet tie ir tie paši mehānismi, ko mēs redzējām ar Hitleru. Sudetu apgabals tika atdots Vācijai, domājot, ka viņš nomierināsies, bet sanāca pilnīgi otrādi. Ja viņš, atvainojiet, būtu sists pa seju un spēris izšķirošus soļus, varbūt mēs būtu varējuši izvairīties no Otrā pasaules kara. Šķiet, ka no kļūdām nemācās!"

Putins dzīvo savā realitātē

Grāmatā "Putina demokrātija" pētnieks rakstīja, ka Putins un vasarnīcu kooperatīva "Ozero" locekļi ir ļoti racionāli, tādēļ viņi vēlas saglabāt tirdzniecības saites ar Rietumiem un iegūt to cieņu.

Foto: Kremlis 

Skaidrojot, kā šīs abas vēlmes mainījās 24. februārī, Raitšusters saka: "Es domāju, no viņa viedokļa tas ir racionāli. Viņš bija pārliecināts, ka varēs to ātri izdarīt [Krievijas iecerēto zibenskaru; - red. piez.].

Viņš ir racionāls savā sistēmā, bet šī sistēma ir kā 19. gadsimtā - sagrābt teritoriju un "atbrīvot".

Kad ASV prezidents teica, ka nebūs militāras iejaukšanās, bet būs sankcijas, tad Putins nolēma: kad vēl es varēšu iegūt Ukrainu, ja ne tad, kad tādi "impotenti" būs pie varas Rietumos. Viņš nenovērtēja. Viņš domāja, ka notiks tāpat kā ar Krimu."

Pētnieks arī vēsta, ka Putinam ir cilvēki Rietumos, kuri bija pārliecināti, ka būs protesti un stingras sankcijas, bet galu galā nekas lielākoties nemainīsies. "Tāds bija viņa nodoms. Proti, ar viņa loģiku tas bija saprātīgi. Jā, [Krievijai ir nepieciešamas] labas attiecības ar Rietumiem, bet vara tomēr ir svarīgāka."

Grāmatā autors apraksta Putina nākšanu pie varas Federālajā drošības dienestā (FDD), norādot, ka no Valsts drošības komitejas (VDK) tika saņemta "iedzimtā trauma" -

nepareiza informācijas apstrāde, bailes stāstīt patiesību augstākstāvošajiem, tieksme uz sazvērestības teorijām.

Raidsabiedrības žurnālists norāda, ka šobrīd ir secināms, ka Ukrainā "militārā operācija", visticamāk, pirmajā posmā izgāzās tieši šo kļūdu dēļ. Uz jautājumu, vai Putins tagad var mācīties no šīm kļūdām un sākt redzēt pasauli reālu - tādu, kāda tā ir -, autors stāsta: "Nē, es to izslēdzu. Piemēram, es lasīju par to, kā Miloševičs (bijušais Dienvidslāvijas un Serbijas prezidents Slobodans Miloševičs) Hāgas tribunālā līdz pašām beigām bija pārliecināts, ka viss ir tieši tā, kā viņš to saprata.

Tā cilvēks jau ir iegājis savā realitātē. Saprotiet, manuprāt, ir ļoti svarīgs manas grāmatas vadmotīvs. Viņš ir aizvainots un pazemots. Bērnībā viņu apvainoja, nemitīgi sita, pēc tam Drēzdenē viņu aizvainoja (autors grāmatā apraksta situāciju, kad pilsētas iedzīvotāji gatavojās iebrukt VDK iecirknī Drēzdenē, taču tālrunis, pa kuru Putins zvanīja uz Maskavu, neatbildēja; - red.piez.), tāpēc gan valsts, gan viņš personiski ir aizvainots."

Specdienestos iesaistīto cilvēku domāšanas veids

Grāmatas autors uzskata, ka Putina dzīves laikā piedzīvotās emocijas joprojām viņu ietekmē, tāpēc rakstnieks ir pārliecināts - ja būs slikta situācija, tas viņu ļoti kaitinās, tādēļ tiks vainoti Rietumi.

Par Putina dzīves gaitā piedzīvotājām emocijām viņš saka: "Viņā jau ir tik dziļi [uzskati], ka visi vēlas viņu aizvainot un pazemot, bet viņš tikai vēlas būt labāks, un tas viņu ļoti sanikno."

Raitšusters atsaucas uz kādu dokumentāciju ar Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) slepenā dienesta "Stasi" augstākajām amatpersonām pēc VDR sabrukuma. Autors secina, ka amatpersonas neizjuta vainu par izdarīto.

Foto: VDR nozīmīte uz "Stasi" virsnieka cepures

"Taču, kad viņi atradās tiesas zālē, sapratnes nebija. Domāju, ka arī Putins ir no šī loka. Pat ja viņš sēdēs Hāgā, viņš līdz pēdējam ticēs, ka tā ir globāla sazvērestība gan pret viņu personīgi, gan pret Krieviju.

Un tas, starp citu, var viņu iznīcināt un nogādāt Hāgā, jo, manuprāt, daudzi noziedznieki ir pragmatiskāki."

Intervijā ar raidsabiedrības žurnālistu autors uzsver, ka nesalīdzina Hitleru ar Putinu, taču var secināt atsevišķas paralēles. Kā būtisku aspektu abos līderos autors secina: "Pārsteidzoši, ka tas sakrīt ar visas valsts sociālo traumu. Tas pats notika arī Hitlera laikā Vācijā.

Arī tad valsts jutās aizskarta un pazemota un izvēlējās fīreru, kurš bija aizvainots un pazemots, tā vietā, lai tiktu ar to galā. Šīs paralēles ir pārsteidzošas."

Pēc autora uzskatiem, šo līdzību vēl vairāk pastiprina fakts, ka Putins savulaik strādāja specdienestos, norādot, ka iesaistītajām personām ir īpašs domāšanas veids.

Raitšusteram Krievijas cilvēktiesību aizstāvis Sergejs Kovaļovs sacīja, ka specdienestos strādājošie bija kā suņi pie ķēdes, kas apsargā māju, bet nevar to kontrolēt. "Tā kā viņi visur redz tikai ienaidniekus, viņiem ir vienalga, ka tur tek jumts vai nav ko ēst," viņš piebilst.

Grāmatā autors secina, ka bijušā spiega Aleksandra Ļitviņenko un žurnālistes Annas Poļitkovskas slepkavības veica FDD, un Putins, iespējams par to nezināja, tāpēc Putinu mēģināja pārliecināt ieņemt stingrāku kursu pret Rietumiem un "tautas ienaidniekiem".