Ar iebrukumu Ukrainā Vladimirs Putins vienpersoniski ir atdzīvinājis Ziemeļatlantijas līguma organizācijas aktivitāti, atgriežot to ārpolitikas dienaskārtības augšgalā. Kā kara noziedznieka Putina iebrukums Ukrainā atgrieza NATO uz politiskās skatuves, skaidroja medijs "The Guardian".
Skandināvijas valstis, kas reiz lepojās ar savu neatkarību no šīs organizācijas, tagad vēlas tai pievienoties. Vācijas valdība ir apsolījusi bezprecedenta aizsardzības izdevumu palielinājumu, kas nozīmē tās ieguldījuma NATO palielināšanu. NATO ir atguvusi fokusu un, daudziem par pārsteigumu, ir pierādījusi, ka ir apbrīnojami sparīgs un spējīgs spēks cīņā pret Krieviju.
NATO atgriešanos uzmanības centrā ir pavadījušas debates par tās vēsturi. Katrai ieinteresētajai pusei ir savs stāsts. Maskavai NATO jau sen ir projekts, kura mērķis ir pakļaut Krieviju un samazināt tās ietekmi.
Vašingtonai NATO sākās kā veids, kā pasargāt Rietumeiropas iedzīvotājus no Padomju Savienības, bet 90. gados tā kļuva par demokrātijas, cilvēktiesību un kapitāla virzītājspēku. Šis četru burtu akronīms ir kas vairāk nekā vienkārša militāra alianse.
Uz papīra NATO ir 30 valstu alianse, kas ir apņēmusies ievērot brīvas institūcijas un ko saista tās hartas 5. pants, kurā noteikts, ka - kaut arī ar nosacījumiem - dalībvalstis kopīgi aizstāvēs jebkuru citu dalībvalsti, pret kuru tiks vērsts uzbrukums.
1949. gadā dibinātā NATO uzskata sevi par jaunāko brāli citām starptautiskajām institūcijām (Apvienoto Nāciju Organizācija un Vispārējā vienošanās par tarifiem un tirdzniecību, kas kļuva par Pasaules tirdzniecības organizāciju) un lepojas ar to, ka vairāk nekā pusgadsimtu ir uzturējusi mieru Eiropā.
Lai gan NATO ir galvenokārt militāra alianse, tā ir arī kultūra, vai, kā paziņoja NATO trešais augstākais sabiedroto spēku komandieris Alfrēds Grūnters, "NATO ir prāta stāvoklis".
NATO budžets uz papīra ir salīdzinoši pieticīgs - 2,5 miljardi eiro, un to veido visu dalībvalstu iemaksas, taču 800 miljardu ASV dolāru aizsardzības budžets garantē, ka NATO var tērēt lielu daļu savu līdzekļu birokrātiskai uzturēšanai.
Neraugoties uz dažiem mājieniem par to, ka visus lēmumus NATO pieņem "vienprātīgi", NATO nemaz necenšas slēpt Amerikas pārākumu aliansē. Oficiālajā juridiskajā procedūrā par izstāšanos no NATO statūtos ir noteikts, ka valstij par savu nodomu jāpaziņo nevis NATO ģenerālsekretāram, bet gan ASV prezidentam.
Praksē NATO ir galvenokārt politiska vienošanās, kas garantē ASV pārākumu Eiropas jautājumu risināšanā. NATO politiskā mītne atrodas jaunā modernisma stilā celtā ēkā Briselē, bet tās svarīgākais militārais vadības centrs atrodas Norfolkā, Virdžīnijā.
Kopš 1949. gada katrs augstākais sabiedroto spēku komandieris ir bijis amerikāņu militārpersona. Pašai NATO nav savu bruņoto spēku. Tajā ir aptuveni 4000 darbinieku, kas koordinē tās darbību visā pasaulē.
NATO militāros spēkus jebkurā brīdī veido dalībvalstu valdību brīvprātīgi norīkotie spēki, no kuriem lielāko ieguldījumu sniedz ASV. NATO karus un karadarbību - kas ir likuši Luksemburgas iedzīvotājiem un turkiem cīnīties Korejā, bet spāņiem un portugāļiem Afganistānā - parasti ir organizējusi Vašingtona.
Pat tajos karos, kuros galvenokārt ir piedalījušies eiropieši, piemēram, NATO intervencē Lībijā, ir izmantota pārsvarā amerikāņu loģistika, degvielas uzpildes stacijas un tehnika.
NATO kronis ir tās kodolieroči. Teorētiski trīs NATO kodolvalstis - Lielbritānija, Francija un ASV - koordinē pārējo alianses valstu kodolaizsardzību. NATO uztur kodolspēkus kontinentā, taču tie lielākoties ir ceremoniāli. Ja Maskava raidītu kodolraķeti uz Briseli, sākotnējā reakcija būtu vienpusēja no Vašingtonas puses, jo faktisko NATO procedūru ievērošana ir saistīta ar darbietilpīgiem protokoliem.
NATO kodolgrupai vispirms būtu jāapspriežas un jāvienojas par atbildes reakciju un tad jāpieprasa Vašingtonas kodolkodeksa daļa, lai palaistu raķetes, kas izvietotas tās teritorijā. Ar kodolieroču lidmašīnām Beļģijā lido un to apkopi veic beļģi, kā tas ir Vācijā, Itālijā un Nīderlandē.
Taču neviena no šīm ieroču sistēmām nav tādā pašā trauksmes režīmā, kādu Amerikas prezidents var aktivizēt bez jebkuras citas NATO dalībvalsts atļaujas. Tikai Francijai un Lielbritānijai, kurām ir savi pilnīgi neatkarīgi kodolspēki, ir iespēja iznīcināt savus ienaidniekus ar kodoltriecienu, nekonsultējoties ar Balto namu.
Jau kopš NATO dibināšanas 1949. gadā daudzkārt ir izskanējis NATO bēru zvans, jo īpaši no tiem, kas aizmirst, ka krīzes ir tās dzīvības avots. Otrā pasaules kara beigās Franklins Rūzvelts paredzēja, ka gan Rietumu, gan padomju karaspēks divu gadu laikā atstās Centrāleiropu. Taču Rietumeiropas valstsvīri vēlējās, lai ASV sniegtu drošības garantijas, kamēr tās atjaunos savu ekonomiku.
Bija daudzi priekšlikumi, kā šo drošības paktu varētu noformēt. Amerikāņu stratēģis Džordžs Kenans ierosināja sistēmu, kurā Rietumeiropai būtu sava aizsardzības sistēma, bet Kanādai un ASV būtu atsevišķa sistēma, kas varētu nākt palīgā Rietumeiropai maz ticamā padomju iebrukuma gadījumā.
Tajā laikā debates par "paplašināšanos" bija par to, vai aliansē iekļaut vai neiekļaut tādas valstis kā Itālija. Kenans uzskatīja, ka ideja par NATO paplašināšanos Dienvideiropā ir provokatīva attiecībā pret Padomju Savienību un rada priekšnoteikumus neierobežotai paplašināšanai. Viņš uzskatīja, ka NATO ir jēga tikai kā paktam starp, viņaprāt, rasu un kultūras ziņā līdzīgām Ziemeļatlantijas reģiona tautām.
Jau no paša sākuma NATO bija nepopulāra dalībvalstu sabiedrībā. Harijs Trūmens nevarēja atļauties riskēt, ka savā pirmajā prezidenta vēlēšanu kampaņā viņš varētu pieminēt savus plānus par Ziemeļatlantijas aliansi no kara nogurušai Amerikas sabiedrībai.
Francijas komunisti un nacionālisti, kas bija pretēji noskaņoti gandrīz visos citos jautājumos, kopīgi protestēja pret Francijas iestāšanos NATO 1949. gadā. Itālijā notika milzīgas pret NATO vērstas sacelšanās.
Pirmā pēckara desmitgade NATO bija vētraina. Eiropas ekonomikas atveseļošanās ritēja pilnā sparā, un pārliecība, ka kontinentam ir nepieciešamas Amerikas drošības garantijas, bija vājāka. Trūmena Korejas karš parādīja, cik viegli ASV var kļūt pārmērīgi paplašinātas. Reaģējot uz to, Rietumeiropas līderi izstrādāja plānus par Eiropas Aizsardzības kopienas izveidi, kas apvienotu Rietumvācijas, Francijas, Itālijas un Beniluksa valstu topošās armijas.
Taču šis Eiropas armijas plāns sabruka gandrīz uzreiz pēc tā ieviešanas. Lielbritānija uzskatīja, ka apvienotie spēki apdraudētu valsts suverenitāti. Francijas valdība tikmēr bija vairāk noraizējusies par atdzimstošo Vāciju nekā par padomju iebrukumu. Paradoksālā kārtā Rietumeiropas valstu agrīnais centiens panākt autonomiju no Vašingtonas noveda pie tā, ka tās ciešāk iesaistījās NATO, kas izrādījās vienīgā vienošanās, kas spēja pārvarēt to nesaskaņas.
Iespējams, ka NATO bija radies kā drošības pagaidu risinājums, taču drīz vien tas kļuva par Rietumu stabilitātes garantu. ASV milzīgie aizsardzības budžeti kļuva par dzīvesveidu un vismazāk pretrunīgo veidu, kā veicināt valsts izdevumus pēckara ekonomikā, kuras mērķis joprojām bija panākt pilnīgu nodarbinātību.
Politiskā stabilitāte, ko NATO panāca 50. gados, nebija tik viennozīmīga. Vašingtona 1955. gadā iesaistīja aliansē Rietumvāciju, uz ko Padomju Savienība reaģēja, izveidojot savu, pret NATO vērstu drošības sistēmu - Varšavas paktu.
60. gadi NATO tiek pieminēti kā ārkārtas laiks. Šarla de Golla pacietība pret aliansi gadu gaitā bija izsīkusi. "NATO ir viltojums," viņš paziņoja 1963. gadā. "Pateicoties NATO, Eiropa ir pakļauta atkarībai no ASV."
Trīs gadus vēlāk de Golls panāca Francijas izstāšanos no NATO. Šī izstāšanās bija vairāk teatrāla nekā reāla - Francijas dalība NATO mācībās un tehnoloģiju apmaiņa gandrīz nemainījās, un tā joprojām bija NATO dalībvalsts.
NATO visnopietnākā eksistenciālā krīze iestājās 90. gados, kad sabruka organizācijas "raison d'etre" jeb iemesls būt - Padomju Savienība. Šajā jaunajā vidē nebija skaidrs, kāda būs NATO nākotne. Viss, kas palika, bija perspektīva, ka NATO palīdzēs sakopt un likvidēt Padomju Savienības kodolarsenālu. Bija ne tikai izzudusi organizācijas perspektīva, bet arī virkne jaunu institūciju Eiropā - pirmkārt, Eiropas Savienība - piedāvāja vienotību un autonomiju no ASV.
Vēl pirms Padomju Savienības sabrukuma tika izteikti priekšlikumi par jauniem politiskiem pasākumiem, tostarp Fransuā Miterāna īslaicīgā ideja par Eiropas Konfederāciju, kurā būtu iekļauta PSRS un izslēgtas ASV. 1989. gadā Mihails Gorbačovs piesavinājās de Golla seno sapni par Eiropu, kas stiepjas no Atlantijas okeāna līdz Urāliem, ko viņš nosauca par "kopējām Eiropas mājām".
Vairāki ievērojami dalībnieki un novērotāji 90. gados uzskatīja, ka NATO, kuras misija ir izpildīta, varētu beigt darbību. "Izslēgsim gan NATO, gan Varšavas paktu. Atlaidīsim savus un mūsu sabiedrotos," 1989. gadā ASV valsts sekretāram azartiski ierosināja padomju ārlietu ministrs Eduards Ševardnadze.
Vēlāk tajā pašā gadā Čehijas līderis Vāclavs Havels teica Džordžam Bušam, ka viņš paredz, ka amerikāņu un krievu karaspēks drīzumā atstās Centrāleiropu. Ievērojami amerikāņu stratēģi tam piekrita. Līdz ar Padomju Savienības sabrukumu bija pienācis laiks eiropiešiem pārņemt savu drošību atpakaļ savās rokās, ASV izvedot savus karaspēkus no kontinenta.
"Padomju draudi ir NATO vienojošā saite," 1990. gadā žurnālā "Atlantic Monthly" rakstīja viens no vadošajiem ASV starptautisko attiecību teorētiķiem Džons Mārsheimers.
Taču NATO 90. gadu krīze izrādījās tās izcilākā stunda. Desmitgades laikā tā ne tikai netika slēgta, bet pat paplašinājās. Tā nevis pazuda otrajā plānā kā atpalikusi aukstā kara struktūra, bet gan kļuva aktīvāka. Tikai dažu īsu gadu laikā no primāri aizsardzības organizācijas NATO kļuva par bezkaunīgi uzbāzīgu ofensīvu organizāciju - no ģeopolitiski konservatīva "status quo" sargātāja par pārmaiņu veicinātāju Austrumeiropā. Kā tas notika?
Par jauno NATO izaicinājumu kļuva nevis topošā Krievijas Federācija, bet gan vienota Eiropa.
Savā retorikā Buša administrācija bija piesardzīga pret NATO paplašināšanos. Taču praksē sakarā ar skaļajiem Gorbačova protestiem Bušs iekļāva tikko apvienoto Vāciju NATO. Drīz pēc tam NATO sāka apmācīt Ukrainas karaspēku.
Kad 1992. gadā par prezidentu kļuva Bils Klintons, patiesā atšķirība bija tāda, ka paplašināšanās retorika atbilda praksei. Klintons 1999. gadā vadīja Polijas, Ungārijas un Čehijas pievienošanos NATO un izturējās pret Krieviju kā pret sagrautu valsti.
Daudzi bijušie NATO kritiķi līdz aukstā kara beigām bija iestājušies par šo organizāciju, uzskatot to par vienīgo dzīvotspējīgo līdzekli savai jaunajai humānās intervences programmai.
Klintona laikā īpaša uzmanība tika pievērsta Ukrainai, un 90. gados tā bija trešā lielākā "USAid", kas ir neatkarīga ASV federālās valdības aģentūra, kas galvenokārt atbild par civilās ārvalstu palīdzības un attīstības palīdzības administrēšanu, līdzekļu saņēmēja. Pirms Putina iebrukuma tā bija saņēmusi vairāk nekā 3 miljardus ASV dolāru. Kopš Krievijas iebrukuma ASV jau ir piešķīrušas 14 miljardus ASV dolāru un ir apsolīti vēl 33 miljardi.
Laika gaitā strauji palielinājās NATO apmācības Ukrainas karaspēkam. Sākot ar Klintona militāro intervenci Kosovas karā 1999. gadā, Ukrainas karaspēks piedalījās gandrīz visās ASV vadītajās operācijās pēc aukstā kara, tostarp Afganistānā un Irākā. Ukrainas armijas spēcīgā pretošanās Krievijas iebrukumam, iespējams, nav tik pārsteidzoša - liela tās daļa ir apmācīta NATO un spēj efektīvi izmantot NATO kategorijas ieročus.
Šodien Vašingtonas nelokāmākie sabiedrotie NATO ir Polija un Baltijas valstis. Ja Austrumeiropas līderiem ir jāizvēlas starp Berlīnes vai Briseles hegemoniju vai Vašingtonas hegemoniju, vienmēr uzvar Vašingtona. Lielbritānija ir specializējusies Krievijas kapitāla uzņemšanā, Vācija - Krievijas enerģijas patēriņā, bet Francija Krieviju vēsturiski ir uzskatījusi par potenciālu stratēģisko partneri, turpretī Polija un Baltijas valstis nekad nepārstāj uzsvērt draudus savai grūti izcīnītajai suverenitātei. Vašingtona ir pievienojusies viņu viedoklim par Krieviju: vairs nav vērts "restartēt" attiecības ar valsti, kas nav attaisnojama.
Ja Austrumeiropas valstis ir pārliecinātas, ka NATO aizsargā to suverenitāti, tad šķiet, ka pretējais attiecas uz Eiropu plašākā nozīmē. Kopš Donalda Trampa ievēlēšanas, kad Angela Merkele paziņoja, ka Eiropai kādu dienu var nākties pašai rūpēties par savu drošību, tika gaidīts, ka ES valstis attālināsies no saviem ASV aizstāvjiem, no kuriem daudzi vismaz teorētiski atzinīgi vērtētu spēcīgāka Eiropas partnera perspektīvu.
Taču praksē NATO bieži vien attālina eiropiešus no viņu pašu deklarētajām interesēm. Nīderlandes valdība 2010. gadā krita, kad sabiedrība noraidīja tās stingro paklausību NATO misijai Afganistānā. Vācija, ko ASV nosodījusi par ciešāku enerģētikas sakaru veidošanu ar Krieviju, tagad, iespējams, būs spiesta samierināties ar NATO, nosūtot smago bruņojumu Ukrainai un pilnībā atslēdzoties no Krievijas energoresursiem.
"Ideja par Eiropas stratēģisko autonomiju aiziet pārāk tālu, ja tā veicina ilūziju, ka mēs varam garantēt drošību, stabilitāti un labklājību Eiropā bez NATO un bez ASV," jau 2020. gadā kategoriski paziņoja Vācijas ārlietu ministrs. Ja kas cits, tad turpmākajos gados NATO spēks un nozīme palielināsies, un Eiropas aizsardzības izdevumu pieaugums, kas joprojām ir niecīgs salīdzinājumā ar Vašingtonas izdevumiem, nozīmē tikai to, ka NATO pārziņā būs vairāk materiālu.
