Zinātnieki atraduši pazīmes, kā nošķirt patriotismu no nacionālisma. Izrādās, jo vairāk cilvēkā nacionālisma, jo zemāka viņa uzticība valdībai. Pandēmijas laikā cilvēki ar augstu patriotisma līmeni labprātāk ievēroja ierobežojumus un vakcinējās, savukārt nacionālistiski noskaņoti iedzīvotāji pret vakcīnām un ierobežojumiem bija skeptiskāki, vēsta raidījums "Nekā personīga".
Covid-19 izplatības sākumā Izglītības un zinātnes ministrija izveidoja valsts programmu ar pandēmiju saistītu pētījumu atbalstīšanai.
Divi sociālās psiholoģijas profesori - Ivars Austers no Latvijas Universitātes un Vineta Silkāne no Vidzemes augstskolas - to izmantoja, lai izmērītu, kā patriotisms un nacionālisms ietekmēja cilvēku attieksmi pret ierobežojumiem un vakcīnām.
Austers arī iepriekš pētījis, kas atšķir patriotus no nacionālistiem, un par to asi kritizēts. Viņš uzskata, ka tas ir pārāk svarīgs jautājums, lai pētījumus neturpinātu.
Latvijas Universitātes sociālās psiholoģijas profesors Ivars Austers stāsta: "Patriotisma gadījumā stāsts ir par solidaritāti, par piederības sajūtu gan gan, gan valstij, gan vietai. Tādā veidā cilvēks iegūst šo te pozitīvo priekšstatu par to, kas viņš ir.
Savukārt nacionālisma gadījumā to dažreiz sauc arī par mazāk drošo identitāti. Cilvēks arī tiek pie tā pozitīvā priekšstata par sevi, bet tas ir drusku savādāk.
Tēlaini izsakoties, cilvēks bišķīt pakāpjas uz citu pleciem. Tātad tur ir ļoti svarīgi salīdzināt sevi ar citiem - paskaties, cik viņi ir slikti.
Ikdienas valodā šie jēdzieni netiek lietoti konsekventi. Bieži vien ar nacionālismu saprot to, ko mēs sapratām ar patriotismu un varbūt arī reizēm otrādāk."
Pētījuma rezultāti rāda, ka, jo cilvēks patriotiskāks, jo cilvēks bija gatavāks ievērot Covid-19 apkarošanai noteiktos ierobežojumus un veidojās lielāka uzticība vakcīnām.
Savukārt nacionālistiski noskaņotie pret vakcīnām bija skeptiskāki, un ierobežojumus vērtēja kritiskāk.
Iespējamu atbildi uz jautājumu, kādēļ tāda atšķirība, sniedz Austera un vēl vairāku Latvijas Universitātes pētnieku nākamais darbs, kas vēl ir izstrādē. Tas atklāj, ka nacionālisti ir mazāk apmierināti ar dzīvi, kritiskāk vērtē savu iespēju ietekmēt politiskos procesus un ir ciniskāki. Viņi neuzticas Latvijas politiskajai sistēmai.
Visu pandēmijas laiku sabiedrības noskaņojumam ikdienā līdzi sekoja sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS. Aptaujās redzamā iedzīvotāju skepse centram nebija pārsteigums.
Sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš stāsta: "Latviski runājošo auditorija kopumā bija mazliet pozitīvāk noskaņota, labvēlīgāk, krievvalodīgie - par naga melnuma tiesu mazāk labvēlīgi.
Bet es domāju tas centrālais iemesls, kas ir visam šim apakšā, tā ir attieksme pret valsti, pret varu, attiecības ar varu. Jo tas, ko mēs zinām no aptaujām, mēs zinām, ka kopumā Latvijas iedzīvotāji ne pārāk varai uzticas. Viņi tos cilvēkus, kas ir pie varas, neuzskata, ka tie labākie, gudrākie, krietnākie un godprātīgākie."
Sabiedrības domas pētniecības centra vadītājs uzskata, ka galvenais neuzticēšanās cēlonis ir kļūdas politiķu un amatpersonu darbā, neieklausīšanās sabiedrībā un sociālajos partneros.
Atsvešīnātības pirmsākumu meklējumi socioloģi Lieni Ozoliņu aizveda uz 1990. gada 4. maiju, kad sabiedrības vienotība bija visaugstākā.
Tas sakrita ar laiku, kad dominēja ekonomiskās attīstības idejas - maksimāli brīvs tirgus, iespējami mazākā valsts iejaukšanās un minimāla sociālā aizsardzība. Šīs idejas ietekmēja to, kā veidojās atjaunā valsts.
Nedrošība rada neuzticību, tāpēc nav sakritība, ka valstīs, kur ir zemākā nevienlīdzība un mazākā sociālā nedrošība, cilvēki ātrāk un drošāk devās vakcinēties.
