Paļina ir Baltkrievijas demokrātiskās opozīcijas aktīviste, kas pirms dažiem mēnešiem kļuva par bēgli Latvijā, lai izvairītos no smagām represijām Baltkrievijā par savu pretošanos diktatora režīmam. Vēl nesen viņas mājās notika bruņota kratīšana, kuras laikā tika izvandīts dzīvoklis, bet ģimenes locekļi - nolikti pie sienas. Jaunietes mamma tika arestēta un viņai tika draudēts ar kriminālatbildību, kas nozīmētu vairāku gadu cietumsodu vai piespiedu darbu jeb paverdzināšanu - un tas viss tikai par to vien, ka viņas meita nepakļāvās režīmam.

Viena no represijām tiek izvērsta caur viņas universitāti, kas pieprasa "atmaksāt" vairāku tūkstošu eiro lielu summu par viņas it kā bezmaksas studijām, jo viņa atteicās doties uz režīma ierādīto darba vietu. Par savu tēvzemi, bēgļu gaitām un nākotnes plāniem sarunā ar tiešsaistes žurnālu "Klik" stāsta Paļina Barko.

Par to, kādu Paļina atceras Baltkrieviju pirms aizbraukšanas, viņa stāsta, ka uz šo jautājumu atbildi mēģina rast teju katru dienu.

"Nu nav dienas, kad man nebūtu bail. Atmiņas par Baltkrieviju rada iekšēju saspringumu. Man visu laiku ir bail. Man ir bail, ka kaut kas notiks, ka jebkurā mirklī kāds var atnākt un man kaut ko nodarīt.

Saprotams, ka ļoti ilgojos pēc mājām. Nevarētu teikt, ka pēc pašas vietas, bet tieši savas ģimenes," viņa stāsta.

Paļina atzīmē, ka pati valsts ir brīnišķīga un citos apstākļos viņa to nekad nepamestu.

"Ļoti patīk daba, cilvēki, kā arī esmu pie visa tur pieradusi.

Neskaitot militāristus, policiju un pašu Lukašenko, Baltkrievija ir ļoti mierīga vieta ar miermīlīgiem iedzīvotājiem.

Cilvēki ir ļoti labi, bet tā kaut kādā ziņā arī ir problēma, jo sanāk ļaut sev kāpt uz galvas. Visi ir pieraduši un grib visu risināt un darīt mierīgi, bet tur ir jau daudz lietu, kuras tā vairs neatrisinās. Kaut gan tur ir jautājums jau ne tikai par vēlmi darīt mierīgi, bet vienkārši bailēm darīt," stāsta Paļina.

FOTO: pexels.com

Sieviete atzīst, ka šādas emocijas, domājot par tēvzemi, viņu pārņēma jau ļoti sen.

"Sākās viss, kad saasinājās situācija valstī, bet pašā sākumā gan es jutos puslīdz normāli. Viss mainījās 2020. gada oktobrī, kad tika arestēts mans onkulis. Viņu pēc aizturēšanas ļoti stipri sita un pat izvaroja. Es zinu šo stāstu, viņš mums par visu pārdzīvoto stāstīja, un tas, protams, mainīja manas sajūtas. Manam onkulim piesprieda piecu gadu ilgu cietumsodu, taču viņš biją tik stipri sadauzīts, ka pirms "soda" izciešanas divas nedēļas pavadīja reanimācijā - viņam bija ļoti stipri sasistas plaušas," stāsta Paļina.

Viņa min, ka tieši šis notikums bijis tāds kā lūzuma punkts, pēc kura kļuva tikai sliktāk un sliktāk.

"Parādījās apātija, un joprojām ir sajūta, ka tā arī pēdējos gadus dzīvoju - apātijas un baiļu vadīta.

Vairākas reizes pieķēru sevi pie domas, ka bail iziet uz ielas, kaut gan jāatzīmē, ka man, kā aktīvistei, arī mājās uzturēties nebija droši. 

Tās sajūtas tiešām ir riebīgas - ir bail iet gulēt, nezinot, kas sagaidīs no rīta," viņa stāsta.

Paļina saka, ka viņas stāsts ir ļoti garš un lietu, kas viņai draud Baltkrievijas kontekstā, ir ļoti daudz. Viena no galvenajām represijām tiek izvērsta caur jaunietes universitāti, kuru nu jau viņa ir absolvējusi, taču nu viņai pieprasīts "bezmaksas" studijas atmaksāt.

"Tas sākās 2020. gadā. Tajā laikā piedalījos ļoti daudzos protestos, daudzi no tiem notika tieši universitātē vai ar tās biedriem. Rezultātā tādus kā es sāka atsijāt - vai nu pazemot un mocīt, vai atskaitīt no universitātes. Es "iekritu" pirmajā kategorijā. Mani ļoti pazemoja, bet nezināmu iemeslu dēļ no augstskolas neizmeta. Tā vietā mani regulāri sauca uz pārrunām ar dekānu un bļāva uz mani," stāsta Paļina.

Viņa skaidro, ka Baltkrievijā, sākot bezmaksas studijas, kas viņas gadījumā bija budžeta vieta, pēc absolvēšanas šīs studijas ir "jāatstrādā" divu gadu garumā.

"Visi ar šo sistēmu ir mierā, arī es ar to rēķinājos un biju gatava strādāt.

Bet es nebiju gatava manipulācijai, kuru piedzīvoju pēc absolvēšanas.

Kad meklēju Minskā darbu, visi kā viens man atteica mistisku apsvērumu dēļ. Beigās mani nosūtīja strādāt uz citu pilsētu Baltkrievijā, turklāt par ļoti zemu samaksu. Bet nu kādi vēl bija varianti? Biju gatava braukt strādāt, zvanīju jaunajiem darba devējiem, lai uzzinātu nosacījumus un visu pārējo, bet man vienkārši brēca virsū. Tāda bija tā attieksme visu laiku. Man iestājās panika, pēc kā paziņa man ierosināja, ka varētu vienkārši apmaksāt studijas, lai iestātos miers. Arī es piekritu, ka tā ir lieliska ideja, tikai atlika izdomāt, kur un kā savākt naudu, taču bija vērts riskēt.

Pēc pāris mēnešiem es uz mirkli izbraucu no Baltkrievijas, un tieši tajā laikā arestēja ļoti daudz man pazīstamu cilvēku no organizācijām, ar kurām aktīvi kopā darbojos arī es.

"Sašņorēja" arī manu kaimiņu, un es nodomāju, ka Baltkrievijā vairs neatgriezīšos.

Beigu beigās tomēr atgriezos, bet ar naudas vākšanu nesteidzos - man bija bail vērsties pie cilvēkiem. Sapratu, ka man neatliek nekas cits, kā vien rakstīt visu patiesību, taču man bija ļoti bail, ka šī informācija, kaut angļu valodā, nonāks pie nepareizajiem cilvēkiem. Baidījos, ka, uzzinot par maniem centieniem, momentā mani atradīs un aizturēs.

Decembrī pametu Baltkrieviju, bet līdz martam man bija viss jāapmaksā. Zinu, ka gadījumos, kad tas netiek sakārtots, lieta tiek nodota tiesai. Kaut domāju, ka visu paspēšu laikā, tomēr par vienu dienu maksājuma veikšanu nokavēju. Sēdēju, gaidīju pavēsti no tiesas, bet tā arī nevienu dokumentu nesaņēmu, attiecīgi ir skaidrs, cik nelikumīgi šis viss ir," stāsta Paļina.

Viņa skaidro, ka problēmu galvenais cēlonis ir aktīva dalība protestos. 

"Es ļoti daudz piedalījos protestos. Bet saprotams, ka tas viss bija ļoti miermīlīgi. Piemēram, filmējām videoklipiņus, runājot par sev aktuālo, sniedzām intervijas, kā arī ar skolas biedriem sadarbojāmies ar neatkarīgu iniciatīvu, kas, protams, iestājās pret valstī valdošo Lukašenko režīmu. 

Es biju viena no aktīvākajām skolā, līdz ar to viņiem prasījās man kaut kā atriebties," viņa uzskata.

FOTO: pexels.com

Kamēr Paļina ar valstī notiekošo nav mierā, daudzi citi, šķiet, ar neesošo vārda brīvību sadzīvo itin labi. Paļinai šķiet, ka "cilvēki pat līdz galam neapjēdz, kas tas ir".

"Īpaši tie, kuri nekad nepamet valsti. Viņi sēž Baltkrievijā, domā, ka viss ir labi un tā arī paliks, kamēr vien viņi nebāzīs degunu, kur nevajag. Vismaz tā noteikti bija līdz brīdim, kad liela daļa iedzīvotāju sāka protestēt. Brīdī, kad varēja novērot, ka cilvēki protestē un daļu no viņiem šo protestu laikā brutāli sit, arī citi aizdomājās, ka kaut kas šai valstī ir ne tā kā vajag.

Grūti teikt, vai tas tiešām ir pēcpadomju domāšanas dēļ, bet ir sajūta, ka daļa cilvēku nav redzējuši ne vārda, ne kādu citu brīvību, tāpēc šī brīža realitāti pieņem kā pilnīgu normu," viņa stāsta.

Jaunā sieviete savu darbību turpina arī Latvijā. Lai gan attiecībā ar augstskolu lielākā ņemšanās ir aiz muguras, viņa joprojām ir aktīviste, turklāt ir partijā, ar ko kopā turpina demonstrēt savu nostāju, arī šeit, Latvijā.

Runājot par dzīvi šeit, Paļinas sajūtas dalās.

"Es jūtos labi, bet arī ļoti skumstu pēc mājām un ģimenes.

Apzinos, ka šeit neesmu gluži viena, bet ģimenes man šeit nav. Bieži sanāk raudāt, par to domājot.

Bet kopumā varu teikt, ka jūtos labi un visi mani ir laipni uzņēmuši.

Protams, sākoties karam, esmu savā virzienā dzirdējusi pārmetumus, ka es un citi baltkrievi principā ir vainojami pie šobrīd pasaulē notiekošā. Laikam ejot, sapratu, ka tas tiešām ir pēdējais, par ko man pārdzīvot, jo skaidrs, ka tā nav patiesība. 

Mulsinošākais šeit ir Kremļa atbalstītāju īpatsvars. Esmu pārsteigta, cik viņu Latvijā ir daudz. Ir sajūta, ka viņu te ir stipri vairāk, nekā tai pašā Baltkrievijā. To var labi novērot, piemēram, "Telegram" kanālos notiekošajās diskusijās. Pat cilvēki, kuri ne obligāti atbalsta Putinu, bet apbrīno Baltkrieviju un Lukašenko - viņi man saka: "Kāds jums labs prezidents, tika galā ar masu nekārtībām", par ko man vienkārši ir jābrīnās, jo viņš taču par tām visām ir atbildīgs, bet ne visiem tas ir skaidrs. Joprojām ir daudz cilvēku, kas dumji dzīvo padomju laiku ideoloģijā un domā, ka viss ir skaisti un vienkārši," stāsta Paļina.

Par savu mammu un vecmammu jauniete runā izvairīgi, jo viņas joprojām ir Baltkrievijā un Paļina nezina, kā šīs informācijas izpaušana varētu viņas ietekmēt.

"Varu pastāstīt, ka vairāk vai mazāk viss ir kārtībā. Nu, vismaz turpina dzīvot, tiesa, dzīvesvietu mamma ir nomainījusi, jo vietā, kur viņu aizturēja, palikt bija bail.

Es ļoti gribētu, lai mamma pamet Baltkrieviju, bet viņa to nedara un nedarīs vecmammas dēļ, savukārt vecmammas veselības stāvoklis neļauj pārcelties," viņa stāsta. 

Tāpat viņa min: lai arī nepieciešamā summa, lai apmaksātu studijas, kas bija viena no represijām, ir savākta, noteikti nekas nebeigsies - līdz galam apmaksājot studijas, tiks atrisināta tikai maza daļa problēmu.

"Kopumā situācija joprojām paliek bailīga, man nav ne jausmas, kas vēl mani sagaida. 

Es ceru atgriezties Baltkrievijā. Es nezinu vēl, kā un kad tas notiks, varbūt sanāks dzīvot starp divām valstīm, varbūt kā citādi, bet vispār es gribu atgriezties.

Tagad gan es to noteikti nevaru atļauties, mani uzreiz "iesēdinās". Es varēšu sākt domāt par atgriešanos, kad pie varas vairs nebūs Lukašenko.

Tā kā gandrīz visi mani draugi ir aktīvisti, savā paziņu lokā biju viena no pēdējām, kas pameta valsti, un varu teikt - visi, kas bija spiesti pamest mājas, grib atgriezties mājās. Arī šeit, Latvijā, satiekot kādu citu baltkrievu, visi kā viens atzīst, ka ļoti skumst pēc mājām," stāsta Paļina.