Austrālijā atrodas pilsētiņa ar nosaukumu Larimaha, kurā dzīvo mazāk nekā 11 iedzīvotāju. Tūristi no Čehijas, Ondra Hadrass un Lūsija Minarikova, apmetās uz dzīvi šajā vietā. Jaundzimušais Metjū palielina pilsētiņas iedzīvotāju skaitu par 10%, vēsta "ABC News".
Tūristi Ondra Hadrass un Lūsija Minarikova nespēja iedomāties, ka viņi kādreiz dzīvos vienā no Austrālijas mazākajām pilsētiņām un pelnīs iztiku, barojot emu un krokodilus. Viņu pilsētiņa ir pazīstama ar to, ka tai piemīt tumšs noslēpums, kas, iespējams, nekad netiks atrisināts.
Tūkstošiem kilometru attālumā no savas dzimtenes Čehijas pāris nonāca Larimahā, kas atrodas pie Stjuarta maģistrāles. Šajā pilsētiņā nav ne skolu, ne degvielas uzpildes staciju, restorānu vai pat pārtikas preču veikala.
Šeit dzīvo mazāk nekā 11 iedzīvotāju.
"Kad mēs šeit ieradāmies, interneta pieslēgums bija ļoti slikts - mēs neko nezinājām ne par pilsētas vēsturi, ne par atgadījumu ar pazudušo cilvēku," skaidro Lūsija.
"Mēs esam pieraduši ceļot pa dažādām vietām, tāpēc vienkārši sakrāmējām somas un braucām uz šejieni strādāt," stāsta sieviete.
Pilsētiņas pirmais mazulis pēdējo divdesmit gadu laikā
Pāris plānoja pilsētiņā palikt dažas nedēļas, viņi kļuva par viesnīcas "Pink Panther" īpašniekiem un strādāja, lai nopelnītu papildu naudu saviem ceļojumiem. Tomēr pandēmija lika uzkavēties daudz ilgāk, nekā viņi to bija plānojuši.
Pāris kļuva par vecākiem tikai pirms pāris mēnešiem. Pasaulē nāca pirmais bērniņš, kas šajā pilsētā piedzimis pēdējo 20 gadu laikā.
Metjū nākšana pasaulē palielināja pilsētiņas iedzīvotāju skaitu par 10%, kā arī samazinājās iedzīvotāju vidējais vecums. Liela daļa Larimahas iedzīvotāju tuvojas 100 gadu vecuma slieksnim.
"Tas ir stāsts par vienu no miljona," uzsvēra Ondra. "Tas ir kaut kas tāds, ko daudzi cilvēki nedara… mūsu ģimene pat nevar iedomāties [kā tas ir], kad stāstām viņiem visu, ko darām."
"Kad Metjū paaugsies, mēs viņam stāstīsim, ka viņš uzauga blakus krokodila krātiņam, ļoti īpašā vietā."
Noslēpums netiek atrisināts
Pilsētā, kur visi iedzīvotāji sapulcējas kopā uz Ziemassvētkiem un lielākā daļa satiekas krogā "Pink Panther", lai dienas beigās ap pulksten 17:00 iedzertu alu, Metjū "tiek pievērsta liela uzmanība", stāsta Ondra.
Larimahas iedzīvotāji ir pieraduši pie uzmanības, jo pilsētiņā bieži ierodas mediji, apmetas dokumentālo filmu veidotāju komandas un notiek policijas izmeklēšanas. 2017. gadā bez vēsts pazuda Padijs Moriartijs, kurš pagājušajā mēnesī atrasts miris. Lietas izmeklētājs uzskatīja, ka bezvēsts pazudušā vīrieša dzīve beidzās aizdomīgos apstākļos.
"Padijs tika nogalināts saistībā ar un, iespējams, strīda laikā ar tuvākajiem kaimiņiem," viņš aprīlī norādīja lietas oficiālajos dokumentos. Lai gan šī lieta ir piesaistījusi globālu uzmanību, tomēr mīkla joprojām nav atrisināta.
Sarūkošā pilsēta gūst jaunu elpu
Neskatoties uz iedzīvotāju skaita pieaugumu, lielākā daļa Larimahas iedzīvotāju savu pilsētu raksturo kā izmirstošu.
"Mēs visi esam 70, 80 gadu vecumā... mēs visi beigu beigās nomirsim," stāsta ilggadējais pilsētiņas iedzīvotājs Karls Rots.
Tomēr agrāk pilsētiņā valdījusi pavisam citādāka gaisotne. Otrā pasaules kara laikā Larimahā tika izvietoti aptuveni 10 000 karavīru, un vēlāk tajā atradās dzelzceļa galapunkts līdz tā slēgšanai 1976. gadā.
"Tā nekad nav bijusi liela pilsēta... kad mēs šurp pārcēlāmies, iedzīvotāju skaits bija ap 28, ieskaitot bērnus, taču tajā laikā braucēji ieradās no visām stacijām," atceras Rots. "Piektdienu, sestdienu vakaros šī pilsēta dunēja."
Savukārt pārim Larimahas klusums bija nozīmīgs aspekts, lai šo vietu izvēlētos dzīvošanai. Kā viesnīcas vadītājiem, zooloģiskā dārza uzturētājiem un nomadu ganāmpulku barotājiem viņu ikdiena ir darbīga un garlaicībai tajā nav vietas.
"Sausajā sezonā ierodas tūristi un šeit kļūst patiešām traki," saka Lūsija. "Mēs esam šefpavāri, viesmīļi, apkopējas. Mēs darām visu."
Ekstrēms piedzīvojums
Pāris pagaidām neplāno pamest pilsētu, viņi stāsta, ka nākotnē uz šo ceļojumu atskatīsies kā uz unikālu pieredzi.
"Šī vieta ir īpaša. Mums ir emu, kas no rītiem bāž iekšā istabā galvu," stāsta Lūsija.
"Mums nekad nav patikušas lielas pilsētas... bet man šis ir vairāk kā ekstrēms piedzīvojums, kuru kādu laiku piedzīvo... un mēs plānojam šeit palikt vēl pāris gadus."
Viņa stāsta, ka šeit darbs nelīdzinās astoņu stundu sēdēšanai birojā:
"Kad šeit strādā, tu ej barot krokodilu Semu, emu, papagaiļus un garknābja korellu [kakadu dzimtas putns]."
"Cilvēkiem no (Čehijas) tas šķiet diezgan neparasti," stāsta sieviete.
