Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā Kutuzivkas ciematā ir palikuši mazāk nekā 50 iedzīvotāji. Lai gan Ukrainas karaspēks zaudēto teritoriju atguva, taču cilvēkiem vairs nav māju, tādēļ viņi dzīvo pazemē, vēsta "The Guardian".
Pagrabā zīmē briesmoņus un tankus. Pēdējais bērns drupās pārvērstā Ukrainas ciematā
Timofijs Seidovs ir vienīgais bērns, kas palicis Kutuzivkas ciematā netālu no Harkivas. Astoņgadīgais zēns lielu daļu laika pavada, zīmējot pie maza galdiņa, ko vāji apgaismo LED lampiņa. Viņš dzīvo gandrīz pilnīgi tumšā 40 reiz 5 metrus lielā pagrabā, kura platību dala ar 23 citiem cilvēkiem, tajā skaitā ar mammu, tanti un vecmāmiņu.
Zēns daudz zīmē tankus. Intervijas laikā viņš zīmē briesmoņus, kurus, pēc viņa teiktā, atceras no multfilmas, ko pirms kara skatījās "YouTube".
Timofijs dažreiz zīmē arī priecīgākas ainas ar saules apspīdētām mājām un varavīksnēm debesīs.
Tomēr viņa reālā pasaule ir pagrabs, piekrāmēts ar matračiem, krēsliem, marinētu dārzeņu burkām, putekļainām segām, plastmasas maisiem, kuros sabāztas drēbes, un ierāmētām ikonām, kas lepni noliktas uz apgāztām kastēm.
Zēnam ir zirnekļcilvēka figūriņa, kārtis, galda spēle "Mike the Knight", pildspalvu un flomāsteru komplekts, taču Timofijs kopš 30. aprīļa nav saticis nevienu rotaļbiedru, ar kuru varētu kopā spēlēties. Lielākā daļa pagrabā mītošo aprīļa beigās tika evakuēti.
Klusais, pieklājīgais zēns un viņa ģimene kopš kara sākuma dzīvo zem Kutuzivkas ciema divstāvu bērnudārza un medicīnas centra drupām.
Kaujas ap Kutuzivku ir bijušas asas. Ukrainas pilsēta Harkiva, kas atrodas Krievijas robežai tuvāk nekā citas lielās Ukrainas pilsētas, ir Vladimira Putina mērķis, un Kutuzivka atrodas Krievijas karaspēka ceļā. Pirms kara Kutuzivkas iedzīvotāju skaits bija 1500 cilvēku. Šobrīd tas ir mazāks par 50.
Krievijas armija ciematu ieņēma 18. martā, taču aptuveni pirms divām nedēļām Ukrainas spēki to atguva. Pamestās aizsargvestes, ķiveres, brūču pārsēji un pusizēsti putras šķīvji, kas izmētāti Krievijas armijas karavīru galvenajā apmešanās vietā, liecina par steidzīgu ciema pamešanu.
Lai gan okupantu karaspēks ciemu pameta, taču nogurušie ciema iedzīvotāji, kuri slēpjas ar Timofiju vienā pagrabā, zina, ka karavīri var arī tikpat ātri atgriezties. Liela daļa postījumu nodarīti, kad Ukrainas karavīri ieņēma ciematu, jo krievi atkāpjoties sagrāva visu, kas atradās viņu ceļā.
Tajā pašā rītā netālu tika nogalināti astoņi Ukrainas karavīri. Lai gan varētu šķist, ka ciemā vairs nav palikuši neskarti objekti, kurus varētu apšaudīt, tomēr šāvienu troksnis ir nemitīgs.
Atskanot kārtējai apšaudei, Timofija 32 gadus vecā mamma Rita stāsta, ka viņa vairs nedomā par nākotni. "Es domāju tikai par izdzīvošanu," viņa stāsta.
Gleznotāja Rita otai nav pieskārusies kopš 24. februāra. "Es gribu aizmirst, nekad par to nedomāt — man tāpat šeit nav vajadzīgo materiālu, bet es nevēlos to gleznot," viņa saka. "Timofijs šodien ir mierīgs, taču smagu kauju laikā viņu pārņem histērija."
Pagrabā ir četras bezdurvju telpas. Katrā no tām atrodas kalendārs, kurā ir nosvītrotas iepriekšējās dienas. Pagrabā dzīvojošajiem ir svarīgi atcerēties, cik ilgi viņi šeit atrodas. Kalendāri atgādina, ka atrašanās pagrabā nebūs mūžīga.
Virs Timofija galda, pielīmēts pie sienas starp divu Ukrainas karogu attēliem, atrodas kalendārs, ko zīmējis kāds 15 gadus vecs zēns. Viņš bija nosapņojis, ka ukraiņi 27. aprīlī atbrīvos ciematu.
Pareģojums piepildījās, un zēns kopā ar saviem vecākiem, tāpat kā lielākā daļa no patvertnē mitušajiem 150 cilvēkiem, tajā skaitā 40 bērniem, pameta pagrabu. Turpretī Timofijam un viņa ģimenei nebija, kur iet.
Pagrabā mitinās arī 59 gadus vecā pavāre Alla. Vakariņām sieviete griež baklažānu, un viņas rokas apspīd lukturis, kas ir piestiprināts pie galvas. Iedzīvotāji jutās atviegloti, kad daži vīri izraka seklas akas, lai iegūtu dzeramo ūdeni. Tomēr ātri vien daudzi saslima, jo nodegušo māju indīgie dūmi bija piesārņojuši gaisu.
Situāciju centās labot Natālija Leusa, 40 gadus veca medmāsa, kura iepriekš strādāja ciemata medicīnas centrā, kas tagad sagrauts. Viņa izmantoja visas iespējamās zāles, lai bērnus paglābtu no atūdeņošanās.
Pirms kara Allas vīrs Aleksandrs bija kādam ciemata iedzīvotājam uztaisījis malkas krāsniņu. Trīs nedēļas pēc iebrukuma viņš to ienesa aukstajā pagrabā un tagad regulāri kurina. Vīrietis arī iegādājās četras LED lampas, kas pieslēgtas pie vecas kravas automašīnas akumulatora. Tās nodrošina vismaz nelielu apgaismojumu viņu pazemes mājvietā.
75 gadus vecā Nadija Rizkova, kuras māja nesen tika nopostīta, visiem regulāri nes pienu. Agri no rīta viņa izlien no pagraba, lai izslauktu kazas. "Mēs to dzeram katru dienu," viņa saka, parādot lielu pudeli. "Mēs noteikti varam padalīties," sieviete smejot nosaka.
Daži kara analītiķi uzskata, ka kauja par Harkivas pilsētu ir beigusies, tādēļ visi cer, ka Ukrainas spēku ierašanās ir beigu sākums. Kad pavāre Alla bija aizgājusi uz mājām pēc pārtikas krājumiem, viņa pirmā pamanīja Ukrainas karavīru draudzīgās sejas un steidzās svarīgās ziņas atnest uz pagrabu. "Es dzirdēju dažus tankus braucam garām un redzēju ukraiņu karavīrus," viņa stāsta.
"Es metu gaisa skūpstus, bet viņi māja, lai kāpju lejā. "Kāp lejā, vecmāmiņ," viņa stāstot smejas. "Es pretī kliedzu: "Slava Ukrainai!""
Lai gan ciems ir atbrīvots, taču neviens vēl nesvin uzvaru. "Vēl ne," saka Rita. "Mēs nezinām, kas būs tālāk."