9. maija priekšvakarā kara noziedznieks Vladimirs Putins publicēja paziņojumu, kurā atsaucās uz Krievijas "svēto pienākumu neļaut nacistu ideoloģiskajiem mantiniekiem "atriebties" Krievijai par sakāvi". Krievijas varasiestādes jau gandrīz trīs mēnešus izmanto "nacisma" ideju, lai attaisnotu savu iebrukumu Ukrainā, un viņu "nacistu" definīcija turpina paplašināties. "Meduza" aprunājās ar krievu senioriem, kuri ir pārdzīvojuši Otro pasaules karu, lai noskaidrotu viņu domas par Ukrainā notiekošo.

Boriss Ļisicins, 94 gadi. Maskava

"Masu represiju laikā 1937. gadā manu tēvu, vienu no pirmajiem komjauniešiem, arestēja kā "tautas ienaidnieku" un nosūtīja uz nometni. Es dzīvoju kopā ar mammu un brāli. 1941. gadā man bija 13 gadi. Mazs puisis ar tukšu galvu. Parasts skolnieks, kurš bija sajūsmā ikreiz, kad drīkstēju izlaist kādu mācību stundu.

22. jūnijā pa radio teica, ka pulksten 13 būs svarīgs paziņojums. Neviens nezināja, ko nu teiks, - klīda visdažādākās baumas. Pulksten 13 mēs visi sēdējām pie radio un klausījāmies, kā mums stāstīja par nacistiskās Vācijas uzbrukumu.

Mēs ar ģimeni tajā laikā dzīvojām Puškina ielā. Visi mūsu ēkas iedzīvotāji pulcējās uz tikšanos. Katram iedeva gāzmasku, kura paredzēta brīdim, ja atskanētu uzlidojuma sirēnas. Viņi mums parādīja bumbu patvertni pagrabā. Taču neviens Maskavā nejuta, ka karš ir sācies, līdz sākās regulārie uzlidojumi pilsētā.

Baisākā kara diena man personīgi bija 1941. gada 16. oktobris. Toreiz vācu karaspēks pietuvojās Maskavai tuvāk nekā jebkad agrāk - viņi apstājās 15-20 kilometrus no pilsētas.

Bērni, kas dzīvoja mūsu ēkā, tika salikti pa pāriem un nogādāti pagraba bumbu patvertnē. Gaisa triecienu ietekmi varējām sajust arī no pagraba.

Tajā pašā laikā viņi evakuēja cilvēkus no Maskavas - veda gan kravu, gan cilvēkus. Tāpat kā visiem, arī mūsu ģimenei bija jāizlemj, vai doties prom vai palikt. Mūsu mammai izdevās noorganizēt mūsu izbraukšanu, un viņi burtiski iegrūda mūs vienā no konvojiem, kas atstāja Maskavu. Braucām parastā kravas vagonā.

Pēc apmēram 16 dienām mēs nokļuvām Saratovā. Mamma tur strādāja par skolotāju bērnunamā, bet es kļuvu par ganu kolhozā. Es savācu govju ganāmpulku, dzinu uz pļavu un vakarā atpakaļ.

Katrs saimnieks man maksāja ar pusi maizes šķēles, desmit kartupeļiem un puslitru piena.

Evakuācijas periodā es nemācījos. Tikai pēc pusotra gada, kad vācieši bija padzīti no Maskavas un mēs atgriezāmies mājās, es atsāku iet skolā. Mēs sēdējām stundās, tad devāmies uz dzelzceļa staciju, lai no vagoniem izkrautu malku, un tad vedām to uz skolu kurināšanai.

Valdīja bads, bet garajos starpbrīžos katram skolēnam deva tasi tējas, konfektes un baranku. Šī mazā laime ir galvenās atmiņas, kas man palikušas par to laiku. Tos starpbrīžus atceros visu savu dzīvi.

1945. gada 9. maijā, tiklīdz mums paziņoja, ka Vācija ir padevusies, cilvēki izgāja Sarkanajā laukumā. Mēs ar mammu arī bijām tur. Mūzika, dejas, pilnīgi sveši cilvēki, kas skūpstās. Prieka un atvieglojuma asaras. Visi teica: "Lai notiek, kas notikdams, tikai neļaujiet karam būt." Mēs visi ticējām šim sauklim un cerējām, ka no šī brīža dzīve būs laba, lai gan neviens precīzi nezināja, ko gaidīt tālāk.

Par Ukrainu pirmo reizi dzirdēju televīzijā - uzzināju, ka 2022. gada 24. februārī ir sācies karš. [Viņi teica, ka] Krievijas bruņotie spēki Ukrainā ir sākuši "speciālo operāciju", lai uzturētu Krievijas robežu drošību no NATO.

Es neesmu jauns cilvēks - esmu pārdzīvojis karu, badu un vairākas reformas, taču nesaprotu, kas ir "īpaša militārā operācija". Ko šis termins nozīmē? Ja jūs to pārtulkojat nespeciālista izteiksmē, tas ir karš.

Ikviens vēlas, lai kaimiņš būtu labsirdīgs, uzvedas labi. Bet, cik es saprotu, starp mums un Ukrainu neizdevās kā cerēts. Un, kur beidzas diplomātija, tur sākas apšaude. Es nesaprotu, kāpēc tas ir vajadzīgs.

Noteikti Ukrainā ir cilvēki, kuri ir neapmierināti, ka dzīvo šīs valsts teritorijā, tāpat kā ir cilvēki, kuri ir laimīgi dzīvot Ukrainā. Daži cilvēki vēlas būt daļa Krievijas, daži cilvēki vēlas būt daļa Eiropas, bet vēl daži cilvēki nezina, ko vēlas. Es nezinu, kā tas beigsies. Es domāju, ka nav jābūt diplomātam, ekonomistam vai politiķim, lai to saprastu.

Esmu vecs. Man ir grūti lasīt ziņas. Bet es redzu, cik strauji ir cēlušās cenas. Ļoti krasas pārmaiņas. Nav skaidrs, kāpēc tas notika. Ārvalstu uzņēmumi ir prom, bet esmu pārliecināts: ja mēs vēlamies, mums nebūs problēmu aizstāt šos uzņēmumus ar mūsu vietējiem resursiem.

Tāpat kā jebkurš kārtīgs cilvēks, es neesmu vienaldzīgs pret šo karu. Es vēlos, lai jebkurš bruņots konflikts beigtos mierīgi. Kāda jēga izliet cilvēku asinis? Mēs varam un mums vajadzētu lietas atrisināt diplomātiski.

Viena valsts piekāpsies tā, otra valsts piekāpsies citādāk, un galu galā viņi panāks kompromisu."

Svetlana, 82 gadi

"Mans tēvs drīz pēc manas piedzimšanas devās karā un pazuda. Mēs ar māti tā arī nekad neuzzinājām, kur un kā viņš miris.

Kara laikā mana māte un vēl dažas sievietes vadīja fermu. Un tad mēs uzvarējām!

Pēc kara katra vīrieša atgriešanās mājās bija iemesls svinībām.

Mamma atkal apprecējās, un mēs pārcēlāmies uz citu pilsētu.

Kādreiz viss bija labi. Mums bija Padomju Savienība. Un mēs reiz aizstāvējāmies pret nacistiem. Tagad Krievija dara to pašu. Fašistiem vajadzēja atstāt krievu tautu mierā.

Ukrainā katram ir jāļauj runāt savā valodā - kas vēlas runāt ukraiņu valodā, jāļauj runāt ukraiņu valodā, un tam, kurš vēlas runāt krieviski, jāļauj runāt krieviski. Bet nē, izrādījās, ka tur ir nacisti. Viņi aizliedza visiem runāt krieviski. Krievu cilvēkus tur ienīst. [Ir] fašisti, kuri saņem naudu par antikrieviskas nostājas izplatīšanu, bet tagad viņi tiek sodīti.

Krievija nepadosies - mūsu ir daudz. Daudz karavīru ies bojā. Lai viņi mirst. Krievija vismaz uzvarēs. Ukrainai nevajadzēja nodot Krieviju.

Mēs nevēlamies karu. Man bija sapnis, ka mana meita mēģināja izvēlēties, kuru ķirsi noraut no koka. Un es viņai saku: "Neņem to, neņem to." Es paskatījos savā sapņu grāmatā, un tajā bija teikts, ka ķirši liecina par bēdām. Un es savai meitai jautāju: "Ko tu uztraucies par karu? Vai tu uztraucies par to, ka tava meita (mana mazmeita) pameta Krieviju kara dēļ? Neuztraucies. Mēs esam ēduši ķiršus, kas ir sliktāki par šiem, un mēs apēdīsim arī šos.

Un karš beigsies, mēs uzvarēsim, un viss būs kārtībā."

Valentīna Českidova, 89 gadi

Otrā pasaules kara sākumā viņa dzīvoja Ļeņingradas apgabalā, bet viņas ģimene tika evakuēta uz Novosibirsku, kur viņa dzīvo kopš tā laika.

"Kara laikā es biju sešgadīgs bērns. Mēs dzīvojām Ļeņingradas apgabalā, Sergejevkas ciemā. To divās mazās daļās sadalīja strautiņš, pāri tam gāja tilts un blakus atradās ezers.

Mūsu ciemā parādījās vācu desantnieki.

Viņi mums, bērniem, jautāja: "Sakiet mums, bērni, kur ir russischer soldat?" Vācieši mums neko sliktu nenodarīja. Viņi mums iedeva cepumus un šokolādi. Mēs nekad neko tādu nebijām redzējuši.

Tad viņu vienība aizgāja, un krievu karavīri sāka atkāpties cauri mūsu ciemam. Viņi apstājās un palika tur pa nakti. Mūsu mājā palika sarkanās gvardes karavīrs. Es atceros, kā viņš mūs paņēma rokās - sešgadīgo mani un manu brāli Koļu, kuram vēl nebija pat divi gadi.

Karavīrs raudāja un sacīja: "Sibīrijā man ir tādi bērni kā jūs."

Nākamajā rītā kareivji devās prom.

Tad oktobrī ciemā parādījās abas puses. Sākās cīņa - lodes lidoja kā zirņi. Mūsu puiši no savām šautenēm šāva uz vāciešiem, un vācieši uz mums.

Karavīri mira, un mēs, bērni, smējāmies: "Vēl viens puisis nokrita!"

Tad viņi sāka mūs evakuēt. Viņi mūs aizveda uz mežu, pie priedēm. Bija sniegs, sals. Tajā vakarā mana vecākā māsa kopā ar dažām sievietēm devās uz ciematu, lai paņemtu pēc iespējas vairāk pārtikas. Bet nekas nebija palicis pāri - karavīri bija aizbraukuši un visu paņēmuši līdzi. Viņi nodedzināja visu ciematu. Tad mūs ar vilcienu nosūtīja uz Sibīriju.

Mēs iekārtojāmies - tā bija maza istabiņa. Tu ieej iekšā, un tev pa labi ir plīts un pa kreisi galds. Virs krāsns un zem galda atradās guļamvietas. Sibīrieši bija bargi - ļauni. Es pat pametu skolu, jo viņi mani apsaukāja. Viņi mani uztvēra kā ārzemnieci.

Tajā laikā visi bija izsalkuši. Mēs vācām atrastus nobeigušos dzīvniekus un dārzeņu mizas atkritumos. Mūsu māte visas mūsu sudraba karotes samainīja pret drēbēm.

Kad manai māsai Galočkai bija gads, mēs viņu apglabājām. Lūk, cik smags bija bads.

Mēs mazgājām grīdas, lai dabūtu pārtiku, mēs tās berzām. Tikai vēlāk [pēc kara], kad tētis mūs atrada, viss kļuva vieglāk.

Es esmu pret karu [starp Krieviju un Ukrainu]. Es zinu, cik tas ir šausmīgi. Nevaru skatīties televīziju - vienkārši visu laiku raudu. Katrs karš ir murgs. Traģēdija visiem - ukraiņiem un krieviem. Tie zārki - šie zēni, šie bērni, kas to piedzīvo. Man visu ir žēl."

Ņeļja Kuzņecova, 78 gadi. Novosibirskas apgabals

"Esmu dzimusi 1944. gada augustā. Uzvaras dienā man palika deviņi mēneši. Mani vecāki dzīvoja Ukrainā - Luhanskā, kur šobrīd risinās visi šie notikumi. 

Manu tēvu sauca uz fronti. Viņš strādāja rūpnīcā, pēc tam gadu cīnījās. Cīņā par vienu no ciemiem viņš zaudēja roku. Viņš atgriezās mājās ar medaļu.

Kad viņi aizveda tēti [uz fronti], mamma dzīvoja Luhanskā. Bija bads, un viņai nācās savas lietas tuvējos ciemos apmainīt pret maziem kviešu spaiņiem. Kad tēvs tika ievainots un atgriezās mājās, mana ģimene pārcēlās tālāk no frontes, uz Sibīriju, kur piedzimu es. Ciematā dzīvot ir vieglāk - jūs varat vienkārši iestādīt kartupeļus, un tad būs ko ēst. Cilvēkiem pilsētās dzīve bija grūtāka.

Un tagad [pēc 77 gadiem] mums ir šī "īpašā militārā operācija". Manuprāt, Putins spēra pareizo soli. Bet man atkal ir žēl mūsu zēnu. Vai mūsu puišiem visur ir jāmirst? Mums vajadzētu palīdzēt visur un visiem, bet tik daudz asiņu…

Viņi bija mūsu brālīgākā valsts, un par ko viņi tagad ir pārvērtušies? Tas Zelenskis, viņa sakari ar Ameriku... Pēc manām domām, viņš kā prezidents bija slikta izvēle. Tas ir tāpat kā Hitleram bija savi rokaspuiši. Bet ne visi vācieši bija mūsu ienaidnieki, vai ne?

Mums pretim [Sibīrijā] dzīvoja vācu ģimene visu mūžu - viņiem bija astoņi bērni. Es jautāju savam tētim: "Kā tu jūties, ka tur dzīvo vācieši un tieši viņu dēļ tev trūkst rokas?" Un viņš vienmēr man teica: "Meita, nejauc vāciešus ar fašistiem. Tie bija Hitlera atbalstītāji, fašisti, un te ir cilvēki, kas visu savu dzīvi ir nodzīvojuši nepareizā vietā, ārpus savas dzimtenes."

Šeit ir tas pats. Ne visi Ukrainā ir nacisti. Tā bija mieru mīloša valsts, un tagad viņi tur mirst, nabagi. Cik no viņiem uz šejieni [pēc kara uz Krieviju] atsūtīja, un cik tur palika? Cik no viņiem tur gāja bojā un cik vēl nomirs? Toreiz mums bija Hitlers, un tagad Zelenskim apkārt ir šie puiši, šie... Kā jūs viņus saucat? Viņa rokaspuiši, kuriem tas viss patīk, un tāpēc cilvēki mirst."

Viktors Naumčiks, 89 gadi. Sanktpēterburga

"Esmu dzimis 1933. gadā. Mana mamma strādāja rūpnīcā, kur tajos laikos tika ražoti lietussargi, bet kara laikā sāka ražot izpletņus. Mans tēvs pameta Maskavu, un tad viņu nosūtīja uz fronti.

Kad sākās karš, man bija septiņi gadi, bet es tik un tā sapratu, ka gaidāms kaut kas briesmīgs. Es redzēju vācu lidmašīnas lidojam virs Gatčinas - atceros vācu desantniekus. Viņiem bija īpašas kamuflāžas formas un brūni zābaki. Mēs gribējām palikt Gatčinā, bet mana tante uzstāja, lai pārceļamies uz Ļeņingradu.

Kad mēs tur nokļuvām, dzīvojām netālu no dzelzceļa stacijām. Mana mamma devās strādāt uz dzelzceļa kompāniju, un dažreiz es viņai palīdzēju izkraut vagonus. Tad sāku iet skolā - man patika mācīties.

Tajos gados mēs vienmēr dzīvojām tuvu apšaudēm un bombardēšanai. Varēja orientēties pilsētā un saprast, no kurienes nāk šāviens. Mēs bieži slēpāmies gaitenī, gulējām tieši durvju ailē - ēka bija spēcīga, mūrēta un ar ļoti biezām sienām.

Vācieši pilsētai uzbruka bieži, bet dažādos veidos. Reiz apšaudes sākās, kad mēs ar mammu grasījāmies pierakstīt mani skolā. Mēs gājām uz Maskavas prospektu, un tas notika netālu no Kapranova kultūras pils. Kad sākās apšaude, cilvēki skrēja iekšā, lai paslēptos, un galu galā viss apklusa - un mēs ar mammu izgājām ārā pa durvīm ēkas otrā pusē. Tad ēkā ietriecās šāviņš - un visi, kas atradās iekšā, bija beigti.

Tie bija smagi laiki. Mūs paglāba tikai tas, ka ar malku nebija problēmu - mums vienmēr bija karstais ūdens un siltums. Iespējams, tāpēc mēs izdzīvojām.

Grūtākais periods bija 1942.-1943. gads. Ēdiena nebija vispār, un tas mūs biedēja. Mums iedeva 125 gramus maizes - tas bija šausmīgi. Maizē bija ļoti maz miltu. Mamma no rīta aizgāja to paņemt, mājās atnesa mazu gabaliņu, mēs to sadalījām četrās daļās un apēdām, piedzerot ūdeni. Tā kā mamma strādāja, arī viņas darbavieta dažreiz deva mums ko ēdamu, bet, tīrot kartupeli, izrādījās, ka tas ir sapuvis. Pa virtuvi izplatījās briesmīga smaka. Mēs ēdām ēdienu pa druskai.

Dažreiz atnesa arī lopbarību, kas izgatavota no sēklām, un mēs to ēdām.

Mums bija kaimiņš, šoferis, kurš vienmēr palīdzēja. Reiz es atnācu un ar izsalkušām acīm vēroju, kā viņš ēd gaļu. Viņš man piedāvāja, un izrādījās, ka tā ir kaķa gaļa. Tas mani patiešām nobiedēja.

Tuvojoties kara beigām, dzīve kļuva mazliet vieglāka. Sāka vest dārzeņus kravas vilcienos, un cilvēki sāka iekopt sakņu dārzus. Un, kad karš beidzās, tie bija īsti svētki. Mēs izjutām milzīgu vienotības un laimes sajūtu. Mēs nevarējām noticēt, ka šis murgs beidzot ir cauri. Tētis gan nepārnāca. Viņš bija pilots un krita 1944. gadā.

Pēc kara pabeidzu medicīnas skolu. Bet pēc dažām pirmajām operācijām es sapratu, ka tas nav man. Pēc tam man tika dota iespēja doties uz jūrskolu - radiotehnika mani interesēja kopš bērnības un es uzreiz piekritu. No turienes es pievienojos Melnās jūras flotei un dienēju tur daudzus gadus. Pēc tam piedalījos raķešu izmēģinājumos Baikonurā. Pēc tam strādāju zemūdeņu montāžas rūpnīcā.

Tagad es sekoju līdzi notikumiem Ukrainā. Tehnoloģijas jau ir tālu uz priekšu. Tas viss ir ļoti biedējoši, bīstami un sarežģīti. Viss šis karš ir milzīgs trieciens mūsu ekonomikai. Es uztraucos par jauno paaudzi. Šo karu nav iespējams salīdzināt ar to. Manā skatījumā Ukraina šobrīd ir atkarīga no Amerikas, kurai ir daudz ieroču. Ja kāds trakais izprovocēs liela mēroga karu, tas būs pēdējais piliens - es labi zinu, kas ir kodolierocis. Bet es nedomāju, ka tas nonāks līdz šim punktam.

Tas viss ir biedējoši. Cilvēki mirst. Daudzus karus vēsturē ir izraisījis stulbums. Es vienmēr esmu sapņojis, lai tas, kas bija jāpārdzīvo mūsu paaudzei, nekad neatkārtotos. Protams, es vēlos, lai šis karš beidzas pēc iespējas ātrāk.