Brīdinājums!

Apstiprinu, ka esmu vismaz 18 gadus vecs!

FOTO ⟩ Vienā mirklī zaudētas ekstremitātes un izpostītas dzīves. Ukrainā cietušo stāsti

Foto: AP/Scanpix
Apollo.lv
CopyTelegram Draugiem X Whatsapp

Karam ir augsta cena - izpostītas valstis, zaudēti karavīri un bezjēdzīgi miruši civiliedzīvotāji. Dažreiz karā zaudētais atkal tiek atgūts, bet ir zaudējumi, kas ir pastāvīgi - zaudētās dzīvības neatgriezīs. Ekstremitātes arī ne.

Tā tas ir Ukrainā. Šie ir stāsti par cilvēkiem, kuri kara dēļ zaudējuši kādu ekstremitāti. Cik dažādas ir viņu brūces, tikpat dažādi viņi ar ievainojumiem samierinās. Dažiem ķermeņa daļas zaudēšana var būt līdzvērtīga nāvei, kamēr citi dzīvi ierauga no jauna un uzskata sevi par atdzimušu.

Karavīriem, kas ievainoti, aizstāvot savu valsti, mērķa apzināšanās var palīdzēt psiholoģiski tikt galā ar lielām traumām, kamēr civiliedzīvotājiem, kuri karā sakropļoti, šī cīņa var izrādīties daudz grūtāka. 

Foto: AP/Scanpix

Oļena

Sprādziens, kas paņēma Oļenas Viteres kreiso kāju, paņēma arī viņas 14 gadus vecā dēla dzīvību. Pusaudzis Ivans bija topošais mūziķis. Oļenas vīrs Volodimirs abu dēlu apglabāja zem rožu krūma kopā ar citu tajā pašā sprādzienā bojāgājušu zēnu.

"Kā es dzīvošu bez Ivana? Viņš paliks manā sirdī uz visiem laikiem, tāpat kā raķete, kas viņam trāpīja," viņa sacīja. Kad viņa ir viena, Oļena raudot.

Sprādziens notika ciematā Kijevas apgabalā 14. martā. Bojā gāja Ivans un vēl četri cilvēki, bet Oļena bija viena no aptuveni 20 ievainotajiem.

"Sākumā es domāju: "Kāpēc Dievs mani atstāja dzīvu?"" atklāja 45 gadus vecā sieviete, viņas maigajai balsij lūstot. Izdzirdējusi, ka Ivans ir miris, viņa lūdza kaimiņu paņemt šauteni un viņu nošaut.

Foto: AP/Scanpix

Bet Volodimirs viņai lūdza viņu saņemties, sakot, ka nevar bez viņas dzīvot.

Tagad Oļena pārcieš psihotraumu, ko radījis bērna zaudējums, un fiziskas sāpes, ko izraisa zaudētā kāja.

"Katru dienu es pierodu pie jauna veida sāpēm. Es domāju, diez kādas jaunas sāpes es sagaidīšu nākotnē," viņa sacīja.

Oļena atklāj, ka joprojām nevar sevi pieņemt tādu, kāda ir tagad. 

"Man ļoti patika dejot. Es nodarbojos ar sportu. Es nezinu, man būs jāmācās," viņa stāsta, piebilstot, ka nevar iedomāties, kā būs atkal staigāt.

Oļena pieļauj, ka viņas dzīvība tika pasaudzēta tāpēc, ka viņai vajadzētu kaut ko darīt - palīdzēt citiem, iespējams, kā brīvprātīgajai vai ziedojot kādai mūzikas skolai Ivana vārdā.

"Šobrīd es nezinu, ko vēlos darīt. Man jāturpina meklēt... Man jāiemācās dzīvot. Kā? Es vēl nezinu."

Foto: AP/Scanpix

Jana un Nataša​

Janu Stepaņenko posts pārsteidza no skaidrām, zilām debesīm. 8. aprīlī 11 gadus vecā meitene kopā ar māti Natašu un dvīņubrāli Jariku devās uz Kramatorsku, lai iekāptu evakuācijas vilcienā.

Jariks palika stacijā, lai sargātu ģimenes bagāžu, kamēr Jana ar māti izgāja  ārā, lai nopirktu tēju.

Nogranda sprādziens, un pasaule kļuva melna un klusa. Nataša nokrita. Viņa nevarēja pakustēties. Viņa paskatījās apkārt un ieraudzīja savu mazo meitiņu, kuras legingi karājās tur, kur vajadzētu būt viņas pēdām. Asinis bija visur.

"Mammu, es mirstu," Jana raudāja.

Foto: AP/Scanpix

Mātes un meitas ievainojumi ir smagi. Jana zaudējusi abas kājas, bet Nataša - kreiso kāju.

Jariks netika ievainots, un nu viņš ir atkal kopā ar māti un māsu. Bērnu tēvs pirms vairākiem gadiem nomira no vēža, bet viņu patēvs karo frontē, tāpēc tagad tieši mazais puika kļuvis par ģimenes galvu. Rūpējoties par mammu un māsu, Jariks skraida pa slimnīcas gaiteņiem, stumj ratiņkrēslus un pienes ēdienu.

Nataša joprojām notikušo cenšas aptvert.

"Dažreiz šķiet, ka tas nav noticis ar mums," viņa saka, klusi raudot.

Viņa visvairāk uztraucas par savu meitu. "Es nevaru viņai palīdzēt kā māte, es nevaru viņu pacelt vai palīdzēt viņai pārvietoties," viņa teica. "Es varu viņu atbalstīt tikai ar saviem vārdiem - no savas gultas."

Jana ļoti ilgojas pēc mājām un draugiem un ar nepacietību gaida iespēju saņemt protēzes. "Es tiešām gribu skriet," viņa teica.

Foto: AP/Scanpix

Saša​

Aleksandrs Horokhivskis, pazīstams kā Saša, cieš lielas sāpes. Un viņš ir dusmīgs. Viņš raustās, berzējot kreiso augšstilbu vietā, kur viņa kāja tika amputēta 4. aprīlī, gandrīz divas nedēļas pēc savainojuma.

Sašu sašāva. Kāds teritoriālās aizsardzības darbinieks viņu noturēja par spiegu, jo viņš fotografēja bombardētās ēkas netālu no savām mājām Bobrovicā pēc tam, kad bija izkļuvis no bumbu patvertnes.

Pirms viņš tika nogādāts pārslogotajā slimnīcā, apmēram 90 minūtes viņu izprašņāja policijas iecirknī. Pēc dažām dienām viņu pārvietoja uz slimnīcu Kijevā, kur ārsti nolēma, ka dzīvības glābšanas nolūkos nepieciešams amputēt viņa kāju.

Foto: AP/Scanpix

38 gadus vecais galda tenisists par amputāciju uzzināja tikai tad, kad pamodās pēc operācijas.

"Kā viņi uzdrošinājās to visu izdarīt bez manas piekrišanas?" viņš apraudājās. 

Tas viss ir sāpīgi gan fiziski, gan psiholoģiski. Viņš uztraucas, vai jebkad varēs sportot vai ceļot. Un netaisnība viņu nomāc.

"Es cenšos saprast, kā tas varēja notikt. Īpaši pirmajā nedēļā es nevarēju padomāt ne par ko citu. Citādi būtu, ja tiktu ievainots kaujas laikā," viņš uzskata.

Tomēr viņš ir runājis ar psihologu, un ir nonācis salīdzinoši tālu no šīm tumšajām dienām. "Nav jēgas atgriezties šajā brīdī, tāpat neko nevar mainīt," viņš teica.

Foto: AP/Scanpix

Nastja

Černihivas pagrabā, kur slēpās Nastja Kuzika, viņas vecāki, brālis un vēl 120 cilvēki, jau divas vai trīs dienas nebija elektrības un ūdens. Nogurusi no tumsas, viņa nolēma aiziet uz netālo brāļa māju - tikai uz brīdi. 

Ejot atpakaļ uz bumbu patvertni, 21 gadu vecā jauniete izdzirdēja troksni. Viņa skrēja. Viņa bija tikai dažu soļu attālumā no ieejas, kad sprādziens viņu notrieca zemē.

Viņa ik pa brīdim zaudēja samaņu. Viņa atceras, ka katru reizi, kad atvēra acis, blakus bija brālis, kurš teica, ka viss būs kārtībā. Bet nekas nekad vairs nebūs kā agrāk.

Foto: AP/Scanpix

Ārsti smagi strādāja, lai glābtu viņas kāju, taču tas vienkārši nebija iespējams. Viņas labā kāja tika amputēta tieši zem ceļgala. Tāpat viņai bija smagi lauzta otra kāja. Tagad, pamazām ejot cauri sāpīgai fizioterapijai, paliek vieglāk pieņemt arī realitāti.

"Es to pieņemu," viņa teica. Nastjas gaišais, dzīvespriecīgais raksturs gan šobrīd nedaudz pieklibojot. Pār viņas vaigu norit asara. "Es nekad nebiju domājusi, ka tas kādreiz notiks ar mani. Bet, tā kā tas notika, ko es varu darīt?"

Viņa ļoti cenās saglabāt optimismu. Viņa vienmēr ir vēlējusies mācīties Vācijā un maija sākumā tika evakuēta uz specializētu rehabilitācijas iestādi Leipcigā. "Tas nebija veids, kā cerēju piepildīt šo sapni, taču es to izmantošu maksimāli."

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu