"Apollo" iepriekš ziņoja par astoņus gadus veco ukraiņu zēnu Timofiju, kurš kara dēļ kopā ar savu ģimeni dzīvo pagrabā un ir vienīgais bērns, kas palicis drupu sagrautajā Kutuzivkas ciematā. Tagad situācija ir mainījusies, jo, pateicoties kādam labdarim, kurš medijā "Guardian" izlasīja rakstu par mazā zēna likteni, noorganizēja bērna un viņa ģimenes evakuāciju. Šobrīd ģimene ir pametusi ciematu un kā apmešanās galamērķi izvēlējusies Šveici, vēsta "Guardian".
Zēns evakuācijas brīdī nevēlējās nākt ārā no pagraba iespējamā Krievijas armijas uzbrukuma dēļ. Tomēr viņu pierunāja mamma Rita Sotņikova un vēl viena pagrabā dzīvojoša sieviete, pavāre Alla Lišņenko.
"Kad mēs izvedām Timofiju ārā no bumbu patvertnes, viņš visu laiku turēja manu roku," atceras Rita. "Viņš man teica: "Mammu, iesim atpakaļ iekšā! Mammu, slēpsimies! Mammu, nestāvēsim zem klajas debess!""
Kutuzivku Krievijas armija ieņēma 18. martā, taču aptuveni pirms trim nedēļām Ukrainas spēki to atguva. Ciemats tika regulāri bombardēts un no 1500 iedzīvotājiem kas pirms kara šeit dzīvoja, palika tikai 50. Lielākā daļa no šiem cilvēkiem dzīvoja kopā ar Timofiju tumšā, putekļainā pagrabā, kur zēns lielāko daļu laika pavadīja, zīmējot briesmoņus, tankus, un atcerējās pirmskara priecīgi pavadītās dienas pie jūras zem saulainām debesīm.
Šobrīd zēns kopā ar savu mammu Ritu, 33 gadus veco tanti Janu, 57 gadus veco vecmāmiņu Ludmilu un 67 gadus veco vectētiņu Mikolu dodas uz relatīvi drošāko Ukrainas rietumu daļu, taču ģimenes galamērķis ir Cīrihe, kur kopš kara sākuma vairāk nekā 40 tūkstoši ukraiņu bēgļu ir atraduši sev mājvietu.
Viņu nākotne svešā valstī, bez naudas un vietējās valodas zināšanām ir miglaina, taču Rita stāsta, ka ģimenei nav citas izvēles, kā vien pamest kara plosīto dzimteni.
Mamma stāsta:
"Sākumā Timofijs nevēlējās pamest Kutuzivku. Viņš bija ļoti bēdīgs, kad mēs pateicām, ka brauksim prom. Man šķiet, ka viņš tagad baidās no ceļošanas. Viņš raudāja. Viņš nobijās no artilērijas apšaudēm, kuras varēja dzirdēt, kad mūs veda no Kutuzivkas līdz Harkivai."
Ģimene centās zēnu pārliecināt, ka viņi dodas uz klusu vietu, kur neviens neuzbruks un kur visi varēs justies drošībā.
87 dienas, pavadītas tumšā, 40 reiz 5 metrus lielā pazemes pagrabā, kura platību zēns dalīja ar 23 citiem cilvēkiem, negatīvi ietekmēja Timofija veselību.
"Timofiju izmeklēja ārsts, un viņam diagnosticēja alerģiju no pagraba putekļiem," stāsta Rita. "Putekļi no pagraba sienām, kurus Timofijam visu laiku vajadzēja ieelpot, izraisījuši alerģisku reakciju."
Ģimenes evakuācija bija iespējama pēc tam, kad kāds "Guardian" lasītājs bezpeļņas organizācijai "Ukraine Now" piedāvāja palīdzību loģistikā. Tikmēr Ukrainas armija pārliecinājās par drošību pārbrauciena laikā. Labdaris vēlējās saglabāt anonimitāti, taču viņš izsaka cerību, ka citi cilvēki ziedos līdzekļus Timofija ģimenei, un aicina Rietumu politiķus pielikt lielākas pūles, lai "novērstu miljoniem cilvēku ciešanas, ko izraisa dažu cilvēku neprāts".
Rita stāsta, ka lēmums par Kutuzivkas pamešanu bija grūts, taču, izejot ārā no pagraba un redzot drupās pārvērsto ciemu, kļuva skaidrs, ka tas bija pareizs.
"Mana mamma raudāja visu laiku. Visas dienas, kad mēs kravājām mantas, viņa raudāja. Viņa raudāja visu ceļu no Kutuzivkas līdz Harkivas dzelzceļa stacijai. Kad braucām no Kutuzivkas prom, mēs redzējām savu iznīcināto ciematu. Mēs redzējām, ka Kutuzivka atrodas drupās."
"Tā bija pirmā reize [kopš kara sākuma], kad ieraudzījām savu ciematu, jo visas šīs dienas nepārtraukti atradāmies pagrabā. Kad mēs iznācām ārā un ieraudzījām posta apmēru, man no sāpēm un bēdām kaklā spriedās kamols."
Sieviete turpina: "Mēs šajā mierīgajā ciematā esam dzīvojuši ilgu laiku, un vienā mirklī tas tika iznīcināts. Uz to bija ļoti sāpīgi noskatīties."
"Mani vecāki negribēja braukt prom. Viņi nevēlējās pamest savas mājas. Taču es viņus pārliecināju, jo mēs nezinām, kas var notikt rīt. Mēs esam nobijušies, ka rītdien mūsu ciemā var atgriezties karš. Es paskaidroju saviem vecākiem, ka šobrīd atrodamies drošībā. Mūs regulāri neapšaudīs un mums vajag braukt prom," stāsta sieviete.
Rita plāno nākotnē palīdzēt citiem ukraiņiem pamest valsti. Viņa stāsta, ka nekad neaizmirsīs savus labdarus: "Ja varētu, es arī palīdzētu citiem cilvēkiem nokļūt drošībā, palīdzētu viņiem iekārtoties. Pēc tām šausmām, ko piedzīvojām Kutuzivkā, es sapratu, cik nozīmīga cilvēkiem ir evakuācija no bīstamām vietām."
"Apollo" iepriekš ziņoja, ka Ukrainas pilsēta Harkiva, kas atrodas Krievijas robežai tuvāk nekā citas lielās Ukrainas pilsētas, ir Vladimira Putina mērķis, un Kutuzivka atrodas Krievijas karaspēka ceļā, tādēļ šajā ciematā notika aktīva karadarbība.
Tomēr Ukrainas karaspēks atguva ciemata teritoriju savā kontrolē - pamestās aizsargvestes, ķiveres, brūču pārsēji un pusizēsti putras šķīvji, kas bija izmētāti Krievijas armijas karavīru galvenajā apmešanās vietā, liecināja par steidzīgu ciema pamešanu.
Lai gan okupantu karaspēks ciemu pameta, tomēr ciema iedzīvotāji, kuri ar Timofiju slēpās vienā pagrabā, zināja, ka karavīri var arī tikpat ātri atgriezties, tādēļ nesteidzās pamest pagrabu. Liela daļa postījumu tika nodarīti, kad Ukrainas karavīri ieņēma ciematu, jo krievi atkāpjoties sagrāva visu, kas atradās viņu ceļā.
Pēc ciemata atbrīvošanas 27. aprīlī, lielākā daļa no patvertnē mitušajiem 150 cilvēkiem, tajā skaitā 40 bērniem, pameta pagrabu. Turpretī Timofijam un viņa ģimenei nebija, kur iet, tādēļ viņi bija palikuši tajā dzīvot. Zēns kopš 30. aprīļa nebija saticis nevienu rotaļbiedru, ar kuru varētu kopā spēlēties.
