Mariupoles rūpnīca "Azovstaļ" bija aplenkta kopš marta sākuma. Tas bija pēdējais punkts pilsētā, ko Krievijas militārpersonas nebija ieņēmušas, un tā tas bija līdz 16. maijam, kad Ukrainas Bruņoto spēku ģenerālštābs lika rūpnīcā izvietoto vienību komandieriem "glābt personāla dzīvības". Karavīri sāka nolikt ieročus un padoties. "Meduza" sarunājās ar sagūstīta "Azovas" karavīra sievu un miruša karavīra māti par dzīvi rūpnīcas aplenkuma laikā un to, kā jūtas tagad.

Irina Egorčenko​

"Naktī uz 8. maiju man bija sapnis, ka Artjomam ir mugurkaula lūzums. Es pamodos trijos no rīta. Uzreiz sāku zvanīt Azovas pulka patronāžas dienestam, lai noskaidrotu, kā viņam klājas.

Sazvanīju. Man stāstīja, ka naktī ēka iebrukusi - gaidot oficiālu informāciju par bojāgājušajiem. Nāve tika apstiprināta 11. maija rītā," stāsta Artjoma mamma Irina Egorčenko.

Neskatoties uz savu iespaidīgo izskatu, Artjoms esot bijis maigs un jūtīgs.

"Viņš tika audzināts ar kristīgām vērtībām un principiem. Mēs esam ticīgi cilvēki. Visu mūžu esam kalpojuši citiem, mūsu darbs ir ar to saistīts. Mēs [Artjoma māte un tēvs] palīdzam grūtībās nonākušiem pusaudžiem – tiem, kuriem ir nekontrolējama uzvedība vai problēmas ģimenē. Mums ir sava nometne šādiem pusaudžiem, un arī Artjoms tur vienmēr bija klāt un palīdzēja," viņa stāsta.

14 gadu vecumā viņš sācis aktīvi nodarboties ar boksu - izaudzis garš un spēcīgs.

"Viņš daudz nodarbojās ar sportu. Ja daži pusaudži trenējās trīs reizes nedēļā, tad Artjomočka gandrīz septiņas dienas nedēļā. Treneris, redzot viņa attieksmi pret cilvēkiem, uzticēja viņam vadīt jaunākās grupas. 16 gadu vecumā Artjoms jau bija ieguvis Kijevas pilsētas boksa čempiona titulu smagajā svarā.

2018. gadā, sasniedzis 18 gadu vecumu, viņš teica, ka vēlas iestāties armijā.

Saskatīju tajā iespēju norūdīties, apgūt jaunas prasmes.

Mums tas bija nedaudz negaidīti, bet neiebildām: galu galā tāds vecums, kad labāk būt armijā nekā dzīvē apmaldīties. Mēs sapratām, ka tas ir nopietns lēmums," atminas Irina.

Dienējot viņš esot teicis, ka redz sevi militārajā karjerā, vēl jo vairāk - viņš saskatīja tajā izaugsmes iespējas.

"Protams, tāpat kā visi vecāki, es nevaru teikt, ka mēs bijām priecīgi, ka viņš vēlas noslēgt [militāro] līgumu. It īpaši tāpēc, ka karš Donbasā, manuprāt, ilga jau sešus gadus.

Taču es redzēju, ka viņš ir nobriedis, un negribēju uz viņu izdarīt spiedienu, kontrolēt viņa likteni - tā ir viņa dzīve. Viņš parakstīja līgumu ar [Azovas] pulku un aizgāja.

Viņš izvēlējās šo pulku, jo tajā laikā tas bija vairāk vai mazāk slavens, tas bija daļa no Ukrainas Nacionālās gvardes. Es nedomāju, ka viņš saskatīja kādu papildu nozīmi.

Viņš vienkārši uzskatīja sevi par spēcīgu karotāju, kurš varētu dot labumu savai valstij.

[Dienesta sākumā] Artjoms bija Urzufā, šis ciems jau ir Doneckas apgabalā. Mēs ar viņu sarakstījāmies. Es kaut kā vairāk vai mazāk pielāgojos. Protams, man palīdzēja ticība, ka par viņu daudz lūdzās visa ģimene un draudze.

24. februārī, kad Krievija jau bija iebrukusi Ukrainā, sakari ar Artjomu pazuda. Viņš bija prom piecas vai sešas dienas. Protams, mēs bijām ļoti satraukti, stāsta Irina. 

Pēc tam viņš sācis sūtīt uz mājām mantas - "laikam notika kaut kāda pārcelšanās".  Ģimene saņēma viņa drēbes, austiņas, dokumentus.

"Saprotu, ka esmu izaudzinājusi cilvēku, kurš aizstāv savas vērtības. Bet man ir žēl, ka pazaudēju savu vienīgo pieaugušo dēlu - skaistu, brīnišķīgu bērnu spēka gados.

Es saprotu, ka šeit - uz zemes - es viņu neredzēšu. Es nekad neredzēšu viņa bērnus. Viņš ir miris. Tas, protams, ir ārkārtīgi nepatīkami, ļoti sāp. No otras puses, kad es domāju, ka viņš nav kritis velti... Cik daudzas sievietes, kuras aizbēga no Mariupoles, pateicoties Artjoma pulka pretestībai, man ir rakstījušas... Mātes ar bērniem man rakstīja: "Paldies par dēlu"," viņa atminas.

Irina stāsta, ka Ukrainā nav bijis neviena žurnāla, izdevuma, raidījuma, kas nestāstītu par viņas dēlu, par viņa varoņdarbu. Viņa slava esot aplidojusi visu Ukrainu.

"Netālu no 8. skolas Kijevā, kur viņš mācījās, ir laukums. Viņi vēlas to nosaukt mana dēla vārdā.

Lai cik sāpīgi man būtu runāt par to kā mātei... Mana sirds vienmēr būs ar viņu. Viņš ir godājams. Es saprotu, ka dēls atdeva savu dzīvību par brīvību, cīnījās līdz pēdējam un drosmīgi pieņēma nāvi.

Protams, viņš kā ticīgais ir devies uz labāku vietu, kur mēs tiksimies. Tas dod cerību," tā Irina.

Viņa stāsta, ka miera laikā Artjoms arī gribējis audzināt grūti valdāmos pusaudžus, būt viņu treneris, mācīt bērniem boksu.

"Viņš gribēja uzcelt lielu māju, sauca [tur] dzīvot arī mani un savu patēvu. "Es paņemšu daudz bērnu, mēs viņus visus izaudzināsim." Viņš bija apņēmības pilns nest sabiedrībai maksimālu labumu," stāsta Irina.

Viņa atminas, ka pēdējā sarakste ar dēlu notika 7. maija vakarā – pirms viņa nāves.

"Viņš pateicās par lūgšanām, rakstīja, ka tās viņu izglābušas ne reizi vien. "Sveiciniet visus, kas lūdz." Patiešām, viņš aprakstīja vairākus gadījumus, kad lūgšanas viņu glābušas no lodēm. "Viss būs labi, es to jūtu."

Viņš rakstīja, ka mīl mani. Es viņam uzrakstīju, ka mīlu viņu. Bet tonakt Dievs viņu jau bija paņēmis.

Kamēr nav iespējas dabūt dēla mirstīgās atliekas, mēs gaidām. Saprotu, ka dēla vairs nav, palicis tikai ķermenis. Saprotu, ka tagad palīdzība vairāk vajadzīga dzīvajiem. Tāpēc es ne uz vienu neizdaru spiedienu, saprotu, ka ar to dēlam nekādi nepalīdzēšu.

Lai viņi nododas dzīvajiem, lai glābj dzīvos, lai mātes gaida savus dēlus, sievas - vīrus. Bet mēs gaidīsim dēla līķi," stāsta Irina.

Nadežda

Sieviete stāsta, ka ar vīru jau septiņus gadus dzīvo šķirti, satiekoties, cik bieži nu apstākļi to pieļauj.

"Ar bērniem Mariupolē no Rietumukrainas ieradāmies 2021. gada 25. decembrī - uz Jauno gadu un brīvdienām. Ja neskaita brīvdienas, tā bija vienīgā reize, kad pavadījām tik daudz laika kopā [ar vīru]. Nu jau septiņus gadus dzīvojam tālu viens no otra.

20. februārī ar bērniem no Mariupoles aizbraucām. Bija nodoms ar vīru drīzumā satikties - vai nu man bija jāatgriežas Mariupolē, vai arī viņam tā bija jāpamet.

Pēc 24. februāra mūsu plāni izjuka. Tajā brīdī es ļoti gribēju, lai viņš būtu man blakus. Valdīja neziņa - mums ir divi bērni,  nav skaidrs, kur iet un ko darīt," stāsta Nadežda.

2015. gadā sieviete kļuva par mammu dēlam Mihailam, bet 2020. gadā ģimenei pievienojās meita Anna.

"[Pirms Krievijas iebrukuma] mēs kalām plānus. Vladimirs gribēja aizbraukt no Azovas pulka. Mēs gribējām vēl vienu bērnu, nopirkt māju. Beidzot sākt dzīvot kā parasta ģimene, dzīvot kā visi pārējie - viņš no rīta aizbrauc uz darbu, vakarā atnāk no darba, kam seko vakariņas, - viss," viņa stāsta.

Nadežda stāsta, ka ar vecāko bērnu neklājas viegli: "viņš nerunā, viņam ir autisms. Ar viņu ir ļoti grūti. Viņam  jāvelta daudz laika – no manis un visiem radiem. Jaunākajai meitai ir pusotrs gads, viņa pamazām sāk runāt. Bērniem pietrūkst tēva."

"Dēlam jāredz drosmes piemērs, meitai jāredz vīrieša attieksme pret sevi un māti. Viņiem pietrūkst sava tēta, un man pietrūkst sava vīra. "Tētis var visu" - viņš palīdzēs iepirkties, kaut ko salabot un audzināt bērnus," teic Nadežda.

Viņa stāsta, ka līdz marta sākumam abiem bijuši normāli telefona sakari, pēc tam arvien mazāk.

"[Dažreiz] viņš nebija sasniedzams vairākas nedēļas.

Kad jau bija "Azovstaļ", viņš ik pēc trim dienām uzrakstīja, ka ir dzīvs.

Bez komunikācijas es jūtos nemierīga. Kad sarunājāmies, bija vieglāk. Kad viņš uzrakstīja, ka ir dzīvs, viss kļuva normāli, un tā ir joprojām. Pēdējo reizi sazinājāmies 19. maijā – viņš man teica, ka joprojām atrodas rūpnīcā.

Kad tu ej pa ielu ar diviem bērniem un tev pretī nāk ģimene [ar tēvu], tas liek domāt par vīru. Ar viņiem viss ir kārtībā - viņi dzer kafiju, iet pastaigāties, viņu bērni šūpojas šūpolēs un smejas... Un, kad tu esi viens, kad atnāc mājās - un neviens tevi tur negaida vai nenāk mājās, vai pat elementāri nezvana...

Agrāk sazvanījāmies un rakstījām, bet tagad nekā. Morāli tas ir ļoti grūti. Tu turies un turies, un turies. Un tad tu atnāc [mājās], bēdājies un raudi – un tad ar jaunu sparu sāc jaunu dienu, bet... Ir grūti," viņa atklāj.

Pāris iepazinās 2013. gada rudenī. Līdz 2014. gadam Vladimirs tirgoja sporta preces. Pēc tam no darba aizgāja, sākot brīvprātīgi dienēt robežsargos. 2015. gada februārī viņš iestājās pulkā.

"Viņš devās aizstāvēt valsti, Ukraina ir viņa mājas. Ja kāds iebruks tavās mājās, tu neteiksi: "Dzīvo šeit, es iešu prom."

Sākumā viņš aizbrauca bez nekā - tad arī algu nesolīja, nebija kā tagad, kad sola tik daudz naudas. Tad vispār nebija nekā. Tā bija tikai ideja. Pēc tam laiks, ko mēs pavadījām kopā, tika krasi samazināts.

Tad uzzinājām, ka gaidām bērniņu. Es visu laiku biju viena, bet viņš brauca atvaļinājumos. Sākumā bieži - reizi divos līdz trīs mēnešos. Pēc tam retāk. Reiz es viņu neredzēju sešus mēnešus. Tad viņš ieradās uz divām nedēļām. Bet divas nedēļas nav nekas. Tas ir ļoti īss laiks, ko pavadīt kopā ar ģimeni.

Kad meita piedzima, vairs nevarēja tik bieži viņu pamest, teica: "Vēl nedaudz, un es eju prom [no pulka]." Tā mazā meitene izkausēja viņa sirdi.

Viņš nezināja, ar ko nodarbosies pēc dienesta, un tas viņu tur noturēja. [Azovā] viņš jutās kā mājās, viņam tur bija interesanti. Tur viņš bija uzaudzis un daudz ko iemācījies – papildus armijas prasmēm iemācījies strādāt ar elektrību un pat apmest sienas. 

Viņam patika, ka šis pulks atbalstīja "nācijas ideju". Visi tur esošie ir patrioti, viņi mīl savu valsti. Viņš arī ir patriots. Viņš zināja, kurp dodas, un zināja, kas viņam jādara.

Tāds vīrietis kā mans vīrs ir viens no tūkstošiem. Viņš ļoti mīl savu ģimeni un valsti un nekad neļaus tiem ciest. Tā nav tikai armija - cilvēki dzīvo ar to, kas nozīmē, ka viņi kalpo ar mīlestību un atbildību.

Es nevaru iedomāties, kā ir dzīvot aplenkumā. Paldies Dievam, mans vīrs ir fiziski vesels, bet man šķiet, ka psiholoģiski viņam klājas grūti.

Vladimiram ir mērķis – atgriezties mājās. Visi viņu šeit gaida. Viņš vienmēr saka: "Es turos, viss ir kārtībā." Un es viņam saku: "Turies, mēs tevi gaidām." Pastāvīgi.

Gaidām visus. Es gaidu savu vīru. Kāds gaida tēvu vai dēlu. Ir svarīgi par viņiem runāt, lai viņi netiktu aizmirsti. Viņi to ir pelnījuši. Viņi ir daudz darījuši Ukrainas un pasaules labā.