Ekskluzīvi "Apollo.lv" ⟩ "Cilvēks, kurš ir uz skatuves, nevar būt malā par to, kas notiek." Saruna ar dziedātāju Olgu Rajecku 60. jubilejas gadā

Ar mākslinieci tiekamies pēc grupas "Bermudu divstūris" albuma prezentācijas. Albuma tituldziesma "Vidēji glīts" ir tapusi kopā ar Olgu Rajecku. "Puiši teica, ka esmu dīva, bet es to nesaprotu. Es neuzvedos tā, kā dīvai vajadzētu uzvesties. Es biju normāls cilvēks," stāsta māksliniece.

"Es domāju, ka katrai dziedātājai, kura grib kļūt par dziedātāju līdz mūža ieguldījuma balvai, ir jābūt vienkārši cilvēkam," sarunu iesāk tautā iemīļotā māksliniece.

Sarunājamies kādas ēkas vestibilā. Pirms tam ēkas darbinieks, kautrīgi pienākot klāt, jautā, vai var kopā nofotografēties. Vēlāk viņš divas reizes iet mums garām, no kurām vienu reizi sauc: "Olgai ir superīga balss. Ļoti forša. Ļoti! Dziesmas labas."

Dziedātāja, sirsnīgi smejot, vīrietim pateicas un, intervijai turpinoties, stāsta, ka ar tādām situācijām viņa saskaras katru dienu, it sevišķi kopš brīža, kad publiskās vietās vairs nav jāvalkā sejas aizsargmaskas. Viņa aizbrauc uz tirdzniecības centru, lai nopirktu nepieciešamās preces, un katrs pretī nākošais cilvēks ar viņu sveicinās.

"Mammu, Oļa, viss, pietiek."

43 gadus pavadot uz skatuves, viņa ir iedziedājusi vairāk nekā 1200 dziesmu. Muzikālais ceļš sākās 1976. gadā, kad dziedātājai bija vien 14 gadi. Viņa vienmēr ir gribējusi kļūt par dziedātāju. Sestajā klasē skolotāja uzdeva rakstīt sacerējumu ar nosaukumu "Mana lielākā vēlēšanās". Viņa uzrakstīja, ka vēlas kļūt par dziedātāju un apceļot pasauli. Tas arī piepildījās.

"Man par grūtu nav nekas. Tu esi mūziķis uz mūžu, nes to mesidžu (vēstījumu). Cilvēkus uzmundrini, pacel. Cilvēki ir ļoti priecīgi, ka tu ar viņiem fotografējies, un viņi kopā ar tevi dzied. Zina tavām dziesmām vārdus. Tas ir tik fascinējoši," stāsta māksliniece.

Dziedātāja priecājas par jubilejas koncerttūri - zāles ir izpārdotas. Viņa ir gandarīta, ka cilvēki grib dzirdēt viņas balsi. Katrs koncerts ir citādāks, jo visus māksliniekus, ar kuriem šo gadu laikā dziedātāja ir sadarbojusies, nav iespējams vienā koncertā iekļaut. Valmierā notika koncerts ar grupām "Bāze 7" un "Vitamīns", VEF Kultūras pilī – kopā ar deju kolektīviem. Rajecka stāsta, ka nākamajos tūres koncertos būs citi pārsteigumi – piedalīsies grupa "Eolika" un "Dāmu pops", kā arī arī tautas deju ansamblis "Līgo" un tautas deju kolektīvs "Madara". Katru koncertu dziedātāja "izsapņoja" martā. Pēc tam liels darbs un mēģinājumi noveda pie rezultāta.

"Es neko nezinu par uzstāšanos. Tās ir tikai sajūtas un emocijas, un vēl arī tas, ko tu izdomā – kā tu redzi ainu, kā redzi to, kā tas varētu izskatīties." Viņas apņēmība palīdz arī visām vēlmēm piepildīties.

Tomēr izrādās, ka iepriekš sacītais bija tikai koķetērija: "Par skatuvi es zinu visu – no kuras puses, uz kuru pusi, kā es gribu, lai viss izskatās, tāpēc tie ir ilgi mēģinājumi." Priekšnesumu viņa raksturo kā gleznu: "Ja tev nav ko teikt, ja tu nevari neko parādīt, tad nedari to. Vari iet tikai tad, kad ir priekšstats par to, kā tu gribi, lai tas izskatās."

Viņa stāsta, ka daudziem jauniešiem, kuri sākuši dziedāt, pietrūkst muzikālās izglītības: 

"Tas, ka X Faktorā nodziedi vienu dziesmu - tev nav izglītības. Vienkārši talantīgs [neder], ir jāiet mācīties dziedāt, ja gribi kļūt par dziedātāju." 

Dziedātāja pametīs skatuvi tad, kad viņas skolnieki sacīs: "Mammu, Oļa, viss, pietiek." Audzēkņi nosaka visu – ko vilkt mugurā, kādas dziesmas izpildīt, kā izskatīties. Tas viņai palīdz visu laiku būt formā.

Lai gan koncerti ir rūpīgi izplānoti un skatuves pieredze ir milzīga, taču neiztikt arī bez negaidītām situācijām. Vidzemes koncertzāles "Cēsis" koncerta pirmajā daļā tika izpildītas Imanta Kalniņa dziesmas. Priekšnesuma ideja paredzēja skatuves tērpu sasaistīt ar laikmetu, kurā dziesmas tika radītas, tādēļ māksliniece bija uzvilkusi platformenes, kuras priekšnesuma laikā attaisījās vaļā. Dziedātāja nevarēja padejot. Viņa stāvēja uz skatuves un sauca savu ģērbēju: "Ināra! Lūdzu, pasauciet Ināru! Jūs aplaudējiet, bet Ināra, lūdzu, atnāc un aiztaisi man kurpi!" Un koncerts varēja turpināties.

Lai gan medijos māksliniece tiek dēvēta par pozitīvās enerģijas lādiņu, viņa pati tam nepiekrīt – viss ir atkarīgs no situācijas. Tomēr, ja situācija šķiet bezcerīga – dziedātāja visu noorganizēs tā, lai apkārtesošie justos labi.

"Vai mēs pacelsim, vai mēs kritīsim"

"Mūzika vieno, mūzika paceļ. Mūzika dara visu, lai cilvēki sajustos gan brīvi, gan arī tādi, kas varētu iet kaujā," skaidro dziedātāja. Viņa regulāri seko ziņām gan "Facebook", gan televīzijā. Daudzas reizes pati uzstājusies Ukrainā, tādēļ zina, kāda ir ukraiņu tauta.

"Ja tu ej uz skatuves, tad tu tomēr esi tas, kurš tiem, kas ir apakšā, pasaki to, ko tu domā. Un nodziedi to, ko tu domā. Tu esi vēstījums," saka dziedātāja. Viņa uzskata, ka mūzika un politika ir ļoti saistītas jomas, jo mūziķiem ir daudz sekotāju, kuri grib dzirdēt savu elku domas un attieksmi konkrētos jautājumos. "Vai mēs pacelsim, vai mēs kritīsim. Vai mēs darīsim tā, lai cilvēki ietu ar mums kopā, - tāpēc mēs esam uz skatuves," noteic māksliniece.

"Cilvēks, kurš ir uz skatuves, nevar būt malā par to, kas notiek. Katrs mākslinieks ir atbildīgs par to, ko viņš pasaka, ko viņš runā gan sociālajos tīklos, gan arī no skatuves." 

Visvieglāk viņai ir uzstāties tajās vietās, kur neviens viņu nepazīst. Latvijā visi zina par viņas privātās dzīves detaļām, tādēļ dziedātāja vēlas, lai viņu novērtē tikai balss dēļ.

Gaidot mūsdienu Lāčplēsi

"Šodien braucot pa saviem Bukultiem, redzēju, ka atkal manam asfalta ceļam tiek līmētas bedrītes. Šajā valstī mēs līmējam bedrītes. Mēs esam asfalta bedrīšu valsts," valstī esošo situāciju raksturo dziedātāja.

"Mēs netaisām visu no jauna. Noņemam nost - taisām visu no jauna! Esam spēcīgi! Mēs esam tik maza valsts – mums ir sava valoda, savas tradīcijas. Mums ir tautastērps. Mūs apvienoja Ukrainas karš – ka mēs varam cīnīties." Ar pacilātām sajūtām viņa atceras deviņdesmitos gadus, kad divas nedēļas barikādēs dziedāja dziesmu "Ai, māsa Lietuva!". Gaidīja krievus un arī sagaidīja. Bija šaušana, taču reizē pastāvēja cerība par brīvu valsti. Tomēr ar rūgtumu viņa saka, ka politiķi nav attaisnojuši cerības:

"Īstenībā viņi nekur augšā nav. Viņi tikai Saeimā ir augšā. Viņi īstenībā ir zemāk par mums, jo mēs, visi mūziķi, – mēs vienmēr būsim ar tautu. Viņi to zina. Raimonds Pauls, Olga Rajecka, Līvi, Jumprava un Pērkons – viņi vienmēr būs. Politiķi iet un mainās."

"Man nav svarīgi braukt ar krutām mašīnām un sēdēt zelta krēslos. Dzīvot krutā mājā, krutām mēbelēm, [atrasties] sabiedrībā, kas man nav vajadzīga. Pat iedzert ar viņiem negribas. Gribas ar tiem cilvēkiem, kas ir domubiedri," savas vērtības skaidro Rajecka.

Dziedātāja aicina katram cilvēkam šajā laikā izvērtēt nevis savu finansiālo stāvokli, bet gan vērtības: "Latvijā cilvēkiem vajag būt vienotiem, nevis sadalīties. Mums ir jābūt vienotiem par to, lai mūsu zemē būtu labklājība. Lai tie cilvēki, kas ir augšā, beidzot saprot, ka ir arī citi cilvēki, ne tikai viņi."

Sarunas laikā atkal negaidīti iesaistās ēkas darbinieks, kurš garāmejot iesaucas: "Eolika uz mūžu ir!"

"Mēs nesalabojam ceļu. Mums nav Lāčplēša. Es gaidu Lāčplēsi, par kuru mums balsot." 

Dziedātāja aicina visus iet uz vēlēšanām un pirms tam kārtīgi izdomāt, par ko balsot. Viņa nesaprot tos cilvēkus, kuri neinteresējas par politiku, domājot, ka tā viņus neietekmē. "Pēc tam nevajag sūdzēties, ka viss ir slikti. Kāda tauta – tāda valdība," nosaka Rajecka.

Olgas svētku diena

Pēdējā laikā viņa pārlasa savu draugu Guntara Rača un Mārtiņa Freimaņa radīto dzeju.

"Man ir bijis tā, ka eju garām grāmatplauktam un paņemu Mārtiņa Freimaņa dzejoļu grāmatu un atšķiru vienu lapu: "Ā, tas ir par mani!"" 

Grāmata, kuru dziedātāja pārlasījusi vairākas reizes dzīvē, ir Johannesa Mario Zimmela darbs "Cilvēks nav vientuļa sala". Dziedātāja stāsta par grāmatas galveno domu: "Nekad nenosodi citus, padomā par to, kas ar tevi var dzīvē notikt".

Pagājušogad viņa bija ļoti pārsteigta par saņemto Triju Zvaigžņu ordeni. Dziedātāja ir ļoti liela Latvijas patriote: "Es vienmēr būšu par savu tēvuzemi. Dzimtene man ir Lietuva, bet tēvuzeme ir šī."

30 un 40 gadu vecumposms bija Rajeckas "zirga gadi". Dziedātāja cer, ka to laikā ir palīdzējusi ļoti daudziem cilvēkiem. Viņa sevi nekad nav uzskatījusi par solomākslinieci: "Man vienmēr vajag grupu, savus cilvēkus apkārt." Kopdarbi nes lielākus augļus nekā vienatnē radītais. "Cilvēki Latvijā ir apbrīnojami un neatkārtojami. Grupa kopā tā kā ģimene. Kas ir viens pats?" jautā dziedātāja.

Viņas svētku diena ir kopā pavadītais laiks ar ģimeni. Dziedātāja nāk no Lietuvas, kur kopābūšana ar ģimeni ir izteikta vērtība. Savējiem viņa ir gatava atdot visu. Lai gan latviešiem ģimene arī ir svarīga vērtība, taču latvietis katru reizi nedaudz vilcināsies pirms tikšanās ar radiniekiem. Turpretī lietuvietim par radu apciemošanu nebūs nekādu šaubu.

Tālākais dzīves mērķis – kļūt par vecmāmiņu. Neskatoties uz pavadītajiem gadiem mūzikā, lielākais sasniegums dzīvē ir meita Marija. Līdz 30 gadu vecumam piedalījās dažādos festivālos, notika pat 300 koncerti gadā – viss šķietami bija, taču pēc meitas piedzimšanas sapratusi, ka "lielākas laimes sajūtas par to nav".

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

A post shared by Olga Rajecka (@rajecka)

Viņa ilgi domāja par to, kā izvērstos dzīve, ja būtu palikusi Lietuvā. Rajecka ar raksturīgo humoru atbild: "Latvija tad zaudētu ļoti labu dziedātāju." 

Pirms pāris dienām viņa atgriezās no Anglijas, kur notika kāda mākslinieka stāvizrāde. Dziedātāja ienāca klubā iekšā paskatīties uzstāšanos. Viņu uzaicināja uz skatuves, kur negaidīti pateica: "Dziedi!" Un viņa pēkšņi atcerējās dziesmu lietuviešu valodā – bērnībā mamma Vida iemācīja.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

A post shared by Olga Rajecka (@rajecka)

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!