12 gadus vecs ukraiņu zēns Krievijas armijas uzbrukuma laikā zaudēja mammu un patēvu. Savus kara laika pārdzīvojumus un bailes viņš apraksta dienasgrāmatā, vēsta "The Wall Street Journal".
"Mums drīz beigsies maize un pacietība..." 12 gadus vecs ukraiņu zēns raksta dienasgrāmatu, kurā atklāj karā piedzīvoto
Timofijs atgriezās no skolas 23. februārī un uzzināja, ka nākamajā dienā viņam būs jāpaliek mājās. Vecāki vakarā lika istabā izslēgt gaismu. Tumsā, pirms gulētiešanas zēns rakstīja savu dienasgrāmatu, taču viņa prāts bija nemierīgs. "Man bija miljons jautājumu," viņš sacīja. "Neskaidrība mani beidza nost."
Nākamajā dienā Krievijas armija iebruka Ukrainā. Lai gan Timofija mamma un patēvs runāja par braukšanu prom, taču viņiem šķita, ka briesmas ir novēršamas, tādēļ ģimene tomēr ciematā palika. Vēlāk zēna vecākus nogalināja Krievijas karaspēks.
Pirmo ierakstu par karu zēns dienasgrāmatā veica 12. martā. Tas bija vairākas dienas pēc tam, kad Šenčenkovā iebruka okupantu karaspēks.
"Esmu zaudējis skaitu, cik reizes mēs gājām uz pagrabu, taču viss ir labi," raksta Timofijs. "Mana mamma un (patēvs) Sirgejs kopš pagājušās nedēļas atrodas Kijivā."
Tajā laikā viņa vecāki bija jau nogalināti, taču zēns vēl nezināja patiesību.
8. marta rītā Timofijs pamodās un uzzināja, ka viņa vecāki ir devušies uz vietējo tirgu. Ap pulksten 11.30 zēnam piezvanīja mamma: "Timofij, slēpieties vannasistabā! Ātri!" Krievijas karaspēks bija ienācis ciematā. Zēns, sekojot mammas norādījumiem, kopā ar piecus gadus veco pusbrāli Serafimu un rudo kaķi Simbu paslēpās pagrabā.
Dažas ielas tālāk dzīvo Timofija tante un viņas draugs, kuri arī slēpās pagrabā. Kad apšaude norima un vīrietis izgāja ārā, viņš uzzināja, ka Krievijas karavīri atklājuši uguni uz mašīnu, kurā brauca Timofija vecāki, un viņus nošāvuši.
Zēna tante un viņas draugs steidzās pie Timofija un viņa brāļa, lai abus bērnus aizvestu uz savu dzīvesvietu. Zēniem tika pateikts, ka viņu vecāki aizbraukuši uz Kijivu.
"Kā lai bērniem pasaka, ka viņu vecāki ir miruši?" jautā Timofija tante Oļena.
Elektrība mājā tika atslēgta, un viņi nevarēja uzlādēt telefonus. Tas palīdzēja no bērniem ilgāku laiku noslēpt patiesību par vecāku traģisko likteni.
"Cerība uz uzvaru strauji izgaist!" tā Timofijs rakstīja 13. martā. "Esmu pieradis, ka pāri manai galvai lido lodes. Mums joprojām nav elektrības. Mums drīz beigsies maize un pacietība..."
Timofija mazais brālis atklāja patiesību. "Mamma un tētis ir nogalināti," paziņoja zēns. Timofijs vaicāja tantei, vai tā ir tiesa. Sieviete atbildēja apstiprinoši.
18. martā zēns savā dienasgrāmatā uzzīmēja velnu. "Es uzzināju, kas notika ar manu mammu un Sirgeju," viņš rakstīja.
Nākamajā dienā zēns saņēma vēl vienu triecienu. "Šodien mans suns Boņa nomira apšaudes laikā. Viņu nogalināja ienaidnieka lode." Uz dienasgrāmatas lapas malas viņš uzrakstīja: "Sapņi nepiepildās."
Okupanti no ciemata tika padzīti, taču ģimenē valda drūms noskaņojums. "Es nespēju iztēloties savu dzīvi bez vecākiem," Timofijs ierakstījis dienasgrāmatā, kamēr tika organizētas viņa vecāku bēres, kuras notika 12. aprīlī.
Mazāk nekā mēnesi pēc bērēm ģimene sapulcējās atkal, lai pieminētu aizgājējus.
Pirms kara Timofijs kolekcionēja monētas, taču tagad viņš veido otru kolekciju - šāviņu lauskas, kuras atrod savā ciematā. To viņš dara, lai "būtu materiāls pierādījums, ka tas viss [karš] patiešām notika".
Pēc kara zēns plāno pabeigt mācības, iziet militārās apmācības un studēt tajā pašā koledžā, kuru bija absolvējusi viņa māte. Timofija sapnis ir kļūt par ārstu. Zēns turpina rakstīt dienasgrāmatu. "Varbūt kādreiz kāds vēlēsies uzzināt manu stāstu," noteic zēns.