Meži ir Latvijas zaļais zelts, taču par katru apsaimniekoto mežu rūpējas arī saimnieks, kurš tajā ieguldījis savu darbu. Viens no Latvijas meža īpašnieku biedrības rīkotā konkursa "Sakoptākais mežs" laureātiem Atis Poga dalījies pieredzē, kā viņš kļuvis par mežsaimnieku, un atklājis vērtīgus padomus zaļā zelta kopšanai paša rokām.
Mežsaimnieks stāsta, ka mežs nepieder viņam vienam. Tas ir ģimenes mežs, tāpēc darbos iesaistās un palīgā nāk visi tuvinieki - gan vecvecāki, gan vecāki, gan citi tuvi radi.
Meža apsaimniekošanu aizsācis vectēvs, un arī Poga pamazām sācis interesēties par meža nozari. Viņš mācījies Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātē, ko absolvējot ieguvis bakalaura grādu.
Gan viņa vectēvam, gan vecmammai ir mežsaimnieciskā izglītība, līdz ar to pavisam droši var teikt, ka meža darbi "ir asinīs" visai ģimenei.
Kad Atis pārņēma saimniekošanu no sava vectēva, meža vietā galvenokārt bijušas tikai jaunaudzes, jo iepriekšējie meži bija izauguši un nocirsti. Tāpēc pašā sākumā bija jāiegulda vislielākais darbs. "Tas bija tieši tas laiks, kad visvairāk bija jādara un jāiegulda nākotnes meža izaudzēšanā," atzīst Atis.
Poga par savu zaļo zeltu saka: "Sakopts mežs ir īstajā laikā izkoptas jaunaudzes. Lai vietās, kur ir iespējams kaut ko iestādīt, arī būtu kaut kas iestādīts.
Mežā visiem aspektiem ir jābūt izveidotiem tā, lai nākotnes koki varētu pēc iespējas produktīvāk augt, jo mežs jau var būt dažāds.
Bieži vien notiek tā - koki tiek iestādīti, un par tiem tiek aizmirsts - bet tas ir tas brīdis, kad viss process tikai sākas un jāsāk domāt par tālāku jaunā meža apsaimniekošanu."
Mežsaimnieks stāsta, ka lielākās problēmas, ar kurām viņš saskaras, kopjot mežu, ir apiņi, jo augsne ir īpaši auglīga, un jaunaudzes aizaug ļoti ātri.
"Apiņi aptinas apkārt koku stumbriem, tāpēc vismaz vienu vai divas reizes gadā ir jābrauc uz mežu un no šiem kokiem apiņi jānoņem nost," viņš saka.
Atis uzsver, ka ir ļoti svarīgi nenokavēt pareizo brīdi, citādāk apiņi kociņu noliec un sabojā.
Tomēr nav grūtību bez gandarījuma. Kā lielāko gandarījumu meža apsaimniekošanā saimnieks uzsver brīdi, kad var redzēt, ka koki no maziem stādiņiem pāris gadu laikā izaug cilvēka augumā: "Tas process varētu šķist lēns, tomēr tas notiek visu laiku - arī bez tevis [mežsaimnieka] blakus."
Kopjot mežu, Atis visvairāk vadās pats pēc savas un savu kolēģu pieredzes. Viņš strādā AS "Latvijas valsts meži", tāpēc meža nozare viņam ir kā dzīvesveids.
Poga stāsta: "Es redzu, kā meža apsaimniekošana notiek "Latvijas Valsts mežos", un tas man ir labs piemērs, kā vajadzētu saimniekot."
Viņš iegūto pieredzi liek lietā, kopjot arī pats savu mežu.
Konkursam pirms diviem gadiem mežsaimnieks galvenokārt pieteicās, lai parādītu, ar ko lepojas un kādu mežu ir izkopis. Viņš uzsver, ka viss ieguldītais darbs ir paša rokām darīts - mežs ir gan kopts, gan stādīts, gan lolots.
Atis ar pieteikšanos konkursam vēlējies pamudināt arī citus, it īpaši jaunos mežsaimniekus pieteikties konkursam, jo ievērojis, ka jaunie mežsaimnieki mēdz neuzdrīkstēties parādīt paveikto. Saimniekiem šķiet, ka ieguldītais darbs neesot pietiekams. Taču tā nav.
Viņš uzsver, ka kaut vai tikai pāris iestādīti koki - tas jau ir daudz, tāpēc aicina uzdrīkstēties arī citus.
Mežsaimnieks saka: "Meži Latvijā vienmēr ir bijuši un vienmēr būs. Tos nav iespējams iznīdēt, jo klimatiskie apstākļi ir labvēlīgi, un augsnes ļoti bagātīgas."
Mežs vienmēr augs, tāpēc ir būtiski to potenciāli izmantot. Jau senos laikos latvieši ir audzējuši mežu un ieguvuši koksni. Atis atgādina, ka mežsaimniecība kā viens no stūrakmeņiem ir arī ļoti liels atspaids tautsaimniecībā kopumā.
Raksts tapis sadarbībā ar PEFC.
