"Ja trāpīs, tad trāpīs." Kijivas iedzīvotāja par ikdienu pilsētā

Киев. Иллюстративное фото

FOTO: EPA/Scanpix

Trauksmes sirēnas Ukrainas pilsētās kļuvušas par ierastu lietu, arī galvaspilsētā Kijivā, kur dzīve patlaban esot ļoti līdzīga laikam pirmskara. Taču daudzi iedzīvotāji vairs nedodas uz patvertnēm, jo karš, kas ilgts jau četrus mēnešus, kļuvis par ikdienas realitāti, tā intervijā Latvijas Televīzijai (LTV) norādīja Kijivas iemītniece Anna Kapacinka.

Kapacinka ir televīzijas režisore no Kijivas. Kara sākumā viņa uz laiku pārvācās pie vecākiem Mikolajivas apgabalā. Nu jau pagājuši divi mēneši kopš Kapacinka atgriezusies Kijivā.

Skaidrojot, kā šobrīd rit dzīve Kijivā, viņa sacīja, ka tā ir ļoti līdzīga pirmskara laikam.

Kijivā lielā daudzumā atgriežas cilvēki, kā arī veidojas sastrēgumi, taču karš ir klātesošs. No plkst. 23 līdz 5 ir komandantstunda. Visur izvietoti armijas kontrolposteņi, ielās ir prettanku eži, ik pa laikam atskan trauksmes sirēnas.

"Kad sāk skanēt trauksmes sirēnas, mēs turpinām sēdēt kafejnīcā. Vienkārši paceļam galvu, paskatāmies viens uz otru un turpinām sēdēt. Ja trāpīs, tad trāpīs. Tas ir nepareizi, taču, kad tu jau 100 dienas dzīvo ar sirēnām fonā, tu vairs nevari katru stundu skriet un slēpties," sacīja Kapacinka.

Mikolajivas apgabalā viņa iesaistījās ziedojumu vākšanā bruņu vestēm. Vācijas ukraiņi vāc un sūta uz Ukrainu valstī nepieejamos medikamentus, kuri ir vitāli svarīgi karavīriem frontē. Kapacinka gādā, lai šīs zāles nonāk līdz adresātiem.

"Tās ir tādas pozīcijas kā asins apturēšanas līdzekļi, asins aizturēšanas turniketi, aptieciņas, pretsāpju līdzekļi. Viņi gatavoja lielu zāļu partiju nosūtīšanai uz "Azovstaļ" rūpnīcu, taču diemžēl nepaspēja to izdarīt pirms tās traģēdijas, kad mūsu puišus sagūstīja," pastāstīja Kapacinka.

Kapacinkai ir divējādas sajūtas par ārvalstu palīdzību - no vienas puses viņa ir ļoti pateicīga Rietumvalstu iedzīvotājiem par humānās palīdzības kravām, bet no otras puses viņa nesaprot, kāpēc Rietumvalstis vilcinās ar militāru atbalstu Ukrainai.

Kara sākumā viņa mēģināja stāstīt Krievijas iedzīvotājiem par to, kas patiesībā notiek Ukrainā. Taču tagad to vairs nedara.

"Es esmu ļoti dusmīga uz šo karu. Es ienīstu šo karu. Un esmu ļoti dusmīga uz tiem, kuri to atbalsta un nesaprot, kas notiek manā valstī. Es uz viņiem esmu dusmīga. Un ir brīži, kad vienkārši gribas atriebties. Kaut arī cenšos saglabāt sevī cilvēcīgumu. Ir maksimāli jāmēģina turpināt dzīvot, pelnīt naudu... Protams, mēs varam paslēpties pagrabos un žēlot sevi. Taču mēs nevēlamies būt salauzta nācija pēc šī kara. Līdz ar to mums ir jāceļas no rītiem, jātīra zobi un jādzīvo šī dzīve," atzīmēja Kapacinka.

Aktuālākās ziņas