Laura Donovana bērnībā auga kā vienīgais bērns ģimenē. Lai gan viņai ir pusbrāļi un pusmāsas, taču viņi ir septiņus līdz divpadsmit gadus vecāki. "Pēc divu bērnu piedzimšanas un divu gadu dzīvošanas pandēmijā es atmetu savus bērnības sapņus," sieviete medijam "Insider" stāsta par bērnībā piedzīvoto vientulību un vēlmi to kompensēt ar bērniem.
Laura nesen vaicāja savai kaimiņienei, vai ārpus dzīvokļa sienām ir dzirdams troksnis. Sieviete ieturēja nelielu pauzi un pēc tam maigi atbildēja: "Teiksim tā, mani ļoti priecē tas, ka mani bērni vairs nav mazi."
"Bērnībā, augot bez brāļiem un māsām, viss, ko es gribēju, lai man apkārt valdītu trakulīga enerģija, ko acīmredzot rada mana četru cilvēku ģimene. Mani vienmēr ir valdzinājušas daudzbērnu ģimenes, īpaši tādas, kurās aug zēni," savu bērnību atceras Laura.
Arī bērnībā redzētās filmas, kā "Viens pats mājās", kas parāda brāļu un māsu neticamos piedzīvojumus, sievieti bērnībā ietekmēja: "Taču gandrīz četru gadu laikā kopš esmu kļuvusi par māti, esmu sapratusi, ka man nav pietiekami daudz enerģijas, lai audzinātu daudz bērnu, kā, piemēram, Luisa Vilkersone vai Keita Makalistera. Pēc divu bērnu piedzimšanas un divu gadu dzīvošanas pandēmijā es atmetu savus bērnības sapņus."
Lauras bērnībā vecāki lepojās, ka restorānā viņu nebija grūti pieskatīt, jo mazā meitene pavadīja laiku, krāsojot grāmatās zīmējumus, kamēr pieaugušie stundām ilgi runāja. Lai gan Laura nebija paklausīgs bērns, taču viņa bija iemācījusies spēlēties vienatnē.
Viņa bieži skatījās uz ģimenēm ar vairākiem bērniem un vēlējās atrasties pie viņu galda, nevis blakus pieaugušajiem.
"Es vienmēr biju domājusi, ka visa mūža garumā esošo tukšumu piepildīs bērni, bet tagad jūtos pārāk izsmelta. Teikt "jā" vienam bērnam parasti nozīmē teikt "nē" otram," sieviete raksturo realitāti.
Lauras vecākajam dēlam nesen tika diagnosticēti autiskā spektra traucējumi, tādēļ regulāri jāapmeklē runas un uzvedības nodarbības. Kamēr vienu bērnu ved pie ārsta, tikmēr otram ir jāpaliek mājās. Tas bērnu starpā izraisa aizvainojumu un greizsirdību.
Zēni vēlas spēlēties rotaļu laukuma pretējās pusēs, lai apmierinātu savas vajadzības pēc individuālas attīstības, taču Laura stāsta, ka viņa vienlaicīgi nespēj šādā veidā pieskatīt abas atvases, tāpēc vienmēr kāds ir vīlies.
"Es nevaru iedomāties, ka spētu koordinēt vairāk par to, ko tagad tik tikko varu izdarīt," raksta sieviete. "Esmu dzirdējusi, ka vairāku bērnu vecāki ir mierīgāki, jo viņi nevar apstāties pie perfekcionisma vai vainas apziņas. Tomēr nejūtu, ka pēc vairākiem bērniem kļūstu mierīgāka, jo īpaši tāpēc, ka vairāk bērnu nozīmē lielākus izdevumus, kurus es vienkārši nespēju viena pati nosegt."
Sieviete pārdzīvo, ka šobrīd nevar strādāt. Viņa uzskata, ka vēl viena bērna piedzimšana var iznīcināt visas iespējas atjaunot viņas karjeru.
"Apstāšanās pie diviem ne vienmēr garantē, ka maniem bērniem pietrūks lielas ģimenes, un arī brāļu un māsu klātbūtne viņiem negarantē laimi mūža garumā. Man vienmēr skauda bērni, kuriem ir brāļi un māsas, jo es nezināju, ka daži no viņiem varētu būt tikpat vientuļi, cik es, jo viņiem neveltīja pietiekami daudz uzmanības."
"Radot vairāk bērnu, es nevaru mainīt savu vientuļo bērnību. Varu ieguldīt tikai tajos, kas man ir, un ceru, ka viņiem ar to pietiks," secina mamma.
