Elainas vīrs aizgāja mūžībā pirms četriem gadiem. Viņa palika viena ar astoņgadīgo meitu un sešus gadus veco dēlu. Bērni tēva nāvi pārdzīvoja dažādi - meita raudāja un uzdeva dažādus jautājumus, dēls - ieslēdzās sevī un bieži naktīs pamodās no vēdera sāpēm, vēsta medijs "Insider".
Lai gan ir pagājuši četri gadi, taču skumjas nav pārgājušas, vienīgi kļuvušas vājākas.
Sievietes bērni pēc tēva skumst dažādi. Meita nebaidās skumjas parādīt skaļi un atklāti, turpretī dēlam piemīt vēlme visu kontrolēt, arī emocijas.
Šogad ir tēva nāves gadadiena, tādēļ bērnu dažādās sāpju izpausmes ir vēl spilgtāk pamanāmas.
"Mana meita gribēja parunāt par tēti un doties uz viņa kapavietu. Viņai vajadzēja iet. Mans dēls vēlējās palikt mājās, skatīties filmas un būt kopā ar mani tur, kur jūtas visdrošāk," stāsta mamma.
Abi bērni savās skumjās vērsās pie vienīgā vecāka, cerībā, ka mamma atbalstīs viņus bēdās. Sieviete stāsta, ka tas rada situāciju, kurā bērnu skumjās dienas pārklājas:
"Es nevarēju vienlaicīgi atrasties kapsētā, lai ar meitu dalītos stāstos, un sēdēt uz dīvāna kopā ar dēlu un klusēt. Atbalstīt vienu nozīmēja — vismaz īslaicīgi — neatbalstīt otru. Atbalstīt vienu nozīmēja atstāt otru bērnu savās bēdās," atklāj sieviete.
Mamma atrada vienīgo veidu, kā abus bērnus atbalstīt, sniedzot viņiem izvēli: pēc kārtas atsevišķi saņemt nepieciešamo atbalstu vai piedalīties otra ģimenes locekļa atbalstīšanā.
Sievietes dēls kopā ar ģimeni brauca uz kapsētu. Lai gan viņš neizkāpa ārā no mašīnas, tomēr mammai vissvarīgākais bija tas, ka viņš māsu nepārtrauca un pat dalījās ar viņu savos našķos. Savukārt, atgriežoties mājās, māsa ieritinājās zem segas tieši blakus un izbaudīja klusumu, kas brālim bija nepieciešams.
"Viņi abi izvēlējās cienīt otra bēdas, vienlaikus saņemot savas vajadzības. Tas varētu izklausīties kā sīkums. Taču tā tas nav," stāsta mamma.
Pirms sava vīra nāves sieviete uzskatīja, ka skumju periods beidzas pāris nedēļas pēc bērēm:
"Es nezināju, ka bēdas ir ne tikai skumjas, bet arī dusmas, bailes, neziņa, vēdersāpes, bezmiegs, ilgas un vesels vārdu krājums, kas vēl jāatklāj. Es nezināju, ka tas nekad nebeidzas — tas vienkārši kļūst par daļu no manis."
Sieviete stāsta, ka šī traģēdija bērniem iemācīs būt empātiskākiem un uzklausīt citu skumjas.
"Vissvarīgākais ir tas, ka viņi zinās, ka var droši sērot tādā veidā, kādā tas ir nepieciešams. Viņi nekad nebūs vieni šajās sērās, jo viņi būs viens otram. Un, kad runa ir par skumjām, dažreiz pietiek ar apziņu, ka neesi viens. Vismaz uz īsu brīdi," secina mamma.
