Iedvesma no Rokija, treniņi ar Čimajevu un pievienošanās PFL - saruna ar Latvijas uzlecošo MMA zvaigzni Aleksandru Čižovu

Jāsāk ar standarta jautājumu - kā tu nonāci līdz cīņas sportam?

Bērnībā nodarbojos ar dažādiem sporta veidiem - futbolu, karatē, vieglatlētiku. Visu laiku kaut ko darīju. Biju ļoti liels futbola fans. Toreiz man šķita, ka bokss un citi cīņas sporta veidi nav nekas labs. 

Kad man bija 12 gadi, es sāku nodarboties ar boksu. Atceros, ka vienreiz ar tēti kopā noskatījāmies filmu par Rokiju un viss. Pēc tās filmas, iemīlējos boksā. Futbols pēc tā man vairs neinteresēja. Teicu tētim, ka gribu nodarboties ar boksu, viņš teica, ka varam pamēģināt.

Bet man tad vēl nebija nekādu ambīciju par karjeru boksā. Nodarbojos ar boksu tikai sevis dēļ - lai varētu pastāvēt par sevi uz ielas, un patiktu meitenēm (smejas).

Pēc tam sāku boksēt ringā un kļuvu par Latvijas čempionu boksā. Tas tieši bija laiks, kad savu karjeru UFC sāka Konors Magregors, un visi runāja par MMA. Biju kļuvis par Latvijas čempionu boksā un nodomāju, ka vajag pamēģināt MMA. Vienu reizi - ja patiks, turpināšu, ja nepatiks, būšu bokseris.

Pēc viena MMA treniņa boksā vairs neatgriezos.

Cik tev bija gadu?

15. Trīs gadus nodarbojos ar boksu un tad pārgāju uz MMA. Un tad viss sākās.

Cik daudz tev ir amatieru cīņu?

Ui, ļoti daudz. Aptuveni 40 vai 50. Cīņas bija dažādos sporta veidos - kikboksā, boksā, džiudžitsā, pankrationā. Kad man bija 18 gadi, es debitēju profesionāļos.

Kā līdz tam nonāci?

Bija smieklīga situācija. Es piedalījos amatieru sacensībās. Biju pilnībā pārliecināts, ka braucu cīnīties ar amatieriem. Stundu pirms cīņas sākuma ģērbtuvē ienāk organizators un saka:

"Aleksandr, tev būs jācīnās ar profesionāli. Tavs honorārs būs 50 eiro."

Kad man bija 18 gadi, 50 eiro šķita baigi liela nauda. Nodomāju, ka varēšu iet ballēties (smejas). Lūk, tā arī es aizvadīju pirmo profesionālo cīņu. Atbraucu uz turnīru, nezinot, ka kļūšu par profesionāli.

MMA cīkstoņiem ir, tā sakot, pamata disciplīnas. Kādam tas ir kikbokss, citam džiudžitss. Tu skaities bokseris?

Es neteiktu, ka man ir ļoti stiprs bokss. Kad man jautā, kas ir mana stiprā puse, es atbildu: "Pa drusciņai no visa." Es komfortabli jūtos visās pozīcijās.

Tā jau ir. Tu tomēr esi jaunās paaudzes cīkstonis. Šī izteiktā vienas disciplīnas bāze bija aktuāla senāk.

Tieši tā. Ja tagad paskatāmies UFC, tad visi cīkstoņi spēj darīt visu.

Gatavojoties sarunai, papētīju arī tavu "Facebook" kontu. Tu trenējies arī "Gracie Barra Brasa" zālē. Tai ir kāda saistība ar leģendāro Greisiju ģimeni?

Tur ir mans džiudžitsa treneris, bet nē, viņam nav nekādas saistības ar to ģimeni. Tā vienkārši ir franšīze. Katrā valstī ir vismaz viena "Greisiju" zāle. Nedomāju, ka Greisiji vispār zina, ka Latvijā ir tāda skola.

Pabeidzot par tavu cīņas stilu, šis jautājums tomēr zināmu skaidrību sniegs - uzvara ar nokautu vai sāpju paņēmienu?

Man patīk tikai nokauti. 90% cilvēku nesaprot visu cīņas skaistumu un domā: "Ko viņi tur vāļājas pa zemi?" Bet nokauti un asinis patīk visiem.

Tiesa, Habibs vienreiz labi pateica: "Kad uzvari ar nokautu, cilvēki var tavu uzvaru apšaubīt, sakot, ka tu vienkārši veiksmīgi trāpīji. Kad pretinieks padodas pēc sāpju paņēmiena, ir simtprocentīgi skaidrs, ka tu uzvarēji." Bet man patīk nokauti.

Minēji, ka asinis patīk visiem. Lai gan tu vēl esi karjeras pirmajā pusē, tomēr jāpavaicā, vai esi domājis par piedalīšanos cīņās bez cimdiem?

Vienu reizi dzīvē gribu sevi pārbaudīt. Bet tikai tad, kad man MMA vairs nebūs ambīciju un profesionālā karjera būs galā. Man patīk tas formāts, bet tagad, kad man ir jādomā par profesionālo karjeru... Cīņas bez cimdiem ir ļoti traumatiskas. Negribu pēc cīņas izlaist pusgadu.

Bet tur arī nemaksā, varbūt BKFC, kas ir ASV organizācija, maksā, bet visas tās organizācijas Krievijā, tur neapgrozās daudz naudas.  Ar sponsoriem var nopelnīt, bet viņi paši nemaksā daudz.

Varbūt tikai, ja tu esi vietējā zvaigzne, bet ja esi kaut kāds čalis no Rīgas... Viss, ko tu no šādām cīņām vari nopelnīt, ir atpazīstamība.

Arī uz BKFC iet tādi cīkstoņi, kuriem vairs nav ambīciju augstākajā MMA līmenī.

Varbūt Čeds Mendess ir piemērs pretējam?

Arī viņš jau ir veterāns. Varbūt viņam vienkārši apnika un viņš vēlējās izmēģināt ko jaunu. Domāju, ka viņš MMA vairs nav reāls pretendents uz čempiona titulu un BKFC piedāvāja vairāk naudas.

Jā, tajā divīzijā (līdz 65,8 kilogramiem) Aleksandra Volkonovska dēļ čempiona ambīciju īsti nav nevienam...

Es biju par Maksu Holoveju. Otro cīņu 100% vinnēja Makss, bet, kā ir, tā ir.

Runājot par UFC zvaigznēm, tev ir daudz bilžu ar Hamzatu Čimajevu. Tev ar viņu pasparingot arī ir sanācis?

Jā, mēs trenējamies kopā. Šodien tieši bija greplinga treniņš, un mēs ar viņu pārī strādājām. Viņš ir stiprākais cīkstonis, ar kuru jebkad esmu strādājis. Tur trenējas cīkstoņi, kuriem tuvojas cīņa. Mēs esam cīņu zāles biedri.

Man bija arī viens sparings ar Volkanu Uzdemiru. Un man prātā bija tikai viena doma - nedabūt pa seju. Viņam ir spēcīgs sitiens. Ar mums trenējās arī Aleksandrs Gustafsons, bet viņš ir ļoti liels, tāpēc ar viņu neesmu sparingojis.

Kāds Hamzats ir kā cilvēks?

Parasts, normāls čalis. Nekādā "kosmosā" nelidinās. Esam sēdējuši, dzēruši tēju, runājušies. Normāls čalis. Ir gan brīži, kad viņš no visiem norobežojas. Vienā dienā viņš ar visiem runājas, nākamajā viņš ir savā pasaulē un ne ar vienu nerunā.

Pie viņa nekad neskrienu runāt. Ja viņš pats grib aprunāties, tad protams. Bet neuzvedos kā fans.

Kā tu šajā zālē vispār nonāci?

Pienāca brīdis, kad sapratu, ka Latvijā man īsti vairs nav, kur trenēties. Mums ir ļoti labi bokseri, resleri, bet MMA nav attīstīts. Es, Daņiks Vesņenoks un vēl pāris džeki. It kā arī [Edgars] Skrīvers, bet viņš tagad vairāk tieši karatē praktizē. Bet arī viņš bieži pa Dubaiju dzīvo. Tāpat arī Daņiks pēdējos divus gadus ar boksu vairāk nodarbojas. Man nebija, ar ko strādāt.

Mums īsti nav MMA treneru. Ir boksa, džiudžitsa treneri, bet nav tādu, kas fokusētos tikai uz MMA. Sapratu, ka man ir jābrauc prom, lai turpinātu izaugsmi. Daudz laba biju dzirdējis par Stokholmas zāli. Liels pluss ir arī tas, ka nav tālu jābrauc. Kāpēc man kaut kur jābrauc, ja tepat blakus ir lielākā zāle Eiropā.

Bet tā ir, iespējams, labākā zāle Eiropā - kā tu tur tiki iekšā?

Mans menedžeris sazinājās ar šīs zāles vadītāju un apvaicājās, vai jauns sportists, kurš gatavojas cīņai, var viņiem pievienoties. 

Ja tu esi profesionālis un gatavojies cīņai, tev šīs zāles durvis ir atvērtas. Pie tam, ja tu kā profesionāls cīkstonis gatavojies cīņai, tev ne par ko nav jāmaksā. Viņiem tā tomēr arī ir pieredzes apmaiņa.

Paturpinot par Hamzatu - kādas ir tavas domas par viņa cīņu pret Neitu Diazu?

Visi, kuri zina Hamzatu, saprot, ka Neitam izredžu nav. Hamzatam gan tā ir viegla nauda, jo Neits tomēr ir ļoti slavens.

Bet šis, godīgi sakot, man nav saprotams. Neits Diazs ir leģenda... Es negribu redzēt, ka tādi čaļi tiek savainoti. Kāpēc šāda cīņa ir jārīko? Visi saprot, kā tā cīņa beigsies. Es domāju, ka UFC tomēr grib vēl vairāk pacelt Hamzata vārdu, jo viņi saprot, ka Hamzats ir nākamais peļņas avots.

Bet, ja Neits vinnē, Deina Vaits "aiziet ar sirdi"?

Ne tikai Deina. Bet nezinu, kādām zvaigznēm ir jāsastājas, lai tas notiktu. Hamzats sparingo ar smagsvariem, un viņš tos sitienus nejūt. 

Pievērsīsimies PFL. Kāda īsti ir šīs organizācijas struktūra? Tur it kā ir tas turnīra formāts. Lūk, tev tagad ir cīņa ar Omaru Huseinu. Kas notiek ar cīkstoni, kurš to zaudē?

Man ir piecu cīņu līgums. Nav tā, ka uzvaras gadījumā es cīnos PFL, bet, ja zaudēju, "braucu mājās". Godīgi sakot, es līdz galam arī nepārzinu to sistēmu. Bet zinu, ka ir punktu sistēma. Piemēram, ja vinnē ar nokautu, dabū sešus punktus. Es tā saprotu - ja tu ar lielu punktu skaitu vinnē kādas trīs cīņas, tad vari piedalīties tajā "Grand Prix" turnīrā, kura galvenā balva ir viens miljons ASV dolāru.

Es zinu, ka tagad vieglajā svarā par miljonu cīnās četri cīkstoņi, tai skaitā UFC leģenda Entonijs Petiss. Es domāju, ka pēc jaunā gada sāksies jauns turnīrs.

Man tagad svarīga ir cīņa. Kā būs tālāk ar tiem punktiem... Tad redzēsim.

Bet, ja pēc jaungada viss restartējas, kāda jēga tev tagad no šīs cīņas?

Jaunam cīkstonim sevi vajag parādīt. Viņiem ir jauns cīkstonis, kurš ir parakstījis līgumu, bet viņam vispirms sevi ir jāpierāda. Nav tā, ka tu atnāc no ielas un uzreiz cīnies ar Petisu. 

Galu galā subjektīvais aspekts arī ir?

Jā! Tagad man vajag "pārdot" sevi, uzvarot cīņu. Tad varam runāt par miljoniem (smejas). Domāju, ka man vajag divas uzvaras, un tad mēs varam runāt par kaut kādiem "Grand Prix".

Tur tomēr ir savs cīkstoņu sastāvs un reitings. Lai cīnītos "Grand Prix", man jāuzvar dažas cīņas pret čaļiem, kas ir reitingā.

Pievienošanās PFL tomēr ir būtisks sasniegums, ko ne visi diemžēl spēj novērtēt. Kur tu atradies, kad par to uzzināji? Kāda bija reakcija?

Teikšu godīgi (smejas)... Tā bija sestdiena. Piektdien biju izgājis ar draugiem atpūsties, jo biju pārliecināts, ka šajā vasarā man cīņu nebūs.

Bija tāds periods, ka visi mani kolēģi no LNK zāles bija aizvadījuši cīņas un jūnijā atpūtās. Tai skaitā arī mans treneris. Nodomāju - visi atpūšas, kāpēc gan es nevarētu?

Atceros, tajā dienā es pamodos plkst. 10 no rīta. Nemelošu, bija nedaudz grūti, bet redzu, ka man zvana menedžeris. Pirmā doma bija, ka kāds kaut ko par mani viņam ir uzrakstījis. Pacēlu klausuli un viņš pastāstīja, ka PFL piedāvā līgumu. No sākuma domāju, ka sapņoju.

To dienu staigāju apkārt, domājot, ka šī ir tā lielā iespēja. Pēc tam jau viss atgriezās normālās sliedēs. Bet man tas nebija liels šoks, jo zinu, ko daru. Līgums ar kādu no lielajām ASV organizācijām bija tikai laika jautājums.

Bija, protams, liels prieks. Bet tas ir tikai sākums. Jāstrādā tālāk.

Laikam jau cīkstoņiem īsti korekti nav prasīt, kas ir viņa elks vai favorīts, jo nekad nevar zināt, ar ko būs jātiekas oktagonā. Un tomēr... Kurš ir tavs mīļākais cīkstonis?

Konors mani iedvesmoja pievērsties MMA. Bet, kad es sāku skatīties UFC, mans favorīts bija Donalds "Kovbojs" Serone. Nesen viņš beidza karjeru. Man tas bija nepatīkams brīdis, jo atceros, kā skatījos viņa cīņas. Kad vēl gāju skolā, cēlos piecos no rīta, lai skatītos viņa cīņas. Serones pēdējos divus gadus UFC bija grūti noskatīties, jo bija skaidrs, ka jābeidz karjera.

Zini kā... Kad biju jaunāks, domāju, kā gribētos satikt to vai šo cīkstoni. Tagad arī es esmu konkrētā līmenī. Ja uz ielas satiktu kādu UFC cīkstoni, nepaprasītu uztaisīt foto. Izņemot Donaldu... Tas ir viens cīkstonis, ar kuru gribu fotogrāfiju.

Bet, ja runājam par sapņu cīņu, tagad, kad esmu PFL, gribētu cīnīties pret Entoniju Petisu.

Nobeigumā - kad redzēsim tevi UFC?

Man tagad ir 24... Gribētu tur tikt, kad man būs 27. Ideālais scenārijs manā galvā - uzvarēt trīs cīņas PFL un cīnīties UFC.

To arī novēlu!

Paldies!