C, 29.09.2022.

"Vectēvs izjokoja radus, sarīkojot savas bēres." Freidenfelds dalās atmiņās par vectēvu, no kura mantojis humora izjūtu

Apollo.lv
"Vectēvs izjokoja radus, sarīkojot savas bēres." Freidenfelds dalās atmiņās par vectēvu, no kura mantojis humora izjūtu
Facebook Telegram Draugiem Twitter Whatsapp
Comments
Foto: Sintija Zandersone/LETA

Populārā humoristu apvienība "Labvēlīgais tips" šogad svin 30 gadu pastāvēšanas jubileju. Grupas solists, dīdžejs Andris Freidenfelds sarunā ar izdevumu "Ieva" stāsta, kā, viņaprāt, grupai izdevies vēl pēc 30 gadiem pulcināt pilnas estrādes un no kā mantojis humora izjūtu.

Jums ir izskaidrojums tam, ka jau 30 gadu spējat sapulcināt pilnas zāles un estrādes?

Cepuri nost romantikai un mīlas dziesminiekiem, bet tādiem ampelmaņiem, tādām klaunveidīgajām vienībām kā mēs jau vienmēr iet vislabāk. Bet, domāju, šovasar visiem iet labi, jo cilvēki izbadējušies pēc tādām kopā būšanām. Un tos, kas tā viegli visu ņem, - tos jau vienmēr klausās.

Kā komiķim jums negribētos uzstāties?

Mani ir aicinājuši - nu, davai, uztaisi stendapu! Bet tur taču jāmācās teksti, jāizdomā, vēl jāuztraucas, vai tas būs labi vai ne, kurš pēc tam raudās, kurš smiesies... Esmu slinks. Jau tā ir daudz ko darīt.

Lai Sipeniece braukā un stendapo...

Man tas smieklīgums galīgi nav galvenais. Ja sanāk - sanāk, nesanāk - pofig, ejam uz priekšu. Man tas drīzāk iedzimts pa tēva līniju. Vectēvs Andrejs Freidenfelds esot bijis baigais vecis, un es esot tipisks viņš...

Vectēvs, piemēram, noorganizēja sev bēres dzīves laikā. Tas bija viņa vislielākais ārprāts.

Viņš dzīvoja Vandzenē pie Talsiem un izsūtīja ziņu, ka esot beigts. Visi sabrauca uz bērēm, vietējais skautu priekšnieks sarunāts, lai pie kapa saka runu, un tad - kā tādā labā situāciju komēdijā - viņš iznācis un teicis: "Nu ko radiņi, čau visiem! Tā jūs pie manis, johaidī, simt gadu nebraucat, vismaz uz bērēm atvilkāties." Kā pēc tam teica radiņi - nu labi vien ir, jo kas zina, kurā bedrē viņu, izsūtījumā esot, iemeta. Tur nesanāca bēres nosvinēt, bet sanāca dzīves laikā. Tāds viņš bija vīriņš!

Vai arī - aiziet pie fotogrāfa Mītavā un prasa: tu vari mani ar brāli nofotografēt? - Nu nāciet ar brāli!  - Man nav brāļa, bet vienmēr viņu gribējies - tu vari tā izdarīt, ka es sēžu un brālis man blakus stāv? Tie bija 20. vai 30. gadi. Fotogrāfs padomā - nu davai. Vectēvs nopozēja stāvus, sēdus, un viņam uztaisīja neesošu kombināciju ar dvīņubrāli... Tā bilde tagad pie manis.

Savukārt tēvs spēlēja tautas teātrī, daudz dziedāja... Līdz ar to man tas viss varbūt ir genofondā. Ja to var izmantot, tad tas jādara, bet tā, ka - o, es tagad taisīšu programmu! - nekad!

Pilno interviju lasi jaunākajā žurnāla "Ieva" numurā!

Tēmas
Redaktors iesaka
Lasītākais šobrīd
Nepalaid garām
Uz augšu