Pudža pazuda 2013. gada 22. janvārī, kad viņai bija vien septiņi gadi. Indiešu meiteni pie skolas nolaupīja kāds pāris, kas viņu pievilināja ar saldējumu. Pēc deviņiem gariem prombūtnes gadiem, šī gada 4. augustā viņa tika atrasta, vēsta britu raidsabiedrība BBC.
"Es biju zaudējusi cerību atrast savu meitu. Taču dievi ir bijuši man labvēlīgi," saka meitenes mamma.
Policija ziņo, ka bērnu nolaupījis pāris, kam nav bijis savas atvases. Šobrīd likumsargi ir arestējuši tikai vīrieti.
Pirms nolaupīšanas meitene dzīvoja kopā ar diviem brāļiem un vecākiem nelielā mājā piepilsētas graustu rajonā.
Pazušanas dienā meitene ar vecāko brāli ceļā uz skolu sastrīdējās. Brālis iegāja skolā, atstājot māsu ārpusē, jo meitene kavējās. Laupītāji, piesolīdami nopirkt saldējumu, aizvilināja mazo prom.
Neilgu laiku noziedznieki atļāva meitenei apmeklēt skolu, taču, kad pasaulē nāca pāra bioloģiskais bērns, Pudža tika izņemta no skolas un visi pārcēlās uz Mumbaju.
Pudža stāsta, ka pēc bērna piedzimšanas pret viņu vērstā vardarbība tikai palielinājās:
"Viņi sita ar siksnu, spēra, sita ar dūri. Vienu reizi iesita ar mīklas rulli tik stipri, ka man sāka asiņot mugura. Man lika darīt arī mājas darbus, un ārā strādāju 12 līdz 24 stundas."
Lai gan laupītāji dzīvoja diezgan netālu no meitenes vecākiem, viņa nezināja ceļu uz mājām. Turklāt viņa vienmēr tika rūpīgi pieskatīta un meitenei nebija ne naudas, ne telefona.
Tomēr, neskatoties uz bezcerīgo situāciju, kādu dienu, kamēr pāris gulēja, meitenei izdevās tikt klāt mobilajam tālrunim. Pudža ierakstīja savu vārdu "YouTube" un atrada video un dažādus plakātus, kuros tika minēta viņas nolaupīšana un telefona numuri, uz kuriem piezvanot viņa varētu lūgt palīdzību.
"Tieši tad es nolēmu meklēt palīdzību un bēgt," viņa saka.
Pagāja vēl septiņi mēneši, kuru laikā pieauga meitenes drosme. Pudža savu situāciju apsprieda ar mājkalpotāju, kas strādāja tajā pašā mājā, kurā meitene piestrādāja par auklīti. Sieviete nekavējoties piekrita viņai palīdzēt. Viens no plakātā esošajiem telefona numuriem piederēja meitenes mātes kaimiņam.
Satikšanās brīdī māte sākumā pārbaudīja, vai viņas meitai ir dzimumzīme. To ieraugot, viņu pārņēma emocijas.
"Visas manas šaubas uzreiz pazuda. Es zināju, ka esmu atradusi savu meitu," viņa saka.
Pēc sirsnīgās atkaltikšanās ģimene devās uz policijas iecirkni. "Es visu izstāstīju policijai. Es pat pastāstīju, kur dzīvo mani nolaupītāji," piebilst meitene.
Tagad mamma kopā ar meitu cenšas atgūt zaudēto. Pudža joprojām naktīs redz murgus un skumst par to, ka nekad vairs neredzēs savu tēvu, kurš aizgāja mūžībā pāris mēnešus pirms Pudžas pārnākšanas mājās. Meitenes drošības dēļ viņa lielāko daļu laika uzturas mājās; ārpus dzīvesvietas Pudžu vienmēr pavada kāds ģimenes loceklis.
