Pk, 9.12.2022.
Šedevrs ar mazu rūgtuma piegaršu - atskats uz Latvijas basketbola izlases pēdējo sabraukumu
Latvijas izlases basketbolisti Foto: Evija Trifanova/LETA
Šedevrs ar mazu rūgtuma piegaršu - atskats uz Latvijas basketbola izlases pēdējo sabraukumu
Facebook Telegram Draugiem Twitter Whatsapp
Comments

Latvijas basketbola fanu eiforiju pēc valstsvienības uzvaras pār Turciju mazliet apslāpēja sarežģītais mačs pret Lielbritāniju. Skaidrs gan ir viens - mūsu puišiem ir vieta Pasaules kausa izcīņā.

Varam teikt, ka latviešiem vajadzēja kvalificēties arī gaidāmajam Eiropas čempionātam. Šoreiz gan ir būtiska atšķirība starp vārdiem "vajadzēja" un "pelnījuši". Latvijas basketbolisti ar graujošo uzvaru pār ļoti labi nokomplektēto Turcijas valstsvienību pierādīja, ka viņu vieta, ja spēle iet no rokas, pavisam noteikti ir pasaules elitē.

Mačs pret Lielbritāniju bija krietni smagāks. Pēc šādiem svētkiem (uzvaras pār Turciju) paģiras (pārnestā nozīmē) ir neizbēgamas. Tomēr puiši saņēmās un izcīnīja uzvaru. Kāds teiks, ka tika izcīnīta rakstura uzvara, cits apgalvos, ka mūsu puiši aizvadīja nevajadzīgi smagu spēli. Patiesība, kā parasti, ir kaut kur pa vidu.

Tagad, kad emocijas par divām svarīgajām uzvarām ir nosēdušās, laiks atskatīties uz aizvadīto maču pozitīvajiem aspektiem, kā arī redzēto, kas pārsteidza ne labākajā veidā.

Pozitīvais

Spēle aizsardzībā

Pozitīvo aspektu sadaļu mēs varētu apzīmēt ar trim vārdiem - spēle pret Turciju. Bet, ja skatāmies plašāk, Lukas Banki komandas ir pierādījušas, ka spēle aizsardzībā ir mūsu trumpis.

Var jau teikt, ka 80 punkti pret britiem un 85 pret turkiem nav nekāds dižais rādītājs. Tomēr, ja paskatāmies uz spēles zīmējumu, ir redzamas pozitīvas iezīmes.

Pirmais, kas nāk prātā, ir agresīvie stepauti. Šeit runa ir jau par pirmajām spēlēm Banki vadībā, ne tikai šo sabraukumu. Piemēram, mačā pret Serbiju viesi paši krita iekšā Banki lamatās.

Tajā spēlē, kā jau stepauta scenārijā pienākas, latviešu garais spēlētājs agresīvi uz mirkli iznāca ārā, lai samulsinātu pretinieku spēlētāju ar bumbu, tikmēr viņa vietu Latvijas soda laukumā ieņēma īsais spēlētājs, kurš vajadzības gadījumā pieslēdzās palīdzībai soda laukumā vai arī rāvās uz stūri, lai segtu pretinieku trīspunktu līniju. Šoreiz gan Banki rīcībā bija vēl viens trumpis - Kristaps Porziņģis.

Liepājnieks stepauta sadarbībā iesaistījās retāk, tomēr viņš dežurēja soda laukumā, nogriežot pretinieku ieceri ar brīvo spēlētāju rauties uz grozu. Kā zinām, starptautiskajā basketbolā centra spēlētājs savā laukuma galā soda laukumā var sēdēt kaut vai visas 24 sekundes. Līdz ar to Latvijas perimetra spēlētāji varēja darboties īpaši agresīvi, jo zināja, ka aiz muguras ir 221 centimetru garš aizsardzības bastions, kurš sagaidīs pretinieku mēģinājumus līst soda laukumā. Jāteic, ka starptautiskā basketbola formātā Kristaps Porziņģis varētu būt ja ne labākais, tad otrs labākais (aiz Rūdija Gobēra) aizsardzības spēlētājs soda laukumā.

Pret turkiem Porziņģis ļoti disciplinēti neuzķērās teju ne uz vienu izmānītu pretinieku metienu. 2017. gada Eiropas čempionātā Porziņģim bija problēmas ar personīgajām piezīmēm, bet šajā sabraukumā viņš katrā mačā noteikumus pārkāpa pa trīs reizēm. Tāpat liepājnieks ne reizi nenonāca situācijā, kad Banki viņu būtu jānosēdina piezīmju problēmu dēļ.

Latvijas basketbolists Rodions Kurucs
Latvijas basketbolists Rodions Kurucs Foto: Elizabete Ronija Dreimane/TVNET

Tāpat gribētos izcelt arī Rodionu Kurucu, Jāni Strēlnieku un Rihardu Lomažu, kuri uz maiņām tomēr spēja ierobežot turku naturalizēto saspēles vadītāju Šeinu Larkinu. Kuruca sakarā varam droši apgalvot, ka viņš ir Latvijas izlases līderis perimetra aizsardzībā, kurš veiksmīgu spēli savā laukuma galā ātri spēj pārvērst divos punktos. Savukārt Jānis Strēlnieks savā laukuma galā "izbrauca" ar gadu gaitā iekrāto pieredzi, bet Lomažs ar nerimstošo bezkaunību, ik pa laikam pakacinot pretinieku un savu reizi arī nosimulējot.

Atgriežoties pie abu spēļu rezultātiem - mačā pret Turciju mūsu puiši izskaņā mazliet atslāba. Ja vajadzētu, visticamāk, puiši būtu varējuši pretiniekus noturēt uz krietni zemāku punktu skaitu. Savukārt mačā pret britiem, mājiniekiem, ja viņus tā varēja nosaukt, sākot ar trešo ceturtdaļu sāka krist iekšā ļoti sarežģīti tālmetieni. Bez tiem britu punktu raža arī būtu krietni zemāka.

Kristaps Porziņģis

Nevienam no mums nav kristāla bumbas, lai paskatītos, kas spēlē pret Lielbritāniju būtu noticis bez liepājnieka dalības. Taču, ja kāds domā, ka mūsējie zaudētu, viņš, visticamāk, pārlieku lielu kritiku nav pelnījis.

Daudzi vīpsnā par tā dēvētajiem advancētajiem statistikas rādītājiem. Bet nevar apstrīdēt ainu, kas paveras, apskatot spēlētāja efektivitātes rādītāju. Kristapam mačā pret Turciju šis rādītājs bija 33, bet spēlē pret Beļģiju 35. Latvijas izlases rindās tie bija pārliecinoši augstākie rādītāji. Spēlē pret Turciju tuvākais sekotājs ar 22 bija Dāvis Bertāns, bet spēlē pret britiem ar otro labāko rādītāju varēja lepoties Rodions Kurucs (13).

Pēc spēles pret Turciju FIBA savā "Twitter" kontā izcēla Porziņģa spilgtās epizodes uzbrukumā, tomēr liepājnieks nenoliedzami bija pelnījis vēl lielākas uzslavas par savu precīzo spēli aizsardzībā, kas noveda pie sešiem bloķētiem metieniem (izlases rekords).

Ja runājam par spēli pret Lielbritāniju, Porziņģis arī uzbrukumā brīžos, kad tas bija patiešām vajadzīgs, uzņēmās iniciatīvu un realizēja grūtus metienus.

Bieži vien, neatkarīgi no sporta veida, valstsvienību lielākās zvaigznes uz sabraukumiem ierodas ar "baltiem cimdiem". Viņi par katru cenu cenšas apliecināt savu līdera statusu, izkāpjot ārā no uzbrukuma rāmjiem un necīnoties 50/50 epizodēs. Par Porziņģi šajā sabraukumā to nevarēja teikt. Kā jau minēts, mačā pret Lielbritāniju viņš iniciatīvu uzņēmās tieši tad, kad tas bija nepieciešams, bet spēlē pret Turciju, varētu teikt, visu maču aizvadīja uzbrukuma rāmjos.

Tāpat Kristaps nekaunējās no epizodēm, kad, sporta slengā runājot, vajadzēja "nokapāt". Kā piemēru var minēt šo epizodi, kas, protams, nebūt nebija vienīgā:

Ir skaidri redzams, ka Porziņģis beidzot ir vesels, tāpēc atliek novēlēt viņam veselību saglabāt arī NBA sezonas laikā un atgriezties Visu zvaigžņu spēles pieteikumā. Ja kādam mačā pret Turciju radās jautājums, kāpēc spēles beigās Kristaps bija laukumā, atbilde ir gaužām vienkārša - nākamā reize, kad viņu redzēsim uz "Arēnas Rīga" parketa, ļoti iespējams, būs tikai 2025. gada Rīgā notiekošajā Eiropas čempionātā. Lai taču fani papriecājas!

Ko varēja labāk?

Un tagad par virsrakstā minēto rūgtuma piegaršu. Tā gan ļoti izteikta, jo arī mačā pret Lielbritāniju tika izcīnīta uzvara, bet, ja grib, ir, kur piesieties.

Bija skaidrs, ka fizisks basketbols, ko ļāva spēlēt tiesneši, labāk ģeldēja mazāk meistarīgai komandai. Tā tas vienmēr ir bijis un būs. Tomēr mūsu basketbolistu metienu izvēle, it sevišķi otrajā puslaikā, atgādināja divtūkstošo gadu sākumu, kad Latvijas basketbola uzbrukums par katru cenu bija bāzēts tālmetienos. Vairākās epizodēs mūsu basketbolistiem bija pilnībā brīvs ceļš uz grozu, bet viņi izvēlējās atmest bumbu uz stūri, lai kolēģis varētu izpildīt tālmetienu.

Šajā aspektā grēkoja pat tādi pieredzes bagāti vīri kā Jānis Strēlnieks un Dairis Bertāns, kā arī Rihards Lomažs, kurš no metiena kautrējas retu reizi. Un tas viss, neskatoties uz faktu, ka mūsu puišiem šie tālmetieni, brīvi vai samocīti, vienkārši nekrita. Brīžos, kad otrā laukuma galā briti trāpīja kādu "kreiso" tālmetienu, pāri lūpām paspruka vārdi: "Vai tiešām atkal?" Vai tiešām atkal mūsu basketbola izlase zaudēs vājākai komandai mačā, kuru ir ļoti svarīgi uzvarēt? Labi, ka atbilde šoreiz bija nē.

Līdz šim Lukas Banki visnotaļ neordinārās spēlētāju rotācijas nav bijis pamata apstrīdēt, tomēr mačā pret Lielbritāniju radās vairāki jautājumi.

Pirmkārt, zinot, ka Latvijas izlase aizsardzībā ar un bez Porziņģa ir divas dažādas komandas, kāpēc vienā no pēdējiem pretinieku uzbrukumiem liepājnieks bija jāatpūtina?

Otrkārt, teju katrs, kurš regulāri seko līdzi basketbolam, zina, ka Dāvis Bertāns aizsardzībā nav spožs. Tomēr Banki Lielbritānijas mača izskaņā laukumā laida tieši Dāvi, nevis Šmitu, kuram šoreiz spēle uzbrukumā nevedās (0/6 metienos no spēles). Bet arī Dāvim šoreiz veicās tikai par kripatu labāk - 1/6 metienos no spēles. Un mēs labi zinām, kurš no abiem basketbolistiem ir spēcīgāks aizsardzībā...

Bet tās ir nianses. Citos mačos šādas nianses, iespējams, izmaksātu uzvaru, bet šoreiz atliek tikai priecāties, ka uzvaru izcīnīja Latvijas basketbolisti. Kolēģi maču pret Turciju vērtēja ar 10 ballēm. Lielbritānijas spēlei gribētos likt 6/7. Abu spēļu vidējā atzīme tāpat sanāk vismaz astoņas balles, kas pēc definīcijas ir ļoti labi. Un tieši tā arī šo sabraukumu varam noraksturot - ļoti labi!

Pirms sākam sekot "labākajām" Latvijas sporta fanu tradīcijām, priekšlaicīgi velkot ārā kalkulatorus (hokeja čempionātu laikā fani rēķināt bieži vien sāk jau pēc trešās no septiņām spēlēm), labāk sagaidīsim nākamā loga spēles. Tomēr, ja Latvija 13. novembrī savā laukumā uzveiks britus, uz Pasaules kausu jau būs grūtāk netikt nekā tikt.

Tēmas
Redaktors iesaka
Lasītākais šobrīd
Nepalaid garām
Uz augšu