Kur "aug kājas" darbaspēka deficītam Latvijas mežos? Atbild eksperts (4)

Pirms diviem mēnešiem Latvijas Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks sarunā ar "Apollo.lv" par kokmateriālu izmantošanu apkures sezonā norādīja, ka mežu saimniekiem nākas saskarties ar cilvēku nevēlēšanos strādāt fizisku darbu.

"Varētu šķist, ka šis ir īstais brīdis, kad privāto mežu īpašniekiem vajadzētu mesties iekšā šajās baltalkšņu audzēs un tās cirst, bet man ir informācija no meža īpašniekiem, ka nepietiek mežizstrādes jaudu. Šīs pāraugušo baltalkšņu cirsmas ir tādas, kurās lielā daļā būtu jāiet strādāt cilvēkiem ar motorzāģiem, nevis harvesteram. Līdz ar to ir skaidri redzams darbaspēka trūkums un cilvēku nevēlēšanās strādāt fiziski grūtu darbu," sacīja Muižnieks.

Lai uzzinātu vairāk par mežu apstrādes darba spēka situāciju, Apollo.lv uz sarunu aicināja Zemnieku saimniecības "Vairogi" pārvaldnieku Andri Kalnozolu.

Eksperts sarunas ievadā ievadā skaidro, ka nozare ar darbaspēka trūkumu cīnās jau trīs līdz četrus gadus.

"Es to prognozēju jau aptuveni pirms pieciem gadiem. Un šobrīd nekas jau nav mainījies. Situācija vienīgi turpina pasliktināties," sacīja eksperts, piebilstot, ka nav konkrētas vienas profesijas, kurā būtu sastopams darba spēka deficīts.

Tāpat Kalnozols skaidro, ka mežu nozare šobrīd iet prom no nakts darba, kas savukārt nozīmē, ka tehnikas vienību paliek vairāk, kas savukārt nozīmē, ka nepieciešamība pēc šīs tehnikas operatoriem aug.

"Es neteiktu, ka cilvēki [nozarē] ir palikuši vairāk vai mazāk. Vienkārši, lai tehniku nokomplektētu ar operatoriem, ir nepieciešams vairāk darbinieku," norādīja eksperts.

Uz jautājumu, vai Latvijā ir problēmas arī ar meža apstrādes tehniku, Kalnozols atbildēja noliedzoši: "Absolūti nē! Galvenais ir cilvēkresursu jautājums."

Tomēr eksperts norāda, ka darbaspēka trūkums bieži vien ir periodisks, un to izraisa ekonomiski apsvērumi.

"Mēs neesam ražotājvalsts. Runājot par mūsu [mežu] nozari, ja mēs lielāko daļu [kokmateriālu] sortimenta varētu pārstrādāt tepat Latvijā, tad mēs varētu regulēt savus resursus. Mēs jau lielu daļu, piemēram, papīrmalkas, eksportējam. Un tā ir mūsu lielākā problēma.

Mēs esam kā ielāps Skandināvijas valstīm, kurām ir liels pieprasījums. Un viņi šo pieprasījumu slāpē uz mūsu rēķina. Līdz ar to mēs visi skrienam mežā, gribam paspēt tajā pusgadā, gadā vai pusotrā gadā, cik nu mums skandināvi iedod laiku.

Mēs to tirgu uzkarsējam. Tad mums trūkst darbinieku, un tad, kad paiet tas konkrētais periods un patērētājvalstīm vairs šo koksni nevajag, tad mēs šeit "nosēžamies" un mums rodas kā tehnikas, tā cilvēkresursu pārprodukcija," situāciju skaidro eksperts.

Kalnozols uzsver, ka savu resursu nepilnvērtīga apsaimniekošana arī ir galvenā problēma, no kuras pēcāk var rasties un arī rodas citi sarežģījumi.

"Mēs neesam saimnieki savam resursam. Mēs nespējam to pārvērst galaproduktā. Ja mēs spētu ražot galaproduktu, tad mēs arī nepārkarsētu tirgu," teic eksperts.

"Kad, piemēram, skandināviem vajag materiālu, viņi uzliek šo cenu un mēs skrienam mežā. Tad viņi norauj stopkrānu, mēs sākam zāģēt viens otram kājā. Un tā mēs to ekonomiku nostabilizēt nevaram," piebilst Kalnozols.

Speciālists uzskata, ka augstākminētajām problēmām pamatā ir fakts, ka Latvija galu galā ir maza valsts, kurā spēcīgs lobijs ir ārvalstu uzņēmumiem: "Mums politiski neļauj būt saimniekiem. Piemēram, celulozes rūpnīca, kas savulaik tika nograuta... Mums nekā tāda nav, jo mēs mūžīgi mūžos kādam esam tikai klausījuši."

Kā jau ievadā minēts, periodiskas problēmas ar darbaspēku Latvijai jau vairākus gadus nav sveša problēma. Bet vai šajā sakarā ir, tā sakot, gaisma tuneļa galā?

"Tikai ar investīcijām attīstībā un mežu tehnikā. Mums ir jāpāriet uz mašinizētu meža apstrādi. Būtībā Latvijā šobrīd nav tādu mežu, kurus nevarētu apstrādāt ar mašīnu. Arī krūmus un apaugumus var novākt ar tehniku. Šeit gan jāatgriežas pie iepriekšējā jautājuma - ja mēs tirgū šķeldai un celulozes materiālam noturētu cenu tā, lai tā ostā nenokrīt zem 15-20 eiro kubikmetrā, tad mēs visus savus mežus patstāvīgi varam izstrādāt arī ar mašīnām.

Līdz ar to ir nepieciešams mazāks cilvēkresurss. Bet, lai to īstenotu, ir vajadzīgs stabils noiets tirgū. Bet, atkārtošos, ja mēs paši to kokmateriālu nepārstrādāsim, tad mēs turpināsim būt ielāps. Un nekas nemainīsies," norāda speciālists.

Nobeigumā Kalnozols gan atzina, ka augstāk minētā "tuneļa" galā ir gaisma, jo arvien vairāk tiek būvētas katlumājas, kā rezultātā palielināsies nepieciešamība pēc kurināmās šķeldas un kokmateriāla pārstrādāšana pašu mājās.

Raksts tapis sadarbībā ar PEFC.