VIDEO ⟩ "No tēva reakcijas es baidījos visvairāk..." Projekta "Iznākt ārā no skapja!" dalībnieka Andreja stāsts
Foto: Ekrānuzņēmums no video.
Apollo.lv
"No tēva reakcijas es baidījos visvairāk..." Projekta "Iznākt ārā no skapja!" dalībnieka Andreja stāsts
Facebook Telegram Draugiem Twitter Whatsapp

15. septembrī projekta "Iznākt ārā no skapja!" ietvaros tika prezentēta četru video stāstu sērija, kurā cilvēki dalās savā pieredzē un emocijās, kāds ir bijis ceļš, "iznākot no skapja" jeb pieņemot savu vai sava bērna identitāti. Andrejs ir viens no projekta dalībniekiem, kurš dalījies ar savu stāstu.

Bērnības atmiņas un traumas

Intervijā Andrejs stāsta, ka no bērnības atceras ne visai patīkamas situācijas, kuras raksturo kā traumas.

"Kaut kāda nesaprašana ar vienaudžiem noteikti. Es augu kopā ar savu brāli, kas ir vecāks par mani. Un no viņa puses noteikti bija situācijas, kad viņš pamanīja, ka varbūt es neesmu tik vīrišķīgs priekš viņa standartiem.

Video: Andreja stāsts

Un noteikti viņš man varēja aizrādīt vai pat teikt: "Kāpēc tu tā dari, kāpēc tu tā sēdi, kāpēc tu tā tur uzvedies?" Tādas lietas noteikti bija," viņš stāsta.

"Iznākšana no skapja"

Viņš norāda, ka ar vienu reizi, "iznākot no skapja" nav pieticis. Andrejs turpina: "Man liekas, ka tas arī nav vienas reizes stāsts. Man liekas, ka katru reizi, kad tur satiec jaunu cilvēku, tev notiek tas coming out ["iznākšana no skapja"], kad par sevi kaut ko pastāsti.

Un ar vecākiem bija tā, ka es biju pārliecināts, ka savā dzīvē es nekad viņiem nepateikšu par to, ka es esmu gejs, jo man vienmēr bija bail par to, ka mani neakceptēs, un ar to, ka es to teikšu, es viņiem nodarīšu pāri.

Brīdī, kad sākās pandēmija, bija ļoti daudz laika padomāt par savu dzīvi, par visu, kas notiek, un to, ka dzīve ir īsa, un es jūtos diezgan slikti tajā brīdī, un man vispār likās, ka mani neviens nemīl, es nevienam neesmu vajadzīgs. Un vispār viss ir tik slikti."

Brīdī, kad Andrejs vēlējās paziņot tuviniekiem par savu seksualitāti, viņš bija sastrīdējies ar saviem draugiem un vecākiem.

"Un tad es gribēju vienā brīdī vienkārši pateikt to, kas manī iekšā jau kādu laiciņu tā kā sēž. Vienkārši to pateikt un redzēt, kāda būs reakcija.

Un, ja viņi mani neakceptēs, move on (kustēties tālāk), un, ja viss ir forši, tad viss ir forši. Un es izdomāju uzrakstīt "Facebook" postu, kas tagad man liekas ļoti smieklīgi, bet tajā brīdī man likās – tas ir ģeniāli. Man ir tik daudz cilvēku, kas man tur ir, viņi to izlasīs, un tas būs efektīvi tāpēc, ka es varu ļoti skaidri uzrakstīt savas domas, savas jūtas, nevis kaut kā varbūt uztraukties klātienē," atminas Andrejs.

Nebija miers pašam ar sevi

Viņam bija svarīgi, ka tēvs izlasa publikāciju, jo abi nedzīvoja kopā. Andrejs saka: "Mēs arī nerunājām tāpēc, ka mēs bijām sastrīdējušies. Nu, runājot par ģimeni un par vecākiem, mana mamma nav "Facebook", līdz ar to es skaidri zināju, ka man būs jāpasaka viņai to pašam, un man tas ir jāizdara gandrīz tajā pašā brīdī, kad es uzrakstu to postu, jo noteikti viņi savā starpā – ar tēti – komunicēs.

Es nezināju, vai viņi jau ir runājuši par to, bet es piegāju pie viņas. Vispirms es atvainojos mammai par to, ka mēs esam nesen sastrīdējušies, un es sāku viņai stāstīt, ka citreiz es varu pateikt lietas, kuras es īstenībā nedomāju, un vienkārši man ir kaut kāda sāpe iekšā.

Un citreiz es varu būt pret citiem tā kā ļauns, jo dziļi iekšā man nav kaut kāds miers pašam ar sevi. Un man nav miers pašam ar sevi, jo es nemīlu sevi. Un es nemīlu sevi, tāpēc ka ir kaut kādas lietas, kas mani uztrauc.

Tad es izturēju tādu pauzi un teicu: "Es esmu gejs.""

Andrejs arī pastāsta par mātes un tēva reakcijām: "Pirmais, ko viņa man pateica, krieviski bija: "Tы, что, дурак? [Kas tu muļķis esi?]" Es teicu: "Nē!" Tad viņa saprata, ka tas nav nekāds joks. Vienkārši gribēju, lai tu zini, es gribēju, lai starp mums nav nekādu noslēpumu. Es tev uzticos – tāpēc es tev to pasaku.

Un tētis. No viņa reakcijas es baidījos visvairāk. Protams. Diemžēl neesmu saņēmis no viņa kaut kādu atbalstu, kuru es gribētu saņemt, un tas pat nav tik daudz saistīts ar to, ka esmu gejs, jo viņš man teica, ka tā nav problēma."

Sarunas laikā viņš saprata, ka Andrejam ir noteiktas gaidas pret sevi pašu un dzīvi. "Viņš nemitīgi tās ir mēģinājis man uzspiest. Problēma nav tajā, ka es esmu gejs, problēma ir vispār tajā mūsu komunikācijā kā tādā, ka es nekad neesmu saņēmis tādu atbalstu no viņa, kādu es gribētu, bet es sapratu, ka es vairs negribu tā komunicēt, un man īsti nav vajadzīgs tāds cilvēks manā dzīvē.

Ja godīgi, es jūtos labi par to. Jā, būtu forši, ja man būtu tāds tētis, kas mani saprot un atbalsta, bet es sapratu, ka manas bailes par to, ka viņš jutīsies vīlies par mani –

tad nav svarīgi, jo man mana dzīve ir svarīgāka nekā tas, ko pārējie par mani domā vai kas tur notiek," saka Andrejs.

"Apollo.lv" jau vēstīja, ka projekts ir četru video stāstu sērija, kurā projekta varoņi - Anna, Dans un Andrejs, kā arī mamma Everita - dalās savā pieredzē un emocijās, kāds ir bijis ceļš, "iznākot no skapja" jeb pieņemot savu vai sava bērna identitāti. Sākot no "iznākšanas" ar "Facebook" vai "Youtube" video bloga ieraksta palīdzību un pirmās skolas mīlestības, visbeidzot ar to, ka "iznākt" nemaz nav bijis nepieciešams, jo mamma vienmēr ir zinājusi.

"Pieņemt pašam sevi jau tā ir ārkārtīgi liels izaicinājums katram no mums neatkarīgi no savas dzimuma vai seksuālās identitātes, vēl grūtāk to darīt vienam, tāpēc procesā īpaši svarīgs ir pašu tuvāko - ģimenes - atbalsts.

Ar šo projektu mēs gribam darīt zināmu, ka jūs - LGBTQ kopienas jauniešu un viņu ģimenes - neesat vieni, un labākais, ko jebkurš vecāks var darīt ir vienkārši mīlēt un pieņemt savu bērnus tādus, kādi viņi ir," stāsta LGBT un viņu draugu apvienības "Mozaīka" valdes loceklis Kaspars Zālītis.

Projektu īsteno LGBT un viņu draugu apvienība "Mozaīka". Projektu atbalsta Īrijas vēstniecība Latvijā un TVNET GRUPA.

Tēmas
Redaktors iesaka
Lasītākais šobrīd
Nepalaid garām
Uz augšu