VIDEO ⟩ "Bez nosacījuma mīlēt savu bērnu..." Projekta "Iznākt ārā no skapja!" dalībnieces Everitas stāsts
Foto: Ekrānuzņēmums no video.
Apollo.lv
"Bez nosacījuma mīlēt savu bērnu..." Projekta "Iznākt ārā no skapja!" dalībnieces Everitas stāsts
Facebook Telegram Draugiem Twitter Whatsapp
Comments

Projekta "Iznākt ārā no skapja!" ietvaros četri cilvēki dalās savā pieredzē un emocijās, kāds ir bijis ceļš, "iznākot no skapja" jeb pieņemot savu vai sava bērna identitāti. Everita ir viena no projekta dalībniekiem, kura dalījās ar savu stāstu.

Cieņpilnas attiecības

Par dēla "iznākšanu no skapja" Everita saka: "Es Roju atceros - viņš bija kluss, viņš bija introverts, viņš bija ļoti pacietīgs bērns. Viņš varēja nodarboties ar dažādām lietām ļoti ilgstoši. Vēlāk pieaugot, viņš likās diezgan nopietns un tāds vairāk pieaudzis.

Video: Everitas stāsts

Bet tā es neko tādu viņā nenovēroju kaut ko ļoti atšķirīgu. Vienkārši es viņu salīdzināju ar viņa māsu, kas bija ļoti atraktīva un vienmēr gribēja būt uzmanības centrā. Un Rojs tāds nebija.

Un patiesībā man nebija tieši tā, ka es tieši par viņu padomāju, ka viņš varētu būt no kopienas, es vispār dzīvoju ar tādu domu, ka viss, kas notiek, var skart arī mani un manu ģimeni.

Un ar Roju ir tā, ka tā nebija tāda konkrēta diena, kad viņš iznāca no skapja. Viņš dzīvoja savu dzīvi, par ko es viņu ļoti cienu. Viņš dzīvoja savu dzīvi tādu, kāda tā ir. Es domāju, ka viņam tā iznākšana no skapja vairāk bija priekš sevis, un tas varbūt bija grūts process.

Vairāk tāpēc, ka sabiedrības attieksme ir noliedzoša un noraidoša. Un tieši tas droši vien ir tas, kas biedē. Varbūt, ka ne pat tas, ka tu saproti, ka esi savādāks, bet tas, ka tu saproti, ka tev būs jāiet cauri tādai lielai pretestībai.

Bet mums tāda konkrēta saruna nebija, jo arī Rojam ir tāds viedoklis, ka viņš dzīvo savu dzīvi un, ja kādam ir, kaut vai ģimenē, kāda pretestība un nevēlēšanās pieņemt, tā nav viņa problēma. Tā jau ir mana problēma, un man ar to ir jātiek galā. Es viņu cienu par tādu nostādījumu."

Viss notika dabiski

Everita stāsta, ka saruna par "iznākšanu no skapja" notika ļoti dabiski. "Bailes pēc tam, kad es atskatos, vairāk jau tomēr bija par to, kā tas būs - radi, draugi, un tas jau kaut kā būs jāpasaka vai būs kaut kādi neērti, neveikli jautājumi, un es zinu, ka tomēr ir dažādi cilvēki.

Sabiedrībā ir arī cilvēki, kuri ir man nesaprotama ļaunuma pārņemti. Es pat nesaprotu, kāpēc viņi mēdz būt tik ļauni šajā jautājumā, jo te jau nevienam netiek darīts pāri. Vienīgais pluss manai ģimenei, ka pārsvarā, ar dažiem izņēmumiem, viņi ir ļoti smalkjūtīgi - neviens neizteica kaut kādas atklātas naidīgas piezīmes, viņi to paturēja pie sevis.

Man dalās ģimene - pieņemošie, atvērtie, klusējošie, kas nejaucās iekšā. Un tad arī, ja arī kādam ir kaut kas pret to, tad arī visu cieņu, ka vismaz smalkjūtīgi, vismaz neparāda to naidīgā formā. To es vairāk esmu jutusi no svešiem cilvēkiem.

Prātā mums ir pieredzes uzkrājums un ir aizspriedumi un spriedumi, un vērtējumi, kas ļoti bieži nav mūsējie. Tie ir aizgūti, tie ir kaut kur izlasīti, ko tu esi pieņēmis, jo tu to lietu neesi pētījis, tu neesi pieredzējis, tu esi kaut kur izlasījis: "Nē, tas tā nedrīkst būt!" Un viss, tu to esi pieņēmis. Tas aizspriedums nemaz nav tavējais," stāsta Everita.

Beznosacījuma mīlestība

Tā tiešām ir ļoti dziļa lieta, vismaz ko es piedzīvoju. Es domāju, jebkurš to var piedzīvot, ka šobrīd mēs ļoti daudz mīlam runāt par beznosacījuma mīlestību, bet mēs par to runājam. Bet tad, kad tu to piedzīvo, šajā brīdī tev ir iespēja to piedzīvot.

Tas ir kaut kas ārpus visa materiālā, ārpus visa notiekošā, tas ir kaut kas tāds ļoti dziļš pārdzīvojums, ar ko tu saproti, ka tas ir kaut kāds tāds lielums, ar ko mēs visi esam saistīti. Ne tikai es ar savu bērnu.

Un tu viņu izjūti, tu tiešām izjūti kaut ko tik īpašu. To es arī novēlu tiem vecākiem - ļauties šai sajūtai, jo iespējams, ka citi vecāki to nepiedzīvo. Bez nosacījuma mīlēt savu bērnu, kad viņš atnes sliktu atzīmi mājās, tur to neizjutīsi. Tu izjutīsi tieši tādā brīdī, kad tu viņu vienalga mīli, lai vai kas. Un pat stiprāk.

"Apollo.lv" jau vēstīja, ka projekts ir četru video stāstu sērija, kurā projekta varoņi - Anna, Dans un Andrejs, kā arī mamma Everita - dalās savā pieredzē un emocijās, kāds ir bijis ceļš, "iznākot no skapja" jeb pieņemot savu vai sava bērna identitāti. Sākot no "iznākšanas" ar "Facebook" vai "Youtube" video bloga ieraksta palīdzību un pirmās skolas mīlestības, visbeidzot ar to, ka "iznākt" nemaz nav bijis nepieciešams, jo mamma vienmēr ir zinājusi.

"Pieņemt pašam sevi jau tā ir ārkārtīgi liels izaicinājums katram no mums neatkarīgi no savas dzimuma vai seksuālās identitātes, vēl grūtāk to darīt vienam, tāpēc procesā īpaši svarīgs ir pašu tuvāko - ģimenes - atbalsts.

Ar šo projektu mēs gribam darīt zināmu, ka jūs - LGBTQ kopienas jaunieši un viņu ģimenes - neesat vieni, un labākais, ko jebkurš vecāks var darīt, ir vienkārši mīlēt un pieņemt savus bērnus tādus, kādi viņi ir," stāsta LGBT un viņu draugu apvienības "Mozaīka" valdes loceklis Kaspars Zālītis.

Projektu īsteno LGBT un viņu draugu apvienība "Mozaīka". Projektu atbalsta Īrijas vēstniecība Latvijā un TVNET GRUPA.

Tēmas
Redaktors iesaka
Lasītākais šobrīd
Nepalaid garām
Uz augšu