Pk, 2.12.2022.
VIDEO ⟩ "Mežs būs arī tad, kad mūsu vairs nebūs!" Silvijas un Rūdolfa Paegļu stāsts par milzīgu darbu un mīlestību pret mežu
Rūdolfs un Silvija Paegles Foto: Ekrānuzņēmums
"Mežs būs arī tad, kad mūsu vairs nebūs!" Silvijas un Rūdolfa Paegļu stāsts par milzīgu darbu un mīlestību pret mežu
Facebook Telegram Draugiem Twitter Whatsapp
Comments

Rudbāržnieki un meža īpašuma "Druvnieku" saimnieki Rūdolfs un Silvija Paegles pērn ieguva galveno apbalvojumu "Zelta čiekurs 2021" Latvijas Meža īpašnieku biedrības rīkotajā konkursā "Sakoptākais mežs". Nu saimnieki dalās atmiņās un atgādina mīlēt un saudzēt mežu ikvienam.

Šis ir viens no tiem gadījumiem, kad meža apsaimniekošana ir sirdslieta gan vīram, gan sievai. Šis ir stāsts par Rūdolfu un Silviju Paeglēm. Viņi lepojas ar savu zemnieku saimniecību "Druvnieki", kur viņi apsaimnieko vairāk nekā 30 hektāru meža Rudbāržu pagastā, bet ceļš līdz šim egļu un bērzu meža stūrītim nebūt nav bijis viegls.

Kā viss sākās...

"Mežu mēs sākām apkopt un stādīt 2009. gadā. Sākums nebija viegls, jo vajadzēja no pagasta padomes atļauju, ka drīkst apmežot platības, uz kurām nav meža. Ar vienas balss pārsvaru pagasta sēdē mēs ieguvām atļauju. Tā tas viss sākās – lēnītēm," stāsta Silvija.

Lai piepildītu sapni, Silvija vairāk nekā desmit gadus pavadīja Anglijā, kamēr vīrs Rūdolfs kopā ar dēlu ienākumus ieguldīja zemes iegādē un saimniecības attīstībā.

Video: Silvijas un Rūdolfa stāsts

Šobrīd "Druvnieki" ir izauguši līdz 31 hektāram meža, un lielākais šī pāra ieguldījums ir tieši neproduktīvu mežaudžu nomaiņa un lauksaimniecībā neizmantojamu zemju apmežošana. Vēl pavisam nesen Paegles apmežojuši aptuveni 5 hektāru lielu pļavu ar bērziem.

Rūdolfs un Silvija Paegles savā īpašumā visvairāk lepojas tieši ar tīreli, stāstot, ka tur viss tika iesākts un tiek turpināts:

"Tīrelis būs arī tad, kad mūsu vairs nebūs!"

Īpašs lepnums ir par tīreli tamdēļ, ka tālajos astoņdesmitajos tas nevienam neesot bijis vajadzīgs, taču viņi nolēma riskēt: " Domājām – ņemam mēs. Ko darīsim? Nu tad jau redzēs, ko darīsim. Gāja visādi, bet pamazām, pamazām..."

Ilgus gadus prom no mājām, lai piepildītu kopīgu sapni

Vajadzību bija daudz, tāpēc Silvija devās peļņā uz Angliju: "Ilgi es tur biju. Desmit gadus. Aizbraucu bez angļu valodas, bez pazīšanās. Man jau bija gandrīz piecdesmit, kad gāju koledžā un mācījos angļu valodu. Rūdolfam medālis par to, ka viņš viens noturēja saimniecību. Dēls vēl pat nebija pabeidzis pamatskolu.

Nopelnīto naudiņu Silvija sūtīja uz Latviju, un Rūdolfs kopā ar dēlu ienākumus ieguldīja zemes iegādē un saimniecības attīstībā: "Nopirkām zemi, traktoriņu, dēls pabeidza studijas, arī māju remontējām, izrakām dīķi. Un stādījām mežu. Kad nopirkām tīreli – visi runāja – priekš kam viņiem tas? Pēc tam – ārprāts, ko tas trakais vecis mežu stāda? Bet nu jau mežs 12 gados kārtīgi paaudzies."

Darbi neapstājas

Rūdolfam ir jau pāri 90, un tas nebūt nav šķērslis darbam, jo viņš katru dienu dodas uz tīreli un turpina to apkopt. Arī dienā, kad "Apollo.lv" sarunājās ar Silviju, viņa bija mazliet steidzīga, jo gaidīja pusdienās savu Rūdolfu. 

"Darbi ik dienas ir saspringti un laiks mūs dzen. Jāņem vērā vēl mūsu gadus, ka mēs neesam vairs tik veikli un aši. Rūdolfs visu dienu ir lejā, un kāpēc mēs sakām lejā, tāpēc, ka mēs atrodamies Rubāržu kalna galā, bet tā plantācija ir piekalnē, un viņš tur ir katru dienu, līdz vēlam vakaram, bet man ir jātiek ar visu pārējo galā. Bet ko darīt, mēs to izvēlējamies.

Pēdējā iestādītā plantācija ir nupat tikai ieaugusi, stādi ir maziņi, dzīvnieku ir daudz un visiem viņi garšo, un zāle ir milzīgi liela un tā pāraug. Un iedomājieties, tajā platībā katru rindstarpu slejas ir jāizbrauc ar traktoru un tad jāatrod tā strīpa, kur tas stādiņš ir, un tad vēl viņu vēl apkopt, lai zāle negulētu sniegā virsū. To tik var darīt fanātiķi," viņa smej.

Ne velti Silvija teic, ka laiks dzen uz priekšu, visiem darbiem rudenī ir jābūt padarītiem, lai ziemā no meža mazliet atvilktu elpu un jau sāktu domāt par pavasara darbiem. 

Mežā ir sava kārtībā un viss notiek pēc noteikumiem: "Ir stingra kārtība, kā plantācija ir jāapkopj un, protams, svarīgs ir laiks. Un tie pirmie gadi, kad stādiņš saņem spēku, ir visgrūtākie. Ir ko ņemties."

Viņasprāt, sakopts mežs ir veselīgs un augošs: "Ja mežs ir veselīgs un turpina augt, tas nozīmē, ka tas jūtas labi. Vienalga, vai koks aug dārzā, mežā, pļavā vai parkā, – tas pats parāda, kas tam nepieciešams, un, ja tu redzi, ka tam kaut kas nepieciešams, – tu ej un dari!"

"Mežs ir mūsu sirdslieta"

Pret mežu Silvijai un Rūdolfam ir īpaša cieņa. Jautājot, kas viņiem ir mežs, viņa teica: "Mežs ir ļoti daudz kas. Mežs ir mājvieta augiem, putniem, dzīvniekiem, vieta, kur atpūsties, resurss, no kā gūt arī saimniecisko labumu. Mežs ir mūsu sirdslieta."

Lai gan ikdiena paiet smagi strādājot, Rūdolfs par veselību nesūdzas nemaz, un, šķiet, tieši meža sniegtā priekšrocība - smags darbs kā vingrošana, svaigs gaiss, smarža, spēks - ir tas, kas palīdz uzturēt sevi formā, justies labi un dzīvot pilnvērtīgi.

"Mežs palīdz cilvēkam elpot. Man te ļoti patīk. Es esmu viens, esmu pie dabas.

Es dzīvoju tādu dzīvesveidu, uz ko veda mans Radītājs. Mežs izaugs, tas ir vislielākais gandarījums," teica Rūdolfs.

Konkurss "Sakoptākais mežs"

Paegles par savu darbu pērn ieguva apbalvojumu "Zelta čiekurs 2021" Latvijas Meža īpašnieku biedrības rīkotajā konkursā "Sakoptākais mežs". "Vienmēr saku, ka čiekurs ir tik smags, cik tas darbs ir smags," atminoties skaisto notikumu, teica Silvija.

"Zelta čiekurs" ir gadskārtēja meža nozares augstākā atzinība par nozīmīgiem sasniegumiem un ieguldījumu nozares labā. Balva dibināta, lai apzinātu Latvijas labākos meža darbiniekus un pateiktos viņiem par paveikto, kā arī iepazīstinātu sabiedrību ar Latvijas labākajiem mežsaimniekiem. Balva tika pasniegta astoņpadsmito reizi.

Paegles stāsta, ka līdz šim par konkursu nebija zinājuši un dzirdējuši, bet tagad uzskata, ka tas ir svarīgs un noderīgs, lai ne tikai paši varētu priecāties par to, ko sūrā, grūtā darbā ir padarījuši, bet arī citiem varētu parādīt un viņi to varētu novērtēt.

Silvija uzsver, ka jāuzteic arī ģimenes stiprais atbalsts – biedrība "Meža konsultants", tā vadītāja Sigita Vaivade, kura palīdzē gan ar praktiskiem padomiem, gan dažādu dokumentu sagatavošanu, lai ģimene varētu saņemt Eiropas Savienības atbalstu.

Pērn konkursam tika saņemti 13 pieteikumi no dažādām Latvijas pilsētām, un tieši Paegles tika izraudzīti par konkursa uzvarētājiem. "Sajūtas īstenībā bija ļoti pārsteidzošas, jo man personīgi likās, ka mēs esam tādi vienkārši, necili darītāji un strādātāji," Silvija arī atzīst, ka uz galveno balvu viņi necerēja, bet dabūja. "Tā balva uzliek pienākumu, – ja jau ir pasniegta, tad jāparāda, ka gluži nav par velti!"

Rūpēs par dabu

Sarunas noslēgumā Silvija atgādināja arī to, cik svarīgi ir katram pašam rūpēties par mežu, lai tas vienmēr paliktu par vietu, kur atjaunot savus spēkus: "Katram latvietim par mežu viss ir skaidrs - tajā ir miers, klusums, un kādam varbūt tā ir meditācija. Bet es lūdzu - nu nevajag piemēslot mežu. Es lūdzu sakopt aiz sevis."

Tāpat Silvija atgādina būt atbildīgiem Ziemassvētku laikā: "Atceros, ka tas pirmais mežs, ko stādījām, tās eglītes bija mazliet paaugušās un tā priecēja acis! Un cilvēki bez problēmām iegāja, pārkāpa grāvim pāri, nogrieza galotni un aizgāja. Cilvēki neaizdomājas, kāds darbs tiek ieguldīts. Vai tiešām nedēļas prieks ir svarīgāks par to?! Es domāju, ka var atrast visādus citus variantus, kā sevi un ģimeni iepriecināt, nevis to mazo eglīti, kas nupat saņēmusi spēkus, vienkārši iet un nocirst.

Eglīte ir jāuztver tā kā jebkas, kas mums dabā ir dzīvs!"

Jāatgādina, ka katram Latvijas iedzīvotājam Ziemassvētku svinēšanai valsts akciju sabiedrība "Latvijas valsts meži" atvēl nocirst vienu eglīti Latvijas valstij piederošajā mežā. Tiesa, šī ir atļauja ar piebildi – ne visā meža teritorijā un ne katru eglīti.

Eglīti valsts mežā drīkst cirst:

  • uz stigām
  • zem elektrolīnijām
  • virs un zem citām komunikācijām - gāzesvada, siltumvada
  • grāvju malās
  • līdz vienam metram gar grāvja malu.

Kategoriski cirst un zāģēt eglītes aizliegts jaunaudzēs. Cirst drīkst tikai to eglīti, kuras celma caurmērs ir mazāks par 12 cm - tas parasti atbilst 2-3 metru garam kociņam.

Raksts tapis sadarbībā ar PEFC.

Tēmas
Redaktors iesaka
Lasītākais šobrīd
Nepalaid garām
Uz augšu