C, 26.01.2023.
FOTO ⟩ Kā nepazaudēt pilsētu 80 gados. Itālijas plāns izglābt Venēciju no grimšanas
Foto: AFP/SCANPIX
Apollo.lv
Kā nepazaudēt pilsētu 80 gados. Itālijas plāns izglābt Venēciju no grimšanas
Facebook Telegram Draugiem Twitter Whatsapp
Comments 2

Venēcija ir pakļauta riskam - tās pamati grimst un jūras līmenis ik gadu paaugstinās. Lai novērstu katastrofu, arvien biežāk tiek domāts par dažādiem risinājumiem, vēsta raidsabiedrība BBC.

Venēcija ir pilsēta, kas uzbūvēta uz aptuveni 120 salām, ko šķērso 177 kanāli, un vislabāk to var iepazīt izstaigājot. Pilsētu caurvij 391 tilts. Venēcija ir gluži kā ūdens labirints, pilna ar maziem celiņiem un ieskautiem laukumiem, slēptiem muzejiem un nošķirtām, gadsimtiem senām baznīcām, taču, ja netiks veikti radikāli pasākumi, pilsētas dienas varētu būt skaitītas.

Tas nebūt nav pārspīlējums: Venēcijai draud pavisam reāls risks - jūra to var noskalot no zemes virsmas. Sliktākajā gadījumā pilsēta varētu pazust jau 2100. gadā. Daudzas no tās ēkām grimst vai tās bojā kuģu saceltie viļņi. Turklāt pilsētu regulāri pārpludina tūristi, bet vietējo iedzīvotāju skaits pastāvīgi samazinās.

Foto: Reuters/Scanpix

Sliktākais scenārijs - ja temperatūra paaugstināsies par četriem grādiem pēc Celsija, līdz 2100. gadam ūdens līmenis Venēcijā varētu paaugstināties par 180 centimetriem.

Katrai apdraudētajai pasaules pilsētai ir savas problēmas, kas jārisina. Taču, ņemot vērā Venēcijas nelielo platību, slavu un iespēju tikt pie adekvāta finansējuma problēmu risināšanai, tā varētu būt ideāls izmēģinājumu poligons tehnoloģijām un pieejām, kam būs galvenā loma globālajā cīņā pret jūras ūdens līmeņa celšanos.

Vai Venēcijas sarežģītā situācija varētu palīdzēt rast praktiskus risinājumus, kurus varētu izmantot visā pasaulē, sākot ar sarežģītām okeāna barjerām un beidzot ar kuģiem, kas ūdeni saviļņo minimāli?

2019. gada novembrī Venēcija piedzīvoja otros lielākos plūdus kopš uzskaites sākuma pirms gandrīz 100 gadiem. Par to rakstīja teju visi pasaules mediji, un cilvēki bija pārsteigti par neticamajiem kadriem, kuros bija redzams, kā vienā no ikoniskākajām pilsētas vietām - Svētā Marka laukumā – ūdens līmenis bija līdz ceļiem.

Foto: @Anthro_review/"Twitter"

Ūdens sasniedza maksimālo augstumu - 187 centimetrus virs jūras līmeņa, kā rezultātā vairāk nekā 80% pilsētas teritorijas bija applūdusi. Pēc Venēcijas mēra Luidži Brugnaro teiktā, tika izsludināts ārkārtas stāvoklis, un zaudējumi tika lēsti 1 miljarda eiro apmērā.

Līdz šim vissmagāko plūdu laikā, kas notika 1966. gadā, ūdens līmenis paaugstinājās līdz 194 centimetriem virs jūras līmeņa, un tiek uzskatīts, ka tas nopietni sabojājis vismaz trīs ceturtdaļas pilsētas publisko vietu.

Lai gan starp šiem notikumiem ir vairāk nekā 50 gadu pārtraukums, jaunākās tendences liecina, ka nebūs jāgaida pat pusgadsimts, lai piedzīvotu vēl kādus postošus plūdus. Kopš 1923. gada, kad ūdens līmeni sāka oficiāli reģistrēt, tas tikai desmit gadījumos ir sasniedzis 150 centimetrus vai vairāk, bet pieci no tiem ir bijuši tieši pēdējo trīs gadu laikā.

"Klimata pārmaiņas ir izraisījušas jūras līmeņa paaugstināšanos, tāpēc jebkura pilsēta, kas uzbūvēta līdz ar jūras līmeni, ir īpaši neaizsargāta," saka Mančestras Arhitektūras skolas pasniedzēja Sallija Stouna.

Venēcija vienmēr ir bijusi spiesta cīnīties ar jūru, un gadsimtiem ilgi ir notikuši nelieli, kontrolējami gadījumi, kad pilsēta īslaicīgi applūdusi dažādos gadalaikos. Taču nesenais paisuma un bēguma periods ir bijis kas līdz šim nepiedzīvots.

Un tā tas būs arī turpmāk. Saskaņā ar 2021. gada ziņojumu, pat ja globālā temperatūra nepārsniegs divu grādu (pēc Celsija) pieaugumu salīdzinājumā ar pirmsindustriālo līmeni, jūras līmenis Venēcijā līdz 2100. gadam paaugstināsies par 32 centimetriem. Sliktākā scenārija gadījumā, ja temperatūra paaugstināsies par četriem grādiem pēc Celsija, kas saistīts ar strauju ledus kušanu, līdz 2100. gadam jūras līmenis Venēcijā varētu paaugstināties par 180 cm - līdzīgi tam līmenim, ko sasniedza 2019. gada plūdi, kas pilsētai nodarīja milzu postu.

"Mēs esam pārliecināti, ka tuvākajās desmitgadēs jūras līmenis turpinās celties, jo turpinās kust Antarktikas un Grenlandes ledus segas, kā arī kalnu ledāji," sacīja Līdsas Universitātes asociētā profesore vides pārmaiņu jomā Nataša Barlova.

Barlova norādīja, ka pat neliels jūras līmeņa paaugstinājums var ievērojami palielināt piekrastes plūdu biežumu un intensitāti. Turklāt pati Venēcija grimst.

Stouna pauda, ka Venēcijas ēkas būvētas uz pāļiem, kas vertikāli iespiesti dzelmē esošajās irdenajās dūņās un mālā. Cietā grunts atrodas daudz dziļāk, tāpēc ēku smagums pāļus spiež aizvien dziļāk blīvajā, bet nepietiekami stingrajā māla slānī.

Gadsimtu gaitā daudzas ēkas, kas uzceltas uz šā nestabilā pamata, ir mainījušas savu stāvokli un grimst. Vēsturiskā gruntsūdeņu ieguve ir pastiprinājusi šo ietekmi, un Venēcija pēdējā gadsimta laikā ir nogrimusi par aptuveni 15 centimetriem.

Nav vienkārša līdzekļa, kā novērst šo lēno iegrimšanu, un Stouna apgalvoja, ka problēmu ir grūti atrisināt. "Liela apjoma betona sūknēšana pamatos, visticamāk, radīs daudz lielākus bojājumus, nekā neko nedarot."

Viņa piebilda, ka būtu arī grūti modernizēt lielāko daļu Venēcijas ēku, nopietni neietekmējot to estētisko integritāti.

Ir ierosināti arī citi pasākumi

"Zemūdens kanālu padziļināšana varētu palīdzēt mazināt plūdu izraisītos postījumus," sacīja Ņūkāslas Universitātes klimata pārmaiņu ietekmes profesore Heilija Faulere.

Tā vietā Venēcijā ar mērķi apturēt ūdens līmeņa celšanos un aizsargāt pilsētu drīzumā tiks pabeigts projekts "Mose" (Eksperimentālais elektromehāniskais modulis).

Tas paredz uzstādīt jūras aizsargbarjeras, kas sastāv no 78 pārvietojamiem vārtiem (pa kuriem var ielaist kuģus), no kuriem katrs ir 20 metrus plats un izvietots stratēģiskās vietās.

Saskaņā ar uzņēmuma "Consorzio Venezia Nuova", kas būvē šo sistēmu, teikto, mierīgos periodos barjeras ir iegremdētas, bet, kad ūdens līmenis paaugstinās līdz 110 cm, tās paceļas uz augšu, lai bloķētu paisumu.

Foto: @CrudoDom/"Twitter"

"Mose" attīstība nebūt nav bijusi vienkārša. Pirmo reizi tā tika iecerēta 1992. gadā, un kopš tā laika tā ir aizkavējusies un izmaksas ir strauji pieaugušas. Būvniecība sākās 2003. gadā, un sākotnējais mērķis bija pabeigt darbus līdz 2011. gadam. Patiesībā "Mose" pirmo reizi tika iedarbināta tikai 2020. gadā, un pat šodien tā vēl nav pilnībā gatava darbam. Tagad ir plānots, ka tā tiks pabeigta 2023. gada beigās

Projekts varētu izmaksāt aptuveni 8 miljardus eiro, salīdzinot ar sākotnējo budžetu, kas bija tuvāk 4,7 miljardiem eiro, turklāt barjeras izmantošana ir saistīta arī ar milzīgu finansiālu slogu - tās pacelšana katru reizi varētu izmaksāt 323 000 eiro.

Projekts arī nebūt nav pilnīgs risinājums. "Mose" ir izstrādāta, lai cīnītos ar lielu ūdens līmeņa celšanos, tāpēc tā nespēs apturēt īpaši zemu novietoto teritoriju, piemēram, Svētā Marka bazilikas, applūšanu. "Mose" barjeras tiks paceltas tikai tad, kad ūdens līmenis sasniegs 110 centimetrus, bet Svētā Marka bazilika applūst, kad ūdens līmenis sasniedz aptuveni 90 centimetrus.

"Tika pieņemts ļoti ietekmīgs, kvalitatīvi inženiertehniski izstrādāts un, pēc daudzu domām, pārāk sarežģīts risinājums," sacīja bezpeļņas organizācijas "We Are Here Venice" ("Mēs esam šeit, Venēcija"), kas nodarbojas ar dažādu Venēcijas problēmu izpratni un risināšanu, līdzdibinātāja un izpilddirektore Džeina da Mosto.

"Tas labākajā gadījumā var tikai novērst pilsētas un citu salu plašus applūšanas gadījumus, ko izraisa ekstrēmi plūdi. Jārīkojas, lai pasargātu pilsētas struktūru no ilgstošiem postījumiem, ko rada arvien augstāks vidējais ūdens līmenis."

""Mose" darbosies kādu laiku - varbūt aptuveni 100 gadus, bet es domāju, ka galu galā būs jāievieš holandiešu stila risinājums," sacīja Masačūsetsas štata Vusteras Politehniskā institūta profesors Fabio Karrera.

Holandiešu stila risinājums ietvertu sekošanu plāniem, kas izstrādāti Deltas projektā - milzīgā plūdu pārvaldības sistēmā, ko veido 13 dambji un virkne aizsprostu un slūžu un kas Nīderlandē darbojas kopš 1997. gada.

Saskaņā ar Nīderlandes muzeja, kas veltīts visiem plūdu jautājumiem, datiem šī sistēma ir tik efektīva, ka tās aizsargātais reģions applūdīs tikai reizi 4000 gados.

Pēc Karreras domām, līdzīga konstrukcija spētu samazināt plūdu risku Venēcijā, taču tas nebūt nav ātrs risinājums. Deltas projekta īstenošana ilga gandrīz 50 gadus, tas izmaksāja aptuveni 7 miljardus eiro un ir neticami sarežģīts. Aizsprostu kopējais garums ir 30 kilometri, tātad tas ir aptuveni 18 reizes lielāks nekā "Mose" projekts. "Ņemot vērā, ka "Mose" uzcelšanai un darbībai bija nepieciešami 40 gadi, mums ir jāsāk domāt par tālu, tālu nākotni," saka Karrera.

Granthamas Klimata pārmaiņu un vides pētniecības institūta Londonā adaptācijas pētījumu vadītāja Svēnija Surminski piekrīt, ka Venēcijas nākotni noteiks šodien pieņemtie lēmumi. "Īpaši tādās vietās kā Venēcija plūdu risks ir jāintegrē pilsētas vīzijā: kā mēs vēlamies, lai mūsu pilsēta izskatītos pēc 10, 20, 50 gadiem?" viņa sacīja.

Tomēr jūras ūdens līmeņa celšanās un plūdi nav vienīgās problēmas, ar kurām Venēcija saskaras ūdens jomā.

Ūdens vienlaikus ir gan Venēcijas galvenā pievilcība, gan tās lielākais ienaidnieks. Tā ir pilsēta, ko ieskauj ūdens un kas uzbūvēta uz ūdens. Šī unikālā īpašība padara to par ideālu vietu ostai, un tai ir būtiska nozīme, piesaistot miljoniem apmeklētāju gadā.

Tomēr pilsētas un tās vietējās ekoloģijas saglabāšanai tas nebūt nav labvēlīgi. "Moto Ondoso", kas tiešā tulkojumā nozīmē "viļņošanās", ir termins, ko bieži izmanto, lai apzīmētu motorlaivu radīto viļņošanos, kas kaitē 60% Venēcijas ēku, kas atrodas gar Lielo kanālu.

Bojājumi saasina plūdu problēmu, padarot ēkas un pilsētas akmens pamatus vājākus, vienlaikus palielinot ēku uzturēšanas darbiem nepieciešamos līdzekļus.

"Visā Venēcijas vēsturē ir bijis nepieciešams veikt daudz uzturēšanas un profilakses pasākumu," saka Masačūsetsas Amherstas Universitātes profesore Monika Šmitere, kas specializējas Venēcijas kultūras un apbūvētās vides izpētē.

"Problēma rodas tad, ja šie pasākumi netiek veikti nepārtraukti," norādīja Šmitere.

Daži pasākumi jau ir veikti, lai risinātu ēku bojājumu problēmu. Kopš 2021. gada kruīza kuģiem, kas, pēc Stounas teiktā, rada daudz lielākus viļņus kanāla ierobežotajā daļā, ir aizliegts iebraukt pilsētas vēsturiskajā centrā, un tā vietā tiem ir jāpiestāj industriālajā ostā.

"Ja es rīt varētu ieviest vienu izmaiņu, visi netīrie, novecojušie, dīzeļdegvielu patērējošie "vaporetti" jeb ūdens autobusi un kuģi kravas pārvadāšanai, kas riņķo pa Venēcijas kanāliem, tiktu aprīkoti ar hibrīddzinējiem," sacīja da Mosto.

Noteikt maksimālo ātrumu, ar kuru drīkst pārvietoties pa Venēcijas kanāliem, ir vēl viens veids, kā samazināt ūdens radītos postījumus.

Venēcijas gondoljeri jau iepriekš ir rīkojuši protestus, lai panāktu, ka pilsētā tiek samazināts ūdens ātruma ierobežojums - pašlaik laivām ir atļauts braukt ar maksimālo ātrumu 11 kilometri stundā, lai novērstu viļņu izraisītos bojājumus ēkām. Tomēr daži šo noteikto ātrumu uzskata par pārāk mazu, bet citi šo ierobežojumu vispār neievēro.

Pilsētai ir ļoti nepieciešami šo problēmu risinājumi vietējā līmenī. Taču daži apgalvo, ka vietējiem iedzīvotājiem dot iespēju atvilkt elpu un atrast finanses šo risinājumu izstrādei ir sarežģīts uzdevums pilsētā, kuru regulāri pārpludina tūristi.

Venēciju 2019. gadā apmeklēja aptuveni 5,5 miljoni tūristu, kas ir 100 reizes vairāk nekā 55 000 Venēcijas iedzīvotāju. Vasarā Venēcijā karstākajās dienās tūristu skaits var būt lielāks par vietējo iedzīvotāju skaitu ar attiecību 2:1.

Da Mosto norādīja uz trim galvenajām problēmām, kas saistītas ar tūrismu Venēcijā: pārmērīga ekonomikas atkarība no tūrisma, lielais kaitējums, ko tas nodara vietējai infrastruktūrai, un fakts, ka tas izraisa "intelektuālā darbaspēka aizplūšanu".

Tūrisms ir ideāli piemērots viesmīlības nozarei, bet ne tik labvēlīgs citām nozarēm, uzskata Karrera. Venēcijā nopietna problēma ir intelektuālā darbaspēka aizplūšana, ar ko apzīmē izglītotu cilvēku aizplūšanu no konkrētas vietas, jo cilvēkiem, kuru karjeras intereses nav saistītas ar tūrismu, bieži vien ir labākas karjeras iespējas citur.

Karrera apgalvoja, ka tas paātrina Venēcijas lejupslīdi, aizplūstot tieši tiem cilvēkiem, kas vajadzīgi, lai risinātu šīs problēmas. "Katrai pilsētai un valstij ir savi šķēršļi, kas jāpārvar, un tam ir vajadzīgi individuāli risinājumi, ko rada cilvēki, kuri šīs teritorijas pazīst labāk," viņa norādīja.

Daļēji reaģējot uz sabiedrības sašutumu un protestiem saistībā ar pilsētas iedzīvotāju skaita samazināšanos, Venēcija ir iecerējusi no 2023. gada ieviest 5 eiro nodevu, lai atturētu tūristus no vienas dienas pilsētas apmeklējuma.

Tomēr būs jāveic arī citas izmaiņas, lai Venēcija atkal kļūtu par pilsētu, kurā cilvēki vēlas dzīvot un kura var nodrošināt labāku dzīvi nākamajām paaudzēm.

Karrera uzskata, ka pilsētai jātiecas dot pajumti jaunuzņēmumiem, jo īpaši tiem, kas darbojas vides jomā. "Mums šeit ir ideāli apstākļi ikvienam, kas vēlas attīstīt tehnoloģijas, kuras saistītas ar piekrastes vai ūdens apsaimniekošanu. Un tā, manuprāt, varētu būt atslēga Venēcijas problēmu risināšanai ilgtermiņā. Venēcijas problēmas vislabāk varēs atrisināt Venēcijā."

Neraugoties uz problēmām, ar kurām saskaras Venēcija, da Mosto cer, ka pilsēta izdzīvos. "Venēcija ir apbrīnojama un iedvesmojoša pilsēta," viņa sacīja.

Galu galā tieši Venēcijas kā tik apbrīnotas un pieprasītas pilsētas stāvoklis var būt atslēga, lai šīs aizsargājošās pārmaiņas vispirms notiktu šeit. "Domāju, ka pasaule neļaus Venēcijai pazust," sacīja Karrera.

Tēmas
Redaktors iesaka
Lasītākais šobrīd
Nepalaid garām
Uz augšu