Sociālā dzīve/nāve ⟩ "Šeit ir manas mājas, šeit man ir kā paradīzē!" Janīnas izglābšanās

Apollo.lv
"Šeit ir manas mājas, šeit man ir kā paradīzē!" Janīnas izglābšanās
Facebook Telegram Draugiem Twitter Whatsapp
Comments

Visi valsts sociālās aprūpes centri (VSAC) ir līdzīgi, bet to klienti nekad nav vienādi - kas vienam posts, otram - paradīze. Paradīze, kā iespēja atgūt dzīvesprieku un saredzēt dzīvei jēgu. Nepilnas pusstundas brauciena attālumā no Daugavpils atrodas aprūpes centrs, kuru par mājām sauc teju 200 cilvēku - gan tie, kuriem tās ir pusceļa mājas, gan tie, kuriem komfortablais dzīves modelis ir būt kopā ar līdzcilvēkiem aprūpes centrā. 54 gadus vecā Janīna šeit dzīvo jau 10 gadus, un, tikai pateicoties nokļūšanai VSAC, sieviete izglābās no dziļas depresijas. Viņa atklāja savu stāstu "Apollo.lv" projekta "Sociālā dzīve/nāve valsts sociālās aprūpes centrā" ietvaros.

Janīna bija ļoti satraukusies par gaidāmajiem viesiem no TVNET GRUPAS, bet līdz filmēšanas mirklim bijām jau iepazinušies un viņa jutās daudzmaz ērti par svešiniekiem viņas miera ostā. Janīna ar interesi vēroja, kā operators uzstāda kameras viņas istabiņā. "Es pirmo reizi redzu ko tādu, kādas tad ir tās aizkulises!" prieks ar trauksmi mijās sievietes balsī. Istabiņa ir gaiša un plaša - Janīnai ir vēl divas istabas biedrenes, kuras gan nesatikām. Viņas trijatā sadzīvojot ļoti labi - visas esot mierīgas dabas, tā Janīna. Telpas sienas ir izrotātas ar papīra ziedu dekoriem. Istabas vidū stāv galds, uz kura atrodas kurpju kaste - pilna ar papīra rozītēm. Šie ziedi ir mūsu stāsta varones veidoti, un tiem ir īpaša nozīme viņas dzīvē.

Kameras ir noregulētas, Janīna ievelk dziļu elpu: "Labi, es jums pastāstīšu savu stāstu..."

Janīna, 54 gadi.
Janīna, 54 gadi. Foto: TVNET GRUPA

Sieviete VSAC nonāca 2012. gada rudenī - 44 gadu vecumā. Pēc izglītības grāmatvede, kādu laiku arī strādājusi savā profesijā, bet ap 30 gadu vecumu dzīve sagriezusies kājām gaisā:

"Es saslimu ar depresiju smagā formā. Braucu uz slimnīcu ārstēties, tad mājās ārstējos, tad atkal braucu uz slimnīcu... Man palīdzēja mamma, kamēr vien varēja, un, kad mamma vairs nevarēja palīdzēt, es ierados šeit."

Aprūpes centrā viņai tika nozīmēts psihiatrs un sākta ārstēšana - sieviete atminas, ka izrakstītās zāles sākumā nav palīdzējušas un pagājuši vairāki gadi, līdz viņai parādījusies interese par dzīvi. Līdz tam? Viss, ko viņa vēlējās, bijis gulšņāt gultā: "Es neko nedarīju, mani nekas neinteresēja. Gulēju gultā, visādas domas galvā, arī sliktas domas."

Jaunajā mājvietā ārstēšanās kursā viņai tika nozīmēts arī fizioterapeits un masāžas.

"Es pamazām izlīdu no sava sliktā stāvokļa, sāku domāt, ko es varētu padarīt. Tā laika rehabilitatore Terēze man ieteica sākt zīmēt.

Pazīmēju, man sākās neliela interese par mākslu," stāsta Janīna. Tad viņa nodarbībās iemācījās, kā no aplikāciju papīra izveidot mākslīgos ziedus. Šī nodarbe sievietei esot atvērusi jaunu pasauli. "Tā es sāku darboties tajā kabinetā no rīta līdz pusdienlaikam."

Nu jau viņas veidotie ziedi rotā VSAC gaiteņus un arī pārējo klientu istabiņas. Viņa ir centra māksliniece.

Janīna stāsta, ka viņai nav radinieku: "Man ir brālis, bet es viņu neskaitu par radinieku. Viņš man ir svešs cilvēks." Bet sieviete šogad ir izveidojusi attiecības ar vīrieti no Ukrainas. "Man ir draugs no Ukrainas. Vairāki cilvēki atbrauca no Ukrainas aprīlī - īsti nezinu, cik daudzi precīzi, bet jā - sadraudzējos ar vīrieti no Ukrainas."

Jautāta par nākotnes plāniem, sieviete teic, ka viņai nupat piedāvāts sākt dzīvot patstāvīgi, bet sieviete baidās no šīm pārmaiņām. "Mums šeit, piektajā korpusā, ir istabiņas, kur mēs varam pa vienam dzīvot. Daudzi ir izrakstījušies no turienes un ir daudz brīvu istabiņu, un man piedāvāja, bet es vēl nē... Es neparko! Es iegāju tajā istabiņā, un man slikti palika - es vēl nespēju viena pati dzīvot. Tādā ziņā es nevaru dzīvot patstāvīgi, es nekur vēl neiešu.

Šeit man ir ļoti labi, šeit ir manas mājas, šeit man ir kā paradīzē."

Janīna.
Janīna. Foto: TVNET GRUPA

Nokļūšana valsts sociālās aprūpes centrā - krīze vai iespēja?

Vienas atbildes uz šo jautājumu nav, jo katra valsts sociālo centru klientu pieredze ir jāvērtē individuāli, bet tas, kas, laikiem mainoties, nav mainījies, ir sociālo aprūpes centru stigmatizācija, kas ir iesakņojusies sabiedrībā.

"Tā ir diezgan sāpīga tēma, kas ir saistīta ar mūsu kultūras kodu un pieredzi no paaudzes paaudzē," uzsver ārsts psihoterapeits un psihosomatiskās medicīnas speciālists Tarass Ivaščenko. 

"Pēc manām domām, šī stigmatizācija nāk vēl no padomju laikiem, kad pansionāts tika uzskatīts par "nabagmāju", līdz ar to šī stigmatizācija vēl aizvien ir saglabājusies arī mūsdienās, kā arī ļoti bieži apkārtējie mēdz nosodoši skatīties uz tām ģimenēm, kuras ir izvēlējušās savu radinieku ievietot sociālajā aprūpes namā."

Dr. Ivaščenko norāda, ka citās valstīs, kā, piemēram, ASV, pansionāts tiek uztverts kā normāla dzīves beigu posma daļa, bet "mums pansionāti asociējas ar vientulību - acu priekšā tiek uzburta bilde ar skumja cilvēka rēgu, kurš caurām dienām pārtiek no zālēm un nolemtībā gaida savu pēdējo stundu.

Taču, ja mēs objektīvi paskatīsimies, tad arī Latvijā ir pansionāti, kuros tiek nodrošināta pietiekami kvalitatīva aprūpe, laba infrastruktūra un gana pārdomāta un interesanta ikdiena, bet ir, protams, arī citi stāsti. Jebkurā gadījumā katrs gadījums ir jāvērtē individuāli."

Neskatoties uz to, cik kvalitatīvu aprūpi vai sociālo rehabilitēšanu valsts piedāvā, jebkuram klientam uzreiz pēc ierašanās jaunajā mājvietā adaptācijas posms var būt ļoti nomācošs, jo cilvēki baidās no pārmaiņām un īpaši vēlīnā briedumā tas var šķist īpaši biedējoši.

Jautāts, vai krīžu pārvarēšanas un pielāgošanās mehānismi var atšķirties atkarībā no vecuma, ārsts psihoterapeits Ivaščenko apstiprina, ka "krīžu pārvarēšanas mehānismi pavisam noteikti atšķiras dažādos vecuma posmos un ir saistīti ar ļoti daudziem, dažādiem faktoriem, no kuriem vecums ir tikai viens no veselas virknes citu saskaitāmo.

To ietekmē cilvēka iepriekšējā pieredze, personības īpatnības, tās iezīmes, ko viņš ir nokopējis no saviem vecākiem, apkārtējās vides, kādi ir mūža gājumā piedzīvotie pārdzīvojumi, krīzes un galu galā kādi ir viņa gan iekšējie, gan ārējie resursi."

Vēl svarīgi atzīmēt, ka jaunus krīžu pārvarēšanas mehānismus ir iespējams iemācīt cilvēkiem briedumā vai pat sirmā vecumā. Viņu gadījumā tā nebūs mācīšanās no jauna, bet sen aizmirsto prasmju atgūšana.

"Ir vēl viena lieta, bērni un pusaudži par ļoti daudziem mehānismiem nezina, jo viņiem vēl nav dzīves pieredzes, bet gados vecāki cilvēki par iespējamiem mehānismiem var vienkārši aizmirst, un par tiem vajag dažreiz atgādināt," norāda dr. Ivaščenko.

"Bet, pateicoties neiroplasticitātei, cilvēks ir spējīgs mainīties arī nobriedušā un sirmā vecumā,

vienīgais, kas vēl var ietekmēt, ir hroniskas slimības, kas var atstāt iespaidu uz psihisko veselību, tāpēc ir ļoti svarīgi likt uzsvaru uz kognitīvo funkciju saglabāšanu, piemēram, uz atmiņu."

Kurā mirklī beidzas cilvēka sociālā dzīve?

"Es teiktu, ka sociālā dzīve beidzas tad, kad cilvēks pats pieņem lēmumu to izbeigt, citādi cilvēka sociālā dzīve beidzas ar viņa nāvi.

Gribot vai negribot ikdienā mēs esam spiesti komunicēt ar apkārtējiem, kaut vai veikalā ar pārdevēju vai atbildot uz telefona zvaniem," stāsta speciālists.

Tarass Ivaščenko ir piedalījies Eiropas Savienības atbalstītā projektā "Psihosociāls atbalsts pirmspensijas un pensijas vecuma personām ar sociālas izolēšanās problēmām" kā grupu terapeits un atskatās uz grupu terapijā piedzīvoto, kā "cilvēki uztraucas par to, ka viņiem vairs nav darba, ka viņu dzīvē vairs nekas nenotiek, cik viņi jūtas nevajadzīgi un cik tukša paliek dzīve, kuru tu nezini kā aizpildīt". Ārsts psihoterapeits stāsta, ka tas sācis mainīties, kad pacientu līdzcilvēki pateikušies viņiem vai atgādinājuši, ka viņi ir nozīmīgi un vajadzīgi.

"Taču dažādu iemeslu dēļ cilvēks var pieņemt lēmumu sociāli nomirt, un patiesībā tam nav nekāda sakara ar vecumu, tādu lēmumu cilvēki var pieņemt arī 18 gadu vecumā, bet citi arī simt gadu vecumā paliek ļoti sociāli aktīvi un iesaistās visur, kur vien iespējams," stāsta speciālists.

Foto: MAF logo

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projektu "Upura cīņa" saturu atbild TVNET grupa.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta "Sociālā dzīve/nāve valsts sociālās aprūpes centrā" saturu atbild TVNET GRUPA.

Tēmas
Redaktors iesaka
Lasītākais šobrīd
Nepalaid garām
Uz augšu