Gaiļa vai vistas, kā arī sivēnu, aitu un teļu kaušana Mārtiņdienā senajam latvietim bija vesels rituāls. Par dzīvnieku labturību nebija ne runas, upurēšanas rituāli notika, asinīm šķīstot, putniem ķērcot, dzīvniekiem blējot un kviecot. Beigu beigās krāsns priekšā vēl ar asinīm tika uzvilkts krusts.
Mārtiņdiena ir robežšķirtne starp rudeni un ziemu, un Mārtiņdienas tradīcijas ir vienas no asiņainākajām latviešu tradīcijām. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja "Facebook" kontā ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna raksta par atklājumiem, pārlasot ierakstus muzeja krājuma materiālos.
Lūk, kāds Mārtiņdienas tradīcijas apraksts. Tas pierakstīts 1927. gadā Jēkabpils apriņķa Krustpils pagastā un stāsta par Mārtiņu tradīcijām ap gadsimtu miju.
"Saimnieks ar saimnieci un arī viesi gāja uz kūti un stalli. Saimnieks vai saimniece paņēma līdzi padusē vistu un cibu ar pienu un sviestu, nedrīkstēja trūkt arī šnabsts un "ols" – alus. Kūtī iegājuši līda caur valgu apakšu, pie kā govis piesietas, tad nosita vistu pret govju kūts sili vai koku, kur govs piesieta, saņemot vistu pie kājām un sitot galvu pret sienu. Vistas galvu aplaistīja ar brandvīnu, un visiem bija jāizdzer pa glāzītei vai kausiņam brandvīna."
Latviešu zemkopja dzīvē auglības kultam, kurā ietverta arī upurēšana, bija liela nozīme. Upurēti sivēni, aitas, teļi, bet visbiežāk – vistas un gaiļi. Gailis saistīts ar sauli, ar uguns enerģiju, bet vista – ar zemes auglību. Upurdzīvnieki visbiežāk izvēlēti melnajā – zemes – krāsā, raksta Astra Spalvēna.
Mārtiņos auglības rituāli ir iederīgi tādēļ, ka šajā laikā tiek svinētas apkūlības – kulšanas darbu nobeigums. Jau 17. gadsimta aprakstos minēts mielasts rijā pēc kulšanas, kad ziedots melns gailis, āzis vai teļš.
"Kult sākot, nokāva rijas krāsns bedrē gaili, ievelkot ar asinīm krustu krāsns priekšā. Gaļu izvārīja un apēda. Kult beidzot, arī nokāva turpat gaili un nolika bļodu ar gaļu, brandavīnu un maizi uz rijas krāsns."
Katoļu kalendārā Svētā Mārtiņa diena daudzās zemēs tiek svinēta ar mielastu par godu ražas novākšanai. Pēc katoļu tradīcijām gan Sv. Mārtiņš, gan Sv. Juris tiek tēloti kā jātnieki. Savukārt latviešu folklorā Mārtiņš ir zirgu patrons, tāpat kā Juris, Ūsiņš un Miķelis. Saplūstot abām tradīcijām, gaiļa vai vistas upurēšana tiek veltīta Mārtiņam, lai tas palīdzētu sargāt saimnieka zirgus.
"Mārtiņa vakarā sita gaili pret koku, kur steliņģī zirgs piesiets, lai zirgi vedās."
Kāpēc Latvijā zoss cepetis izkonkurējis Mārtiņa gaili? Astra Spalvēna skaidro, ka tas noticis gan tāpēc, ka izzuda senais upurēšanas rituāls, gan arī tāpēc, ka Latvijā ap 20. gadsimta sākumu sāka plašāk audzēt zosis. Turklāt zoss cepetis uz svētku galda izskatījās iespaidīgāk.
