"Es teicu: es nejūtu kājas. Bet es jutīšu!" Parabobslejiste Annija Kļaviņa par liktenīgo avāriju

Sākusies 12. klase, Annijai tikko palikuši 18 gadi – burvīgs laiks! Kāds izbraukums ar draugiem mainīja visu.

Annijas draudzenei, kura vadīja automašīnu, vadītāja tiesības bija tikai divas nedēļas.

"Tas bija akmeņains ceļš, pabraucām kādus divus kilometrus, un tas notika gandrīz pie manām mājām," stāsta Annija. "Bija pārāk liels ātrums, rezultātā bija trīs kūleņi."

Anniju izmeta no mašīnas. Viņa nebija piesprādzējusies.

"Tētis man vienmēr teica: ir jāsprādzējas," saka Annija. "Tētim pašam bijušas muguras operācijas, viņš man vienmēr teica, ka jāsargā mugura, – un jo sāpīgāk, ka viņam tas viss bija jāpieredz."

Kad Annija slimnīcā pamodās, vienu viņas roku turēja tētis, otru – toreizējais draugs.

"Es biju tik pozitīvi noskaņota... Es teicu: es nejūtu kājas. Bet es jutīšu!" atceras Annija. "Domāju, ka būs kā filmās – nonāc ratiņkrēslā un pēc divām nedēļām jau staigā. Cits pēc nedēļas, cits pēc mēneša... Sabiedrībai ir tāds iespaids. Arī par mani."Cik tad tev vēl jābraukā tajos ratos?" Es domāju: kā lai tam cilvēkam izskaidro, ka tā nav mana iegriba? Tā ir mana ikdiena."

Ar draudzeni Annija sen nav tikusies. "Daudzi cilvēki man teica: tā būs, tā būs... Es neticēju – tā ir mana draudzene! Laika gaitā viņa arvien attālinājās, un pēc tiesas mēs vairs neesam tikušās," saka Annija.

"Pirmais, ko es teicu mammai slimnīcā, kad varēju runāt, bija: pasaki, ka es viņai piedodu!"

 Annija saka: “Mēs zinām, ka daudzi no mums nespēj piedot. Pat saviem tuvākajiem cilvēkiem. Mēdz teikt, ka piedošana nāk ar laiku. Bet tas ir ļoti brutāls laiks. Nepiedodot pašam ir visgrūtāk.”

Vairāk skaties 1188.lv