Vectētiņš un vecmamma 18. novembrī. Vairāk bilžu ar karogu nebūs (6)

"Man vienmēr paticis bildēt, jo mans vectētiņš bildēja," stāsta Elīna. "Biju jauns, svaigs fotogrāfs. 2008. gadā sāku strādāt izdevumā "Dienas Bizness" un pielikuma "Numurs" redaktore Daina Dzene man teica: nobildē brīvdienās kaut ko patriotisku, ko mēs varētu ielikt žurnālā."

Kā vienmēr, brīvdienās Elīna brauca uz Koknesi, uz mājām. Ko bildēt? Protams, vecvecākus. "Vecvecākus ik pa laikam biju jau bildējusi. Man patīk bildēt cilvēkus, īpaši vecus cilvēkus. Un kas vēl patriotiskāks kā karogs. Tā tas sākās," atceras Elīna.

Pirmo fotografēšanās reizi Elīna atceras īpaši skaidri: "Tajā novembrī bija ļoti auksts. Aizbraucām pie pirtiņas, blakus uzarts lauks, zeme sasalusi...

Pirmā bilde bija ar manu karogu no Rīgas, tāds mazliet nošņurcis. Vectētiņš dusmojās, ka karogs nav kātā – nu kā tad tagad, vienkārši turēsim? Vecmamma ievēroja, ka viņai bija netīrs mētelis, viņa uzreiz vilka to nost.

Uzdzinu viņus uz tā lauka, un bilde tapa 30 sekunžu laikā, jo vecmamma bija novilkusi mēteli un tiešām bija šausmīgi auksts. Man rokas sala bildējot."

Bildi toreiz ielika žurnālā, stāsta Elīna. "Man liekas, ka viņiem abiem patika tā doma, ka viņus kopā bildēs."

Nākamajā gadā likās – kāpēc nenobildēt viņus vēlreiz? Bet tad tā kārtīgi – ar īsto vectētiņa karogu un tā... Tā aizsākās tradīcija.

"Tad gan viņi tā kā drusku sāka lauzties," smejas Elīna. "Jo bilde bija žurnālā, daudzi cilvēki to bija redzējuši. Tas vairs nebija tā, ka Elīna ieliek bildi kaut kur internetā, un tad tā bilde ir vai nav, vienalga. Bet žurnālā – tas ir kaut kas drukāts. Tas ir pa īstam. Un tad viņi katru reizi drusku tā kā lauzās. Bet tā laušanās bija vairāk joka pēc – nu ko tad es, - bet jau krāso lūpas, no tās sērijas apmēram."

Bija gadi, kad fotografēšanās izkrita. "Vienu gadu vecmamma bija slimnīcā. Un vectētiņam galīgi nebija noskaņojuma. Un vienu gadu vectētiņš bija slimnīcā, un vecmāmiņa bez viņa īsti negribēja bildēties. Bet bija arī gadi, kad es viņus bildēju pa vienam – kad otrs vienkārši pateica: nebūs, man tagad ir jārok, jāiet, nav laika. Tāda drusku pierunāšana bija katru reizi, ja atskaita pašu pēdējo reizi, kad vectētiņš jau pāris gadus bija viens pats.

Vecmamma pēdējos gadus gulēja uz gultas un negribēja bildēties. Es kā fotogrāfs, protams, būtu gribējusi, es pilnīgi redzu to bildi, bet ka ne – ne.

Veciem cilvēkiem fotografēšanās joprojām ir nevis kaut kāds selfijs, ko mēs uztaisām – tas ir notikums.

Viņiem šķiet, ka šajā notikumā viņiem jābūt skaistiem, ar izķemmētiem matiem un tā."

Stāsts par pašu pēdējo bildi ir īpašs. "Sāksim ar to, ka es šausmīgi reti redzu sapņus. Reizi vai divas gadā. Es gribētu – bet es neredzu. Un tajā gadā es sapnī redzēju vectētiņu laivā. Ar to karogu. Man tas likās tik zīmīgi," stāsta Elīna.

"Man tas skats jānobildē! Rokas trīc, kā vajag!

Meklēju laivu Koknesē, bet nedabūju. Uztaisīju citu bildi, bet nebija jau tas. Nākamajā gadā palūdzu pretējās upes puses kaimiņam, vai nevaram aizbraukt pie viņiem nobildēties tajā laivā.

Tas, ko es biju aizmirsusi, otrā pusē ir šausmīgi stāvs kalns, kur jāiet augšā un lejā. Nokāpt lejā vēl bija tīri tā nekas, Viļņi, Daugava. Iesēdinājām vectētiņu laivā, tālu negribējās, lai viņš airējas.

Nobildēju to bildi – un ir. Izdarīts tas, ko jau divus gadus grib izdarīt. Tā sajūta, ka tu piepildi tieši to, ko esi redzējusi sapnī – tur tirpiņas pārskrien.

Kad gājām atpakaļ augšā tajā kalnā, visu laiku vajadzēja apstāties. Vectētiņam jau arī negribējās daudz apstāties, jauni puiši nesa airus augšā un nestājās. Bet tas kalns tāds pamatīgs.

Mēs lēni, lēni tajā kalnā uzkāpām… Tajā pēdējā kalnā. Tā bija pēdējā bilde."

Vectētiņš atbalstījis Elīnu visās fotografēšanas avantūrās. Kaut jāpatielējas abiem ar vecmammu bijis vienmēr. "Viņš bija fotogrāfs, viņš saprata tās lietas. Tā tielēšanās jau arī bija tāda rotaļīga. Nevis tā – mani sauca, es uzreiz gāju. Bet tā: es mazliet patielējos – un tad gāju.

Pa laikam tās bildes tika publicētas, dažas arī vietējā avīzē. Vectētiņš un vecmamma tās krāja, viņiem patika: re, kur ir – drukātā formātā…

Ja ar bildi "Facebook" dalās 20 tūkstoši, tas viņiem neko neizsaka. Bet, kad ir "Staburagā"  ielikts – visas draudzenes redz!

Man liekas vectētiņš to visu uztvēra kā piedzīvojumu. Kādreiz viņš pārdzīvoja, ja karoga kātam kaut kas nebija tā. Karogs un kāts viņam bija ļoti svarīgi."

Pērn tapa pēdējā fotogrāfija. "Pati pēdējā bilde bija kapos. Tas karogs tur tik labi iederējās! Ja nebūtu jābaidās, ka to kāds aiznesīs, ka paliks vecs un sadriskāts, to karogu tur visu laiku varētu turēt.

Tajā dienā bija tāds nomācies, nebija viegli uztaisīt to bildi. Novembris jau vispār tādā ziņā ir izaicinošs. Bet tā pēdējā bilde… jā, bija tāda īpaša sajūta.

Man ir teikuši: kāpēc neturpini, tas viss tik forši… Teorētiski es varētu bildēt ģimenes bērnus, jo bija arī bildes ar vectētiņu, karogu un mazbērniem. Bet tas vairs nav tas.

Es teikšu: jāļauj lietām arī beigties. Viss ir brīnišķīgi, kamēr ir brīnišķīgi, bet pēc tam jau tu vairs nedabūsi to sajūtu.

Nevienu citu es ar karogu vairs negribu bildēt. Man bija brīnišķīgs vectētiņš. Tiešām brīnišķīgs. Man ir ļoti labas attiecības ar vecākiem, bet vislabākās attiecības man bija tieši ar vectētiņu. Tāpēc jau viņš ir vectētiņš, nevis vectēvs vai Kārlis. Viņš vienmēr bija ļoti mīļš, ļoti labs. Nav tā, ka manā ģimenē visi ir ļoti mīļi. Bet viņš bija ļoti mīļš. Vectētiņš vienmēr glāba, lai kas bija sastrādāts.”

Šogad Elīna atkal brauks uz Koknesi. "Mēs nekā speciāli nesvinam 18. novembri. Nu, paēd kopā. Bet kaut kādas kopīgas maltītes vienmēr bija arī, kad mēs vienkārši aizbraucām uz Koknesi. Nu, uz 18. novembri varbūt drusku kaut kas svinīgāks, medus kūka, piemēram.

Bet karogs gan plīvo pie mūsu mājas visu cauru gadu. Par patriotismu mūsu ģimenē nekad neviens nav sūdzējies. Bet tas nav tāds redzams. Vienā brīdī, kad es izvelku fotoaparātu, tas kļūst savā ziņā ārišķīgs un redzams, bet citādi…

Patriotisms manā ģimenē ir ļoti spēcīgs un liels, bet tas nav tāds… Skaļš. Zini, tie vecie vīri un sievas. Paskaties – un tev viss ir skaidrs. Tā arī manā ģimenē. Paskaties – un ir skaidrs."

Foto: Elīnas Kursītes vectētiņš un vecmamma 2008.-2021. gada 18. novembrī