Pk, 3.02.2023.

Kā ukraiņu ārste izdzīvoja "Azovstaļ" ellē kopā ar savu četrgadīgo meitu

Apollo.lv
Kā ukraiņu ārste izdzīvoja "Azovstaļ" ellē kopā ar savu četrgadīgo meitu
Facebook Telegram Draugiem Twitter Whatsapp
Comments 6
2022. gada 17. oktobris. 108 sievietes pēc ieslodzīto apmaiņas operācijas atgriezās Zaporižjē.
2022. gada 17. oktobris. 108 sievietes pēc ieslodzīto apmaiņas operācijas atgriezās Zaporižjē. Foto: SIPA/Scanpix

2014. gadā 27 gadus vecā Viktorija Obidina no Ukrainas Doņeckas apgabala pārcēlās uz Mariupoli un sāka strādāt par feldšeri, bet 2021. gadā kļuva par militāro ārsti. Šī gada sākumā Viktorija kopā ar savu četrus gadus veco meitu Alisi plānoja doties uz Ēģipti. Tas būtu viņu pirmais ārzemju ceļojums. Taču tad Krievija iebruka Ukrainā. Viktorija Obidina stāsta "Meduza" žurnālistiem par notikumiem rūpnīcā "Azovstaļ", šķiršanos no meitas, gūstā piedzīvoto un atbrīvošanu.

Mammu, vai šī ir mūsu pēdējā diena?

10. martā, kad mēs ar pārējiem mediķiem ieradāmies "Azovstaļ", tā nebija aprīkota ievainoto ārstēšanai. Mēs iekārtojām guļamtelpas un virtuvi, paši nodrošinājām to ar pārtiku un medikamentiem. Gandrīz nekavējoties sāka ierasties ievainotie karavīri. Nekad mūžā nebiju redzējusi tādus ievainojumus. Šī bija mana pirmā pieredze. Līdz maijam strādāju diennaktīm ilgi, nekad nezināju, vai ārā ir diena vai nakts.

Sākumā mana meita dzīvoja pie radiem netālu no rūpnīcas. Tomēr marta beigās mēs sākām zaudēt sakarus ar ārpasauli: tālruņi pārstāja darboties, veikalos visā Mariupolē sāka trūkt pārtikas. Pamest pilsētu vairs nebija iespējams, tāpēc nolēmu, ka Alisei jābūt pie manis. Viņu pie manis atveda kāds puisis. 

Burtiski pēc pāris dienām šo puisi nogalināja. Es nezinu pat viņa vārdu, bet būšu viņam pateicīga visu savu mūžu.

"Azovstaļ" mēs ar Alisi mācījāmies burtus un ciparus. Kādu dienu viņa teica: "Mammu, man ir garlaicīgi. Vai varu nākt tev palīgā?” Viņa sāka izdalīt tabletes ievainotajiem, tas man ietaupīja gandrīz stundu darba.

Aprīļa beigās mūs apšaudīja tik intensīvi, ka Alise man reiz jautāja: "Mammu, vai šī ir mūsu pēdējā diena?" Man šķita, ka mūsu dzīve ir beigusies, bet to nevar teikt bērnam. Tāpēc es viņai teicu, ka viss būs kārtībā un mēs dzīvas izkļūsim no "Azovstaļ".

Viņi būtu mani spīdzinājuši, izmantojot manu meitu

Sarkanais Krusts bija sācis organizēt "zaļos koridorus" uz Ukrainas kontrolēto Zaporižju, un, tā kā man bija bērns, ar mana komandiera pavēli viņi mēģināja mūs izvest. 5. maijā mūs izveda no "Azovstaļ". Kad ieradāmies Bezimennes ciemā, okupācijas amatpersonas mani aizveda uz nopratināšanu telšu nometnē. Viņi teica, ka es kā militārā ārste neizturēšu "filtrāciju" un ka mana meita tiks nogādāta bērnu patversmē Krievijā. Es lūdzu viņus ļaut man pabūt ar viņu vismaz nākamās divas dienas, līdz humānās palīdzības konvojs būs devies atpakaļ uz Zaporižju.

Filtrācijas nometnē satiku sievieti, kura piedāvāja palīdzēt nogādāt Alisi uz Zaporižju. No turienes Alises onkulim vajadzēja viņu aizvest pie manas mammas uz Poliju — viņa bija pārcēlusies uz turieni pagājušajā gadā. Uzrakstīju sievietei pilnvaru un 7. maijā kājām aizvedu Alisi uz autobusu. Ārpus autobusa bija cilvēku pūlis, es, izmantojot burzmu, vienkārši iekāpu tajā kopā ar Alisi. Likās, ka būšu izbēgusi no filtrācijas nometnes.

Mūsu autobuss nokļuva līdz Manhušai (ciems Doneckas apgabalā), kur to apturēja krievu karavīri. Viņi jau zināja, kas es esmu: internetā bija redzējuši video, kurā Alise teica, ka atrodas "Azovstaļ", un lūdza viņu evakuēt, jo vēlas doties mājās. Un, kaut arī šis video mani iegāza, jo mūs atpazina, es nenožēloju, ka tas tika nofilmēts, jo, pateicoties tam, cilvēki toreiz uzzināja, ka "Azovstaļ" joprojām ir bērni, civiliedzīvotāji un ievainotie.

(Lūk, 17. aprīlī nofilmētais video ar Alisi "Azovstaļ", kas aplidoja visu pasauli. Meitenīte tajā stāsta, ka grib, lai viņu evakuē, un ka vēlas pasveicināt vecmāmiņu. - Red.)

Karavīri gribēja Alisi kopā ar mani izvilkt no autobusa, bet es viņus pārliecināju, ka viņiem esmu vajadzīga tikai es. Tā Alise bez manis devās uz Zaporižju. Protams, es viņai neteicu, kas notiek, teicu, ka drīz tiksimies un ka es viņu ļoti mīlu.

Ja Alise būtu palikusi pie manis, viņi būtu izmantojuši viņu, lai mani spīdzinātu: es viņiem uzreiz daudz ko pastāstītu. Bet, tā kā mans bērns nebija ar mani, es izturēju.

Man lika uzkrāsoties un pateikt kamerā, ka Doneckā viss ir kārtībā

Viņi mani aizveda uz Manhušas ciema rajona policijas iecirkni un sāka sist, cenšoties panākt atzīšanos. Tā kā es biju pirmais cilvēks no militārajam dienestam pakļautajiem, kurš izgāja no "Azovstaļ", karavīri vēlējās zināt, kuri no komandieriem vēl ir tur, to cilvēku vārdus, ar kuriem es dienēju, cik ievainoto ir objektā un cik daudz medikamentu un pārtikas atlicis. Kad viņi saprata, ka neko neteikšu, viņi mani ievietoja kamerā.

Pēc dažām dienām, 9. maijā, mani aizveda uz Doneckas organizētās noziedzības nodaļu. Tur mani atkal sita un atņēma dokumentus, arī pasi. Tajā pašā dienā viņi lika man uzkrāsoties un skaisti saģērbties un pateikt kamerā, ka Doneckā "viss ir kārtībā", ka es plānoju tur palikt un ka vēlos, lai man atdod manu meitu. Protams, es negribēju to teikt, bet man nebija izvēles.

Sievietes bija ļaunākas nekā vīrieši

31. maijā mani pārveda uz īslaicīgās aizturēšanas izolatoru, kur pavadīju nākamo mēnesi. Tur pret mani izturējās mazliet labāk: baroja trīs reizes dienā, dažkārt ēdienā bija prusaki, bet tu tos vienkārši izņem ārā un turpini ēst.

Jūlijā mani aizveda uz Olenivku. Mani tur turēja līdz 14. oktobrim. Vispirms mēs bijām 11 cilvēki divvietīgā kamerā, tad mūs pārveda uz sešvietīgu kameru, kurā dzīvojām 26 sievietes.

Domāju, ka man paveicās salīdzinājumā ar citām sievietēm: es netiku tik daudz sista. Viņi galvenokārt izmantoja gumijas nūju, sita pa galvu un ribām. Atklāju, ka sievietes apsardzes bija daudz ļaunākas nekā vīrieši. Kad izsauca uz nopratināšanu, viņas man aizsēja acis un deva norādījumus: griezies pa kreisi, pa labi, pakāpies. Tu jau nezināji, kur atrodas sols, - kad pagriezies nepareizā virzienā, kriti un atsiti galvu pret aizvērtām durvīm, viņas smējās.

Receptes, Harijs Poters un Alises dzimšanas diena

Olenivkā atradās sievietes no dažādiem militārajiem formējumiem. Mēs kļuvām kā viena liela ģimene: centāmies viena otru mierināt, apmainījāmies ar savām iecienītākajām receptēm un pierakstījām tās, lai gan, protams, mums nebija atļauts piezīmes ņemt līdzi.

Runājām par to, ko vispirms pirksim, kad tiksim atbrīvotas, un cik daudz naudas iztērēsim. Pirmās lietas, ko gribējām iegādāties, protams, bija tālruņi, lai varētu sazvanīt ģimeni.

Dažas sievietes brīvprātīgi strādāja virtuvē vai pļāva zāli, lai laiks paietu ātrāk. Es lasīju grāmatas, ko apsargi mums iedeva: "Annu Kareņinu", vairākas "Harija Potera" grāmatas, "Krēslu". Viņi bieži mēģināja mūs piespiest lasīt grāmatas par Krievijas vēsturi.

Mēs ar pārējām meitenēm dzīvojām pirmajā stāvā, bet vīrieši, kuri bija gūstā, – otrajā stāvā. Mēs bieži dzirdējām, kā viņi tiek sisti. Tu dzirdēji un zināji, ka piekautais vīrietis ir bijis kopā ar tevi "Azovstaļ" un aizstāvējis tevi, un tagad tu nekā nevari viņam palīdzēt...

29. jūlija vakarā dzirdējām sprādzienu. Mēs domājām, ka mūs apšauda, un izrādījās, ka tas bija sprādziens kaimiņu kazarmās. Vēlāk tika pierādīts, ka sprādziens noticis kazarmu iekšpusē, gāja bojā ap 60 puišu.

Mēnešiem ilgi es nezināju, kur atrodas mans bērns.

Pēdējo reizi man bija iespēja viņai piezvanīt 12. maijā, kad biju Doneckā; tas es uzzināju, ka viņa ir nokļuvusi Zaporižjā. Nezināju, vai viņa ir tikusi pie manas mammas. 3. oktobrī bija Alises dzimšanas diena – ilgi lūdzos, lai apsargi ļauj man piezvanīt, lai es varētu apsveikt viņu dzimšanas dienā. Nākamajā dienā viņi man beidzot atļāva. Tā es uzzināju, ka Alise ir ieradusies Polijā, un mana mamma uzzināja, ka esmu Olenivkā.

Mamma, viņi mani apmainīja!

14. oktobrī apsargi ienāca mūsu kamerā un teica: “Savāciet mantas!” Kamerā bijām palikušas tikai četras, pārējās pa grupiņām bija jau aizvestas. Viņi nolasīja trīs vārdus, mana starp tiem nebija. Es sāku lūgties, lai viņi piezvana kādam, teicu, ka gribu doties prom ar pārējam. Viņi atbildēja: "Ja mums izdosies tev izveidot pagaidu dokumentus, varēsi doties."

Galu galā viņi vienkārši kaut ko uzrakstīja ar roku uz papīra, un es to varēju izmantot, lai tiktu ārā no Olenivkas. Viņi mums aizsēja acis, sasēja rokas un iesēdināja kravas automašīnā.

Mūs aizveda uz sadales punktu Taganrogā, Krievijā un ievietoja cietuma kamerā. 17. oktobrī viņi mums aizsēja acis un atkal sasēja rokas, iesēdināja mūs automašīnā un tad lika kāpt lidmašīnā. Pēc tam bija jākāpj atpakaļ automašīnā, tikai tad beidzot mums atļāva noņemt acu apsējus. 

Sapratām, ka dodamies uz Zaporižju, taču līdz pēdējam brīdim neticējām, ka notiks ieslodzīto apmaiņa. Mēs domājām: "Kādā brīdī mašīna pagriezīsies un brauksim uz citu soda koloniju." Pat tad, kad mēs ieraudzījām autobusus no Ukrainas, joprojām bažījāmies, vai viss kaut kā neizjuks.

Kad beidzot izkāpām no autobusa un ieelpojām Ukrainas gaisu, sapratām: “Tas ir beidzies! Mēs esam brīvas!” Pirmajās divās dienās mēs gan pilnībā neapzinājāmies, ka esam brīvas. Aiz ieraduma turējām rokas aiz muguras un ēdām ātri...

Uzreiz pēc apmaiņas mums iedeva telefonus. Es piezvanīju mammai un teicu: "Mammu, viņi mani apmainīja! Es esmu Ukrainā!"  

Protams, runāju arī ar Alisi. Tagad mēs sazvanāmies katru dienu. Dzirdu, kā viņa ir nobriedusi šajos mēnešos. Viņa man visu laiku jautā: "Mammu, vai tu atbrauksi pēc nedēļas?" Es viņai saku: "Mazliet vēlāk." Kamēr nepabeigšu rehabilitāciju, nevaru doties uz Poliju, lai būtu kopā ar viņām. Man un pārējām jāiziet rehabilitācija Dnipro, un tā ilgs apmēram mēnesi. Mūs apskatīs visi ārsti, veiks pārbaudes un atjaunos dokumentus. Nevaru sagaidīt, kad beidzot varēšu ieraudzīt savu mammu un Alisi un apskaut viņas.

Tēmas
Redaktors iesaka
Lasītākais šobrīd
Nepalaid garām
Uz augšu