"Mēs negatavojamies savai nāvei. Bet būtu jāgatavojas." Kristīna Reinberga par paliatīvo aprūpi Latvijā

Apollo.lv
"Mēs negatavojamies savai nāvei. Bet būtu jāgatavojas." Kristīna Reinberga par paliatīvo aprūpi Latvijā
Facebook Telegram Draugiem Twitter Whatsapp
Comments
Foto: Chinnapong/Shutterstock

Atstāt tuviniekiem vieglu, saprotamu instrukciju par to, kā vēlamies aiziet, – tas ir svarīgi, pārliecinājusies Kristīna Reinberga. LTV1 rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" viņa stāsta par savu pieredzi, sastopoties ar tuvāko radinieku aiziešanu, un to, kā ar savu pieredzi tagad palīdz citiem.

"Es uzskatu, ka paliatīvās aprūpes Latvijā nav," saka Kristīna Reinberga. "Nav neviena hospisa. Ir paliatīvās aprūpes nodaļas, kur māsiņas strādā ar ļoti lielu pārslodzi. Latvijā ir tikai septiņi paliatīvās aprūpes dakteri. Nāves tēma ir aizslēgta, cilvēki neiedomājas, cik tas ir svarīgs temats."

Pirmā Kristīnas pieredze ar smagi slimu, kopjamu tuvinieku bijusi bērnībā. Vectēvs bijis kopjams, un to darījusi Kristīnas mamma un vecmamma. "Es redzēju, ka tas nav viegli, bet redzēju arī, cik tas ir svarīgi – parūpēties par saviem tuviniekiem," saka Kristīna.

"Mans ļoti tuvs brālēns bija ar autoimūnu saslimšanu. Viņš nodzīvoja līdz 30 gadu vecumam – ar savu gribasspēku, ar savu pozitīvo attieksmi un ar abnormālāko jaudu no ģimenes, visi kopā strādāja un palīdzēja."

Sāpīgākais notikums bija Kristīnas vīra saslimšana ar vēzi. "Biju viņam blakus sešus gadus. Piecus gadus vīrs bija pilnīgi paralizēts, guļošā stāvoklī. Mana ikdiena bija pakārtota vīra un bērna vajadzībām."

Pēc vīra aiziešanas Kristīna Reinberga sapratusi, ka ar savu pieredzi vēlas palīdzēt cilvēkiem, kas nonāk līdzīgās situācijās. "Esmu aktīvi iesaistījusies "Hospiss.lv" organizācijā un mēģinu palīdzēt, kā vien varu. Pieredze ļauj man saprast tuviniekus, ļauj man saprast, kas viņiem vajadzīgs."

Kopjot smagi slimo vīru, Kristīne sapratusi, ka slimu cilvēku tuviniekiem nepieciešamas absolūti elementāras un vienkāršas lietas.

"Viņiem ir vajadzīgs kāds stiprs cilvēks, kuram nav bail, kāds, kurš var noņemt ikdienas rūpes kaut vai uz brītiņu. Nekas diži sarežģīts nav vajadzīgs – ir vajadzīga klātbūtne. Kāds, kurš uztaisa ēst, kāds, kurš aizskrien uz aptieku tavā vietā, kāds, kurš izmasē slimniekam kājas vai nomaina gultasveļu."

Kristīna Reinberga saka – aizņemtībā un nogurumā viņai pietrūcis vairāk laika sarunām ar vīru. "Esmu sapratusi, ka mēs negatavojamies savai nāvei. Bet būtu jāgatavojas. Nevis tajā brīdī, kad kaut kas notiek, bet ļoti laicīgi izrunāt ar saviem tuviniekiem dažādus gadījumus un atstāt pierakstu, kā mēs to vēlamies. Atstāt vieglu, saprotamu instrukciju – tas būtu ļoti jauki."

Tēmas
Redaktors iesaka
Lasītākais šobrīd
Nepalaid garām
Uz augšu