VIDEO ⟩ "Laiks vilkās kā mūžība." Kā Vītoliņu ģimene izglāba tēva dzīvību

Šī ģimene, sargājot privātumu, intervijām nepiekrīt, taču Vītoliņu ģimene dalās pieredzē.

Vītoliņu ģimene ir ļoti cieša - katru sestdienu pieaugušās meitas ar saviem bērniem satiekas lauku mājā pie tēta un mammas. Un var teikt, ka tieši šī kopā būšana pirms vairākiem gadiem izglāba viņu tēta Arnolda dzīvību.

Visi rosījušies pa māju. Meitas pa virtuvi. Tētis ienācis un apgūlies. Prasījis nitroglicerīnu, stāsta meita Sarmīte:

"Un viņš runā, bet man kļūst skaidrs, ka viņš nerunā ar mani. Tā kā pats ar sevi. Saka, ka slikti. Ka vajag zāles. Es tikai nobrēcos: saucam ātros!"

Turpina otra meita Olga Vītoliņa: "Mēs piezvanījām pirmo reizi un izsaucām palīdzību. Bet sapratām, ka droši vien jau laukos ceļš ir tāls. Tētim palika sliktāk. Zvanījām vēlreiz. Un prasījām - ko mums darīt? Dispečers savienoja mūs ar dakteri, kura otrā galā teica, kas ir jādara."

Sarmīte Vītoliņa: "Bija saprotams, ka tas ir infarkts. Ko darīt, jo jūtam, ka zaudējam viņu? Detaļas es vairs neatceros. Un tā ārstes balss, tas ir vienīgais, ko atceros.

Tā balss bija stingra, konkrēta. Pārliecinoša, nevienā brīdī nelika šaubīties."

Olga Vītoliņa: "Ārste mums pa telefonu teica: jūs varat masējot nejauši salauzt ribu, bet pret iespēju dzīvot tas ir nieks!"

Abas māsas saka, ka licies - laiks velkas kā mūžība. Elpinot tēti, vēl prasījušas viena otrai - cik jau ir pagājis? Ar tēti runājušas visu laiku. Mamma bijusi blakus, runājusi un nav ne uz mirkli atgājusi no tēta. Ko teica tētim, Olga atceras: "Neaizej."

Arnolds Juris Vītoliņš: "Cepuri nost tam šoferim, kas tik ātri atveda ārstus. Un dakterei, kas par mani cīnījās... piecas bučiņas!"

Un par to cepuri Arnolds nejoko. Viņam ir kārtīga kovboja cepure, kuru viņš arī noņem savu dzīvības glābēju priekšā.

Kopš viņa izglābšanas pagājuši vairāki gadi. Tagad ģimene vēl vairāk turas kopā.

Nekašķējas par niekiem. Priecājas par dzīvi. Saudzē viens otru un īpaši uzpasē tēti. Viņi zina dzīvības trauslumu.