"Sajutu stipras sāpes... Par ko?" Pašmāju pieredzes stāsti par pusaudžu agresiju

Neiecietīga attieksme jauniešu un bērnu vidū

Vardarbība tiek veikta dažādās formās – fiziski, verbāli, emocionāli un seksuāli. Arī internetā arvien vairāk novēro vardarbību bērnu un pusaudžu starpā, piemēram, "Nationwide children’s" izpētījis, ka jaunieši piedalās populāros "TikTok" izaicinājumos, kas nereti var būt bīstami un veicināt vardarbību.

Tāpat nereti novērots un vēstīts par fiziskās vardarbības gadījumiem. Īpaši spilgts gadījums bija pērn septembrī, kad pusaudze Jelgavā piekāva jaunāku meiteni. Arī Valsts policija toreiz norādīja, ka vardarbības veikšana jau ir sekas.

"Valsts policija uzskata, ka šī situācija ir jau cīņa ar sekām un šajā brīdī sabiedrība un iesaistītās institūcijas nedrīkst izvērst emocionālo vardarbību un kļūt par agresoru pret otru nepilngadīgo bērnu.

Ir būtiski situāciju vērtēt objektīvi, lūkojoties dziļāk – kāpēc nepilngadīgais ir vardarbīgs, kā palīdzēt un radīt tādu vidi, lai persona nākotnē varētu dzīvot un veidoties kā pilnvērtīgs sabiedrības loceklis. Tā ir visas sabiedrības atbildība, kopīgs darbs, veidojot drošāku vidi mūsu bērniem," 2022. gada septembrī skaidroja policija.

Skaudras situācijas ir mums visapkārt

Šie stāsti un situācijas mums ir visapkārt. Sarunājāmies ar vairākām iedzīvotājām, kuras dalījās ar savu pieredzi par novēroto un piedzīvoto bērnu un pusaudžu vardarbību.

Indra (vārds mainīts) stāsta, ka bērnam piecu gadu vecumā bija agresijas epizode - kāds viņam bērnudārzā bija aizrādījis, un dēls toreiz dusmās meta ar krēslu citam bērnam.

"Pēc tam sekoja mazākas agresijas epizodes, bet tās visas bija izprovocētas. Toreiz mums ģimenē piedzima otrs bērns, mēs pārgājām ar dēlu uz citu bērnudārzu, un tā visa viņam bija par daudz.

Viņš nonāca tādā lielā emociju uzplūdā, kuru nespēja regulēt. Vērsāmies pēc palīdzības, un ar mums [bērnu un vecākiem] strādāja klīniskais psihologs, bija mūzikas terapija utt. Arī pats bērns mācās, kā tās emocijas kontrolēt.

Speciālisti skaidroja, ka bērnam ir kaut kādas emocionālas grūtības, ar kurām viņš netiek galā, un viņš nespēj regulēt tās tādā pieņemamā formā, izpaužot to agresijā. Jāatzīst, ka tagad, pēc pāris gadiem, ir krietni labāk," stāsta Indra.

Vidusskolas fizkultūras skolotāja Laila (vārds mainīts), kurai ir 20 gadu darba pieredze, stāsta par līdzīgu novērojumu - biežāk kautiņos skolā iesaistās bērni, kam esot kādas mentālas problēmas. Pēdējos gados ticis likts uzsvars uz iekļaujošām klasēm, un pasniedzējiem šādiem bērniem bija jāizstrādā arī speciāli apmācības plāni.

Laila novērojusi, ka biežāk konfliktos iesaistās septītās, astotās un devītās klases pusaudži, un, redzot kādu no šādām saķeršanās epizodēm, viņa sauc kādu kolēģi vīrieti, lai iesaistītos jauniešus izšķirtu.

Pagrūstīšana pēc skolas un strīds klubā

25 gadus vecā Latvijas iedzīvotāja Anete, kura šobrīd strādā apkalpojošā sfērā, skolā bijusi klusa, noslēgta meitene, kura nevienu neaiztika, tāpēc izjuta lielu diskomfortu, ja aiztika viņu.

Viņa atminas vairākus vardarbības gadījumus: "Šad un tad nācās piedzīvot nepatīkamus atgadījumus.

To dēļ ikdienā centos izvairīties sastapt vairākus vienaudžus ārpus skolas, jo tad kāda vardarbības izpausme (verbāla pazemošana vai retāk fiziska vardarbība - piez.) bija ļoti paredzama. Man noteikti ir paveicies, jo no diviem puišiem, ar kuriem nācās mērot ceļu vienā virzienā, esmu saņēmusi tikai sniega pikas un kliedzienus.

Paralēlajā klasē gan bija nopietnāks gadījums, kur puiši, kas pēc skolas biežāk klejoja pa pilsētu nekā devās mājās mācīties, bija fiziski diezgan nepatīkamā veidā pazemojuši savu klasesbiedreni.

Toreiz tika iesaistīta arī policija. Pēc šī notikuma tā meitene vairs netika manīta mūsu skolā."

Viņa atminas arī kādu grūstīšanās epizodi ar klasesbiedreni, kas turpinājās uz ielas mājupceļā.

"Konflikta risināšanā bija iesaistīts skolas direktors un mūsu mātes. Tajā dienā es atgriezos no skolas ļoti sarūgtināta un nevēlējos vairs turp iet, jo vairs neuzskatīju skolu par drošu vietu.

Man paveicās, jo mana māte uzskatīja manus saraustītos skaidrojumus par pietiekami nopietniem, lai tos aiznestu līdz skolas vadībai un atrisinātu situāciju. Toreiz viņa bija pat noskaidrojusi, ka otras meitenes ģimenē esot problēmas, kā arī meitenei nebija tēva," viņa stāsta.

Otra meitene atvainojās.

Savukārt 19 gadus vecā Lāsma (vārds mainīts) stāsta, cik nelāgs tai izvērties kāds vakars, kad ar draugiem devās uz klubu atpūsties. "Viss bija labi. Mēs nedaudz iedzērām, mums bija jautri. Taču tad nošķīros no draugiem un attapos starp četrām apmēram mana vecuma meitenēm, kuras es nepazinu. Viņas uzsāka strīdu ar mani, vairs pat neatceros, par ko, un sāka mani grūstīt.

Un tad viena no tām, izmēros pati lielākā, stipri sita man pa plecu, divām citām turot mani uz vietas. Sajutu stipras sāpes plecā un dziļu neizpratni. Par ko?"

Dusmas - ļoti spēcīga emocija

Nils Sakss Konstantinovs, Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs, pusaudžu un jauniešu psihoterapeits, runājot par bērnu agresiju, stāsta: "Bērns ir visagresīvākais tad, kad viņš ir zīdainis.

Tas ir brīdis, kad viņš ir piesūcināts ar testosteronu, viņā vardarbības impulsu ir visvairāk. Kāpēc tas mūs īpaši neuztrauc? Jo viņš nevar nodarīt pārāk lielu kaitējumu. Bet, ja mēs pavērojam, tad zīdainis sit ar kājām, sper, kož.

Tad hormoni mazinās, un ap trīs - četriem gadiem viņam atkal ir otrais vilnis. Tā līkne normālā gadījumā ir tāda, ka visagresīvākais ir mazākais bērns, un tad tas visu laiku arvien samazinās. Un ne tikai bērniem, kas nāk no sliktām ģimenēm vai kas [ir] īpaši traumēti.

Tas nav tā, ka bērns piedzimst tīrs un gaišs kā eņģelītis un tad kaut kas slikts notiek. Mēs visi piedzimstam ar tādu milzīgu potenciālu. Sabiedrība iegulda lielu darbu, lai to mazinātu.

Tas ir nemitīgs darbs ar agresiju, visādos veidos mācīt viņam draudzēties un socializēties pienācīgos veidos."

Savukārt Ieva Bašinska, sertificēta klīniskā un veselības psiholoģe, norāda, ka uzvedības traucējumi bieži vien liecina, ka bērnam nav iemācītas kādas prasmes kontrolēt sevi vai savu spriedzi, vai izreaģēt emocijas, izteikt savas dusmas vai neapmierinātību tādā veselīgā veidā kā sarunas vai dusmu laikā paņemt pauzīti un pēc kāda laika atgriezties.

"Dusmas ir ļoti spēcīga emocija, un arī pieaugušie diezgan grūti tiek ar to galā. Arī pieaugušie mācās, kas ir pilnīgi normāli.

Bieži vien tā neadekvātā uzvedība var būt iemācīta ģimenes vidē: varbūt ir bijušas grūtības ar robežām vai vecāki bijuši konfliktējoši, un, iespējams, šajos konfliktos ir bijusi fiziska vardarbība.

Bet ne vienmēr ģimenes vide ir tā vieta, kur bērns iemācās agresiju. Mums ir jāatceras, ka bērni, pusaudži atrodas ģimenes vidē, skolā, un tur arī pa vidu ir tie draugi, viņu vienaudži.

Šīs ir trīs vides, kur viņi iemācās, kas viņi ir, kādi viņi vēlas būt. Iemācās uzvedību, sociālās normas: kas ir pareizs, kas ir nepareizs, ko viņi var atļauties darīt, ko viņiem nevajadzētu darīt. Un tā ir tāda konstanta attīstība, ko pusaudžiem vajag sevī ieintegrēt, likt sevī iekšā. Reizēm uzvedības traucējumus ir grūti pamanīt, jo tie var būt dažādās formās un tas nesākas vienā dienā."

Ko darīt, ja esi cietis no vardarbības?

• Par to nav jākaunas. Tā nav tava vaina, ka esi kļuvis par vardarbības upuri. Ir svarīgi meklēt palīdzību. Neviens nav pelnījis šādu attieksmi pret sevi.
• Padomā, vai ir kāds, ar kuru tu vari runāt par notikušo. Vai ir kāds draugs vai ģimenes loceklis, kuram tu uzticies? Pastāsti par to, kas notika un kā tev tas liek justies. Varbūt kopīgi varēsiet izdomāt, kā vajadzētu rīkoties tālāk.
• Pastāsti par notikušo skolotājam, jo tā ir iespēja noskaidrot, kā skolā tev varētu palīdzēt.
• Dažreiz ir tā, ka, pasakot to kādam, patiesībā nekas nemainās un nākamajā reizē tu zaudē ticību, ka tev varētu kāds palīdzēt, un tu padodies. Padomā, varbūt ir kāds cits cilvēks, kuram tu uzticies.
• Ir svarīgi justies droši. Kā tu sevi vari pasargāt no vardarbības? Tu vari palūgt, lai kāds tevi pavada mājās no skolas, lai kāds ir kopā ar tevi.
• Tu vari zvanīt uz uzticības tālruni lai runātu par to, kas ir noticis. Tev būs iespēja kopā ar konsultantu padomāt par citiem variantiem, kā rīkoties šajā situācijā.

Kā rīkoties, ja redzi, ka pret kādu tiek vērsta vardarbība?

• Ja vardarbība tiek vērsta pret kādu tev tuvu cilvēku, tu vari viņam pateikt, ka redzēji, kas notika, un ka jūties norūpējies par viņu.
• Jautā draugam, vai viņš būtu gatavs ar kādu par to runāt. Vari piedāvāt būt kopā ar šo cilvēku, kad viņš to kādam stāstīs.
• Ja cietušais negrib vai baidās kādam stāstīt, padomā par to, kam un kā tu vari to pastāstīt.
• Ja tev šķiet, ka skolā notiek ļoti daudz vardarbības, iespējams, skolotājs to nezina. Ja tu gribi, lai skolotāji palīdz, tev par to viņiem ir jāpastāsta.
• Tu vari klasē ierosināt diskusiju par to, kā cīnīties pret vienaudžu vardarbību skolā. Varbūt tavas skolas psihologs varētu palīdzēt vadīt šādu diskusiju.

Ja pats esi varmācīgs pret citiem

• Pat tad, ja tu domā, ka aizskar kādu tikai pa jokam, tavi joki var būt nepatīkami un tas, kuru tu izjoko, var justies nobijies un apjucis.
• Bieži tie bērni, kuri ir vardarbīgi pret citiem, nav apmierināti ar kaut ko paši savā dzīvē. Iespējams, ka tev gribas nodarīt pāri kādam citam, cerot, ka tas mazinās tavas dusmas un sāpes. Ja esi nomākts un dusmīgs, runā par to, neizgāz savas dusmas uz kādu citu.
• Lai arī tev šķiet, ka tas ir ļoti grūti, tu vari izmainīt savu rīcību. Parunā ar kādu, kuram uzticies, pastāsti par to, kā jūties.
• Esot vardarbīgs pret citiem, tu pats vari radīt sev daudz nepatikšanu.