Kā Krievija slepeni uzvar Gruzijā?

Likums, kas pirmo reizi tika pārbaudīts prezidenta Vladimira Putina Krievijā 2012.gadā, domāts, lai apklusinātu, iebiedētu un uzveiktu pilsonisko sabiedrību. Uzreiz pēc likumprojekta izskatīšanas plenārsēdes sākuma desmitiem tūkstošu gruzīnu izgāja Tbilisi ielās.

Lai gan protestētāji ar Eiropas Savienības (ES) un Gruzijas karogiem tika sagaidīti ar ūdens metējiem, piparu gāzi un asaru gāzi, gruzīni neplāno pārtraukt protestēt un, kā vienmēr, demonstrē, ka "Gruzijas vieta ir Eiropā".

Augstas likmes

Ņemot vērā Krievijas pilna apjoma karu pret Ukrainu, valsts Rietumu partneriem šie notikumi Gruzijā var šķist kā nelielas galvassāpes. Galu galā, "Gruzijas sapņa" gadiem ilgais krusta karš pret Gruzijas demokrātiju ir maksājis Gruzijai ES kandidātvalsts statusu un pārvērtis valsti no pirmrindnieces ES reformās par problemātisku partneri, ar kuru ES vairs nezina, kā tikt galā.

Tomēr politiskais satricinājums Gruzijā nav nedz izolēts, nedz nesaistīts ar Krievijas karu pret Ukrainu. Lai arī citā kaujas laukā, Kremlis cenšas sagraut Gruzijas demokrātiju.

Militārā spēka vietā Putins izmanto savu uzticamo "Gruzijas sapņa" valdību, lai paveiktu šo darbiņu.

Tomēr gruzīni turpina pretoties, un, jo vairāk Gruzijas Rietumu partneri atbalstīs gruzīnu tautu un uztvers notiekošo kā Krievijas pelēkās zonas operāciju, kurā šobrīd uzvar Kremlis, jo lielāka ir iespēja, ka viņi spēs novērst letālu iznākumu demokrātijai un Gruzijas un visa reģiona stabilitātei.

Krievijas loma Gruzijas demokrātijas lejupslīdē

Tā kā Gruzija bija viens no pirmajiem Krievijas agresijas upuriem, Krievijas draudi Gruzijas demokrātijai nav nekas jauns. Krievija iebruka Gruzijā 2008. gadā, atklājot, ka Putins ir gatavs uz visu, lai liegtu demokrātijām uzplaukumu Krievijas tiešā tuvumā.

Rietumu pasaules pasivitāte pēc 2008. gada kara pārliecināja Putinu, ka viņš var atkārtot to pašu Ukrainā 2014. gadā un 2022. gadā.

Taču Krievijas agresijai Gruzijā mūsdienās ir cits nosaukums un forma. Paralēli slēptajai Gruzijas okupācijai Kremlis tagad izmanto savu uzticamo oligarhu Bidzinu Ivanišvili, lai nodrošinātu, ka Gruzija uz visiem laikiem tiek atrauta no sava demokrātiskā ceļa.

Bidzina Ivanišvili, "Gruzijas sapņa" dibinātājs, ir miljardieris, kas savu bagātību sapelnījis Krievijā. Stājoties amatā pēc Gruzijas pirmās miermīlīgās varas maiņas 2012.gadā, viņš ir vairākkārt iestājies par attiecību atjaunošanu ar Krieviju un vainojis Gruziju 2008.gada karā.

"Es nedomāju un nevaru noticēt, ka Krievijas stratēģija ir kaimiņvalstu teritoriju okupācija," intervijā pāris mēnešus pēc stāšanās amatā sacīja Ivanišvili.

Neskatoties uz apgalvojumiem, ka viņš pārdevis savu biznesu Krievijā pēc iesaistīšanās Gruzijas politikā, jauns "Transparency International Georgia" ziņojums liecina, ka Ivanišvili joprojām pieder uzņēmumi Krievijā, izmantojot ārzonas struktūras.

Tajā pašā ziņojumā konstatēts, ka Ivanišvili tuvi radinieki joprojām veic darījumus ar Rietumu sankcionētajiem Kremļa sabiedrotajiem, tostarp bijušo VDK ģenerāli Georgiju Poltavčenko un Rolandu Herjanovu (Domes deputātes Annas Kovičko vīru).

Dabiski, Ivanišvili saites ar Kremli ir ietekmējušas Gruzijas politiku. 2019. gadā valdība atļāva Krievijas Domes deputātam piedalīties Gruzijas parlamenta sēdē un krievu valodā lasīt auditorijai lekciju par attiecību atjaunošanu starp abām valstīm.

Valdība ar gumijas lodēm izklīdināja plašos protestus, kas sekoja, un atalgoja divas "Gruzijas sapņa" amatpersonas, kas bija atbildīgas par tā dēvēto Gavrilova nakti (Krievijas Valsts domes komunistu deputāts Sergejs Gavrilovs - red. piezīme), pārceļot tās uz augstākiem amatiem.

2020. gadā "Gruzijas sapnis" atcēla ASV finansēto projektu dziļjūras ostas izbūvei Anaklijā, kas varēja pārvērst Gruziju par starptautisku tirdzniecības centru.

Galu galā, viņi paziņoja, ka projekts tiks atdzīvināts, bet 51% akciju tiks atvēlēts valstij un daļa it kā tiks nodota Ivanišvili izraudzītam uzņēmējam Krievijā. Šis pats uzņēmums Krievijā ir atbalstījis Sīrijas prezidenta Bašara al Asada režīmu ar telekomunikāciju pakalpojumiem pēc tam, kad viņš izmantoja ķīmiskos ieročus.

Ukrainas karš paceļ neziņas plīvuru

Kamēr reālisti sākotnēji varēja attaisnot "Gruzijas sapņa" flirtēšanu ar Kremli kā mazas valsts piesardzību, nevēloties saniknot savu milzīgo, agresīvo kaimiņu, "Gruzijas sapņa" rīcība pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā ir pierādījusi, ka tās politiku un rīcību nevada reālpolitika.

Pēc Krievijas kara sākuma Gruzijas premjerministrs Iraklijs Garibašvili drīz vien paziņoja, ka Gruzija nepievienosies Rietumu pasaules sankcijām pret Krieviju, un vainoja Ukrainu, ka tā nav spējusi izvairīties no kara ar Krieviju.

Drīz pēc tam Gruzijas parlaments pieņēma rezolūciju Ukrainas atbalstam, nepieminot Krieviju kā agresoru. Kopš tā laika Ukrainas izlūkdienestu ziņojumi atklājuši, ka Gruzija palīdz Krievijai izvairīties no sankcijām. Šo apgalvojumu vēl vairāk pastiprina kravu pārvadājumu apjoma trīskāršošanās starp Krieviju un Turciju caur Gruziju.

Kamēr Gruzijas valdība ir atvērusi savu robežu Kremļa propagandistiem un krieviem, kas bēg no mobilizācijas - un kopš iebrukuma sākuma Gruzijā ir reģistrējušies vairāk nekā 17 000 Krievijas uzņēmumu -, tā ir liegusi ieceļošanu vairākiem Krievijas opozīcijas politiķiem un žurnālistiem, kuri cenšas aizbēgt no Putina.

Pēc tam, kad Krievija 2022. gadā pastiprināja agresiju pret Ukrainu, "Gruzijas sapņa" valdība sabotēja vēsturisku iespēju Gruzijai iegūt ES kandidātvalsts statusu.

Lai gan valdība pēc plašajiem protestiem Tbilisi sekoja Moldovas un Ukrainas ceļam un oficiāli pieteicās uz ES kandidātvalsts statusu, "Gruzijas sapnis" spēra vairākus soļus, kas demonstrē tā nedemokrātiskās tendences.

Pāris nedēļas pirms Eiropadome paziņoja savu gala lēmumu, Gruzijas varasiestādes aizturēja lielākā valdībai kritiskā telekanāla vadītāju Niku Gvaramiju.

Atšķirībā no Ukrainas un Moldovas, kas saņēma kandidātvalsts statusu, Gruzijai tika piedāvāta "Eiropas perspektīva" un 12 rekomendācijas, kurām sekot, lai saņemtu kandidātvalsts statusu.

Tā vietā, lai ievērotu šos 12 ieteikumus, valdība, iespējams, ir saindējusi cietumā Gruzijas trešo prezidentu Mihailu Saakašvili un paziņojusi, ka balsos par augstāk minēto Kremļa stila "ārvalstu aģentu" likumu, kura mērķis ir apspiest pilsonisko sabiedrību (piektdien Gruzijas parlaments pakļāvās protestētāju prasībām un pārtrauca likumprojekta izskatīšanu - red. piezīme).

Lai gan ES ir vairakkārt brīdinājusi, ka Gvaramijas atrašanās cietumā, sliktā izturēšanās pret Saakašvili un "ārvalstu aģentu" likums mazina Gruzijas izredzes uz nākotni ES, valdība nav mainījusi savu kursu.

Gluži pretēji, "Gruzijas sapņa" valdība sākusi nepārprotami un atkārtoti uzbrukt Gruzijas Rietumu partneriem, vainojot tos mēģinājumos ievilkt Gruziju karā vai dēvējot tos par Saakašvili partijas "Apvienotā nacionālā kustība" lobijiem.

Kremlis savukārt slavējis "Gruzijas sapņa" rīcību. 2023.gada janvārī Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs aplaudēja Gruzijas valdības drosmei "pretoties Rietumu spiedienam".

Liekot noprast, ka runa ir par Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, Putina propagandiste Marija Zaharova arī paziņoja, ka "Saakašvili likteni dalīs visi tie, kas pārdevuši savas dzīvības amerikāņiem".

Pēc vardarbīgās pārvešanas no cietuma uz slimnīcu 2021. gadā kāda ASV strādājoša ārsta ziņojumā tagad secināts, ka Saakašvili organismā ir atrasti smagie metāli, kas liecina par saindēšanos. Saakašvili ir zaudējis vairāk nekā 45 kilogramus svara un viņam ir diagnosticēta anoreksija. Tomēr tiesa nesen noraidīja lūgumu atbrīvot viņu humānu apsvērumu dēļ.

Izskatās, ka Putins, kurš nicināja Saakašvili par Gruzijas vadīšanu pa eiroatlantisko ceļu, ar savu iecienīto "Gruzijas sapņa" valdību Gruzijā iegūst tieši to, ko gribēja.

Ņemot vērā Gruzijas sabiedrības pārsvarā prorietumniecisko nostāju un pretestību Krievijai, valsts atkāpšanās no demokrātijas ar Krieviju saistītā oligarha Ivanišvili vadībā no malas var šķist mulsinoša.

Taču tieši Krievijas spēja iefiltrēties Gruzijas politikā un graut Gruzijas demokrātiju, neskatoties uz Gruzijas sabiedrības pretestību Krievijai, atklāj Kremļa pelēkās zonas operāciju izsmalcinātību un bīstamību.

Vēl nesen - līdz brīdim, kad valdošās partijas "Gruzijas sapnis" retorika un rīcība padarīja to pārāk acīmredzamu, lai noliegtu, - Gruzijas sabiedrībā vai Gruzijas Rietumu partneru starpā nebija vienprātības, ka "Gruzijas sapņa" rīcību vada Putina rokasgrāmata.

Vajājot kritiski noskaņotus mediju pārstāvjus, vadot "troļļu" rūpnīcas un atbalstot valdībai lojālus "neatkarīgus" televīzijas kanālus, "Gruzijas sapnim" ir izdevies praktiski monopolizēt informācijas diskursu valstī un saglabāt demokrātisku tēlu, neskatoties uz tās neliberālo un Kremļa stila politiku.

Pirms Krievijas kara pret Ukrainu "Gruzijas sapnis" ieguldīja lielāko daļu savu resursu, lai popularizētu naratīvus, ka tā ved Gruziju uz Eiropu un Saakašvili un viņa "Apvienotās nacionālās kustības" valdība ir galvenie cēloņi visam, kas Gruzijas sabiedrībā ir nepareizs.

Ņemot vērā Gruzijas vīzu režīma liberalizāciju ar ES 2016.gadā un pastāvošo neapmierinātību un šķelšanos saistībā ar Saakašvili, abos stāstos bija zināma patiesības deva.

Tomēr Saakašvili nav bijis pie varas 12 gadus un tagad mirst cietumā. Pašreizējās valdības saistības pret ES ir palikušas tikai kā naratīvs (pat diskriminācijas novēršanas likumprojekts, kas pavēra ceļu Gruzijai uz vīzu režīma liberalizāciju ar ES, tā arī nav ieviests).

Tomēr ES atteikšanos piešķirt Gruzijai kandidātvalsts statusu un apgalvojumus, ka "Gruzijas sapnis" ir palīdzējis Krievijai izvairīties no sankcijām, nevar attaisnot ar Saakašvili vainošanu. Un tā valdošās partijas vidū ir parādījies jauns un vēl satraucošāks naratīvs.

Saskaņā ar jaunāko naratīvu Rietumi cenšas "iegrūst Gruziju karā", kamēr "Gruzijas sapņa" valdība cenšas uzturēt mieru. Viktoram Orbānam popularizējot tādu pašu retoriku Ungārijā, ir skaidrs, ka tā ir Kremļa jaunā dezinformācijas kampaņa, kuras mērķis ir noskaņot cilvēkus pret Rietumiem un par labu mieram pēc Krievijas noteikumiem.

Pat ja tās ne vienmēr tiek uztvertas burtiski, "Gruzijas sapņa" dominance informācijas kanālos Gruzijā ir radījusi daudzas dažādas "patiesības", kas ir izkropļojušas daudzu pilsoņu spēju saskatīt atšķirību starp melno un balto. Tas savukārt ir novedis daudzus pilsoņus apātijā un bezdarbībā.

Turklāt Kremļa spēja graut Gruzijas demokrātiju, neskatoties uz sabiedrības pretestību Krievijai un atbalstu ES, ir atklājusi, ka tam var izdoties līdzīgi mēģinājumi arī citās valstīs. Un, kā nesen paziņoja Moldovas prezidente Maija Sandu, Moldova ir nākamā valsts, kuru varētu būt noskatījis Kremlis.

Gruzijas ceļš uz priekšu

Atšķirībā no vairuma Austrumu partnerības valstu ES ir liela ietekme Gruzijā, ņemot vērā sabiedrības un politiskā istablišmenta nelokāmo atbalstu valsts eiropeiskajai nākotnei. ES ir mēģinājusi izmantot šo ietekmi, uzticot Šarlam Mišelam starpnieka lomu politiskā strupceļa risināšanā valstī un dodot Gruzijai vēl vienu iespēju iegūt ES kandidātvalsts statusu ar savām 12 rekomendācijām.

Tomēr, tā kā "Gruzijas sapnis" acīmredzami neplāno ievērot ieteikumus, ES ir jāķeras pie citādākiem instrumentiem, lai cīnītos pret Krievijas autoritārismu Gruzijā.

Kā jau divas reizes ierosinājis Eiropas Parlaments, visspēcīgākais instruments, kuru ES varētu izmantot, ir mērķtiecīgas sankcijas pret Ivanišvili un viņa līdzgaitniekiem, kuru saikne ar Krievijas kara noziegumiem un atbalsts tiem ir kļuvis skaidri redzams.

Pēc "Gruzijas sapņa" deputātu atbalsta "ārvalstu aģentu likumam" pirmajā lasījumā, ES un ASV būtu arī jāpiemēro sankcijas ikvienam parlamenta deputātam, kurš balsojis par šo likumu. Tikmēr Rietumi varētu vairāk atbalstīt Gruzijas politisko istablišmentu, kas, lai arī sašķelts un diskreditēts, tomēr ir pārsvarā prorietumniecisks.

Piemērojot sankcijas Ivanišvili un viņa sabiedrotajiem, ES būtu arī jānodrošina, lai tā nezaudē sabiedrības lielo atbalstu Gruzijas integrācijai Eiropā, paturot atvērtas Gruzijas durvis uz ES.

Gruzijas pilsoņi lepni māj ar ES karogiem, kamēr pret tiem tiek vērsti ūdens lielgabali un asaru gāze, un ir svarīgāk nekā jebkad agrāk, lai šie cilvēki zinātu, ka ES ir kopā ar viņiem.

Lai gan ES nevajadzētu piešķirt Gruzijai kandidātvalsts statusu pašreizējās valdības laikā, jo tas leģitimizētu "Gruzijas sapņa" noslieci uz autoritārismu, tai būtu skaidri jānorāda, ka Gruzijai ceļš uz ES kandidātvalsts statusu ir taustāms un sasniedzams, tiklīdz oligarha Ivanišvili valdība būs zaudējusi varu, līdzīgi, kā tā izdarīja ar Slovākiju 1997. gadā.

Ņemot vērā Gruzijas stratēģisko nozīmi kā koridoram starp Eiropu un Āziju un kā bijušajai demokratizētājai reģionā, Kremļa uzvara būtu katastrofa ne tikai Gruzijai, bet arī visai Rietumu pasaulei.

Tāpēc reizē ar atbalstu Ukrainai, lai uzvarētu karā pret Krieviju, ir svarīgi, lai Rietumi palīdzētu arī Gruzijai sakaut Krieviju Kremļa hibrīdajā karā pret gruzīnu valsti.