Raksts pārpublicēts, ņemot vērā Matīsa Veinberga precizējumus.

Vienpatis

"Esmu absolūts vienpatis un dzīvoju vienai dienai," saka Matīss Veinbergs. "Kāpēc? Bērnunams iemācīja pastāvēt par sevi. Nebija jau diži daudz citu variantu, kā dzīvot vienai dienai. Jo, pat pie labākajām domām, plāniem, nekad neesmu bijis drošs, ka notiks, kā plānots. Vienmēr esi bijis kāda pakļautībā, tavā vietā izlemj.

Mērķi, protams, man ir, un mēģinu tos sasniegt, pašam sitoties uz priekšu, tomēr cenšos lieki sevi nebarot ar cerībām. Tā sevi pasargāju no vilšanās. Tā ir bijis bērnunamā - cīnies pats par sevi un neuzticies nevienam. Nu jau trešo gadu dzīvoju servisa sociālajā dzīvoklī, par kuru pats maksāju ar savu invaliditātes pabalstu."

Bērnunami ir mana tēma

Matīss saka – nevēlas, lai cilvēki domā, ka ar bērnunama zīmogu viņš mēģina spekulēt. "Pieļauju, ka rodas jautājumi par to, kā vispār nonācu bērnu namā? Vecāki man ir, to es zinu, bet tas ir arī viss, ko varu pateikt, jo nevēlos iedziļināties pārāk daudz "kāpēc?", tas ļoti, ļoti sāp.

Lai vai cik jocīgi tas neizklausītos, manī ir pateicība Dievam par šo posmu, jo esmu norūdījies. Bērnunams iemāca tev atšķirt ļauno no labā, melus no patiesības un izlobīt liekulību no pat ārēji vistīrākā cilvēka.

Patiesība par bērnunamiem ir tāda, ka, ja man pašam kādreiz dzīvē būtu ģimene, bērni, es nekad, ne pie kādiem apstākļiem neatstātu savu bērnu bērnunamā. Tieši tik šaušalīgas ir lielākā daļa manu atmiņu.

Tomēr ir arī smaidīgi brīži bijuši. Ģimenes nozīmīgums man ir saprotams, jo kādu laiku esmu to piedzīvojis pats, nedēļas nogalēs padzīvojot viesģimenē tepat Latvijā. Tā mīlestība, maigums, smiekli… Ir grūti līdz galam izjust un saprast, ja to esi piedzīvojis tikai kādu sprīdi savā dzīvē, bet emocijas ir palikušas patiesas un siltas. Lielākajai daļai bērnu bērnunamos šādu pieredžu vienkārši nav bijis. Daļa bērnu tur ir ļoti agresīvi, protams tas tāpēc, ka pārsvarā nāk no nelabvēlīgām ģimenēm, kur agresija ir galvenā mīlestības izpausme. Šie bērni nesaprot, kas īsti ir ģimene, kā ir patiesi mīlēt, jo mīlēt taču nenozīmē kāda cita cilvēka iekaustīšanu.

Vera, visticamāk, teiktu, ka dzīve bērnunamos mani ir ļoti traumējusi, un ir vien jāpiekrīt. Tu 23 gadus esi dzīvojis tādā vidē un nezini, kā ir savādāk, jo neesi to piedzīvojis."

Jēzus Marija, kāds bija sākums… Veras stāsts

Par Veru Matīss sauc uzņēmuma "Mājas aprūpe" aprūpētāju Veroniku. Viņa kļuvusi Matīsam par labu draugu un uzticības personu.

Veronika stāsta: "Ar Matīsu darbojos jau trīs gadus, uzreiz, kad Matīss pēc bērnunama sāka dzīvot šajā dzīvoklī. Jēzus Marija, kāds bija sākums… Gandrīz vai baisi atcerēties!

Vairākas reizes biju tuvu izmisumam, ar vēlmi no visa šī aiziet, bet, tad tu saproti, ka tā ir 23 gadus ilga bērnunama vide, kura nāk kā tāda ļauna blakne, un ir jācīnās par puiku.

Matīsam neko nevajadzēja - ne skapi, ne veļas mašīnu, ne galdu, par aizkariem pat nerunāsim. Centos šo servisa sociālo dzīvokli iekārtot tā, lai Matīsam būtu māju sajūta. Centos iemācīt sajust siltumu, kuru dod mājas, jo pēc 23 gadiem viņam beidzot to ir iespējams piedzīvot.

Pirmajās dienās visas mantas stāvēja maisos, kurus Matīss neļāva izpakot, nerunājot jau par pārtiku, kuru jau sen vajadzēja izmest, bet Matīss brēca, lai tikai nemetot ārā.

Un tad tu apzinies, kāds ļaunums tas bērnunams ir bijis, bet tomēr pamazām, pamazām izdevās radīt ap Matīsu mājas. Redz, cik mums te mājīgi, pat aizkarus piekāru. Un ir divi kaķi! Matīss gan vēlētos vairāk dzīvnieku, bet es nepakļaujos šai Matīsa iegribai, jo jārūpējas jau būs man.

Matīss pret visu sākumā ir atturīgs un noliedzošs, bet tas tikai tāpēc, ka nācies piedzīvot ne tās labākās pieredzes. Bet es zinu - paburkšķēs, paburkšķēs un būs dienas beigās laimīgs. 20. decembrī viņam ir dzimšanas diena. Sarīkojām viņam pārsteigumu. Kopā ar pāris draugiem salikām naudu kopā un uzdāvinājām viņam jaunu telefonu.

Matīsam līdz tam bija podziņu telefons, kas ir kaut kas šaušalīgs, ņemot vērā, ka telefons Matīsam ir viss - mācības, grāmatas, filmas vakaros, ziņas. Ar degunu spaidīt podziņtelefonu ir daudz grūtāk, nekā jaunākos telefona modeļus."

Iespēja piedzīvot savu dzīvi. Ivandas Titovas stāsts

Sociālā uzņēmuma SIA "Mājas aprūpe" valdes locekles Ivandas Titovas redzeslokā Matīss nonāca kā daudzi citi.

Ivanda Titova stāsta: "Savā 22 gadu pieredzē esmu saskārusies ar dažādiem notikumiem, situācijām, stāstiem. Darbības lauks, kurā darbojos ir bēdīgs, bet vienlaikus tajā visā ir arī kas priecīgs. Uzņēmuma komandas rūpju lokā ir gan seniori, gan cilvēki ar attīstības traucējumiem, cilvēki, kuriem ir smagas saslimšanas vai kas pārcietuši smagus kritienus, pēc kuriem cenšas nostāties uz kājām.

Bieži vien satiekamies ar cilvēkiem viņu dzīves viszemākajā un visbēdīgākajā punktā, un tas ir mans un manas komandas uzdevums, sniedzot aprūpes pakalpojumu, to bēdu noņemt no pleciem, lai būtu vieglāk un smaidīgāk.

Ar Matīsu ir līdzīgs stāsts. Saņēmu Bērnu un jauniešu centra direktora Kaspara Jasinkēviča palīgā saucienu. Pārzinām otra darbošanās lauku, un šī bija tā reize, kad, liekot kopā faktus un realitāti par Matīsu, nevarējām palikt vienaldzīgi. Esam ar komandu raduši piepūstiem vaigiem panākt risinājumu pat vissarežģītākajās situācijās, kurās liekas, ka izejas nav.

Latviešu tipisko "Tas nav iespējams" izvēlamies ignorēt, lai sniegtu kādam, kuram tas visvairāk nepieciešams, iespēju piedzīvot savu dzīvi."

Mana sirdsapziņa neļāva noskatīties. Kaspara Jasinkēviča stāsts

Rīgas pašvaldības Bērnu un jauniešu centra direktors Kaspars Jasinkēvičs Matīsu pazīst sen. Aiz Bērnu un jauniešu centra nosaukuma slēpjas tas pats vecais bubulis, kuru tautā joprojām sauc par bērnunamu.

Kaspars Jasinkēvičs stāsta: "Valsts sektorā ir zināma vēsture un uzbūve, kuru cilvēkam, neesot valsts sektorā, ir grūti saprast un pieņemt. Es redzu sistēmas klupšanas akmeņus, bet cenšos pēc vistīrākās sirdsapziņas turēties pie savas komandas izvirzītajiem mērķiem. Viens no tiem šobrīd ir, lai Latvijā iestādes ar nosaukumu "Bērnu un jauniešu centri" būtu mazāk vai nebūtu nemaz, jo bērnam ir jādzīvo un jāaug ģimenē.

Matīsu tieši tā arī pazīstu - puisis kopš bērnības tika mētāts pa dažādiem Bērnu centriem. Tik ļoti dzīvot gribošu jaunieti tik netipiskā situācijā, kad jaunietis ir tik ierobežots kustībā, redzēju pirmo reizi.

Redzēju arī to salauzto sirdi, kura nocietinājusies.

Viņš šķiroja cilvēkus, kurus uzlūkoja ar pamatīgu šaubu gūzmu - uzticēties vai tomēr ne?

Pēc tā, kā ir izstrādāti noteikumi, normatīvi akti un regulējumi, Matīsam draudētu dzīvošana valsts iestādēs visu atlikušo dzīvi, bet mana sirdsapziņa neļāva sēdēt un noskatīties tajā, kas notiek ar Matīsu.

Tagad sāku piedzīvot situācijas, kad uzrodas entuziasti, glābēji, uzņēmēji, kuriem ir savs domu gājiens un kuri vēlas mainīt esošo sociālo sistēmu, tajā iesaistoties ar savu entuziastisko izpildījumu. Ziniet? Ir kaitinoši, jo burtiskā nozīmē tiek ignorēta valsts sektora censoņu gadu gadiem veidotā sistēma. Tai pat laikā tas ir tik drosmīgi, jo viņu darbībām nav tieša sakara ar valsts iestādēm. Tas ļauj entuziastiem kā traktoriem iet pāri noteikumiem, lai, piemēram, palīdzētu tādiem jauniešiem kā Matīss.

Ivandu Titovu no SIA "Mājas aprūpe" pazīstu sen, un viņa ir tieši tāds uzņēmējs - entuziastiski pieķersies izaicinājuma risināšanā. Viena soļa attālumā bija arī Oskars Valainis no SIA "UniHaus", kurš, neuzdodot liekus jautājumus, jau pirmajā sekundē piekrita sagādāt Matīsam pārvietošanās ierīci, pat nezinot kādus izaicinājumus šis viss process nesīs. Kopā mēs varējām Matīsam palīdzēt."

Tā ir ratiņgulta "Rolls Royce". Oskara Valaiņa stāsts

Oskars Valainis ir SIA "UniHaus" sertificēts tehniskais ortopēds. "UniHaus" ir tehniskās ortopēdijas centrs, kas nodarbojas ar dažāda veida ekstremitāšu protēžu izgatavošanu un pielāgošanu.

Oskars Valainis stāsta: "Viens no mūsu darbības veidiem ir arī rehabilitācijas un tehniskie palīglīdzekļi cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Rīgas Stradiņa universitātē esmu apguvis tehniskā ortopēda zināšanas un šobrīd vairāk daru ergoterapeita darbu. Ļoti daudz strādāju ar bērniem un jauniešiem, kuriem izgatavojam un pielāgojam palīglīdzekļus, lai atvieglotu ikdienas soli. Matīsa gadījums bija ļoti īpašs, jo līdz šim ar tik nestandarta risinājumu meklēšanu nebijām saskārušies, tāpēc piesaistījām ārzemju kolēģus ratiņkrēsla, pareizāk gan būtu teikt, ratiņgultas izgatavošanā.

Matīsa ķermenis attiecībā pret galvu ir ļoti neproporcionāls, tāpēc tas nespēj funkcionēt vai funkcionē vāji. Vienīgā poza, kādā Matīss var atrasties, ir guļus uz vēdera. Rokas un kājas nav palīgs, tās ir mazkustīgas. Vienīgais palīgs ir seja un viss, kas uz sejas atrodas - deguns, zods, kas pārsvarā arī izpilda roku un kāju funkcijas.

Palīgierīce veidota tā, lai Matīss tajā varētu atrasties horizontālā pozā. Galvas galā ir vadības pults, ar kuru Matīss ar zoda palīdzību var regulēt gan augstumu, gan pārvietošanās dinamiku un ātrumu. Teikšu tā, tā ir ratiņgulta "Rolls Royce".

Šie palīglīdzekļi nekad nav bijuši lēti, īpaši, ja jāmeklē nestandarta risinājumi. Šobrīd Matīsa gultas izmaksas esmu sedzis no SIA "UniHaus" līdzekļiem. Ir piešķirts valsts finansējums un arī cerība uz 2021.gada akcijas laikā "Dod pieci" saziedotajiem naudas līdzekļiem, kuri tika vākti mērķim "Cilvēku ar attīstības traucējumiem vides pielāgošanai". Bet ir situācijas, kurās jānoreaģē uzreiz, un šī bija viena no tām. Mēs vienkārši nevarējām gaidīt - ratiņgulta bija nepieciešama ātri, un neilgi pirms Matīsa dzimšanas dienas mēs to piegādājām."

Es esmu tanks

"Esmu cīnītājs un eju kā tanks," saka Matīss. Un pielabo sevi: "Es neeju, bet esmu tanks, braucot visam pāri! Man taču tagad ir pavisam jauns braucamais, un esmu laimīgs, jo tas manu dzīvi nudien atvieglo! Esmu tagad vairāk atkarīgs tikai pats no sevis!

Esmu bijis jau pirmajā testa braucienā no savām mājām Bolderājā uz Purvciemu, lai pārbaudītu tīri tehniski, vai viss ir kārtībā. Oskars gan bija satraucies, lika pārlasīt un iedziļināties tehniskajos ratiņgultas parametros, bet man taču pašam ir jāsaprot, uz ko manas rokas un kājas – ratiņgulta - ir spējīga. Šie ziemas apstākļi gan nav pateicīgi, jo īpaši tāpēc, ka Rīga absolūti nav piemērota, lai pa ielām pārvietotos cilvēki ar kustību traucējumiem, bet ir jātiek galā!"

Šobrīd Matīss pašmācības ceļā apgūst teoloģiju. Viņš stāsta: "Vidusskolu pabeidzu vēlāk, nekā bija plānots, jo veselības dēļ nācās veikt operāciju un dzīvot kādu laiku pa slimnīcām. Mācību procesā arī bija izaicinājumi. Esmu mainījis vairākas skolas, tostarp arī pāris skolās ar parastajiem bērniem, kuri paši pārvietojas ar savām kājām, rīkojas ar savām rokām. Bet es tur nebiju vēlams, un iemesls nepavisam nebija mana nespēja ko apgūt.

Esmu pat diezgan gudrs, es vienkārši biju sarežģīts ar to savu ratiņgultu. Bēdīgi. Un tā tu iemācies pats sisties pa dzīvi!

Vienmēr esmu mulsinājis cilvēkus ar savu izskatu. Protams, ka radu stereotipus: ja jau fiziski tāds - nekāds, tad jau arī prātiņā nekas diži labs tur nav... Bet es varu mācīties un man tas pat tīri labi padodas, it īpaši, ja esmu tēmā, kura mani ļoti aizrauj un uzrunā. Ļoti cilvēcīgi, vai ne?

Lai jums neliktos, ka es te atkal žēlojos, iedomājieties sevi manā vietā - starp deviņām cilvēcīgām, atvērtām personām, desmitā tevi nīst, pazemo, izsaka piezīmes: "kroplis", "tādiem nedrīkst ļaut dzimt" utt. Tā sāpe un pārdzīvojums ir tik milzīgs, ka ļaunais to labo noēd, un tad tu ieraujies sevī."

Šķiet, ka Matīss beidzot atradis cilvēkus, pret kuriem atvērt sirdi: "Ar visu to, ko esmu piedzīvojis, zinu, ka man vēl daudz kas ir priekšā. Cenšos pats būt cilvēcīgs un pateicīgs. Man ir ļoti, ļoti paveicies ar Veru, un vispār pēdējo gadu laikā man apkārt ir cilvēki, kuri par mani ir iestājušies. Tik jocīgi un patīkami vienlaikus, jo līdz nesenai pagātnei es lielai daļai vēl biju ļoti neērts.

Liela pateicība Oskaram no "UniHaus" un "Mājas aprūpes" komandai, un Kasparam. Es viens nespētu būt šobrīd šeit un piedzīvot šo visu. Esmu Dievam pateicīgs par to, kādu pagriezienu dzīvē tas man izkārtojis. Esmu galīgi dulls, un mana ticība kaut kam pārākam virs mums manī ir radījusi cerību un vēlmi dzīvot un piedzīvot."