“Mans pirmais randiņš bija 25 gadu vecumā. Biju mācījusies ar viņu kopā vidusskolā. Nejauša tikšanās turpinājās ar brīvdabas kino, un pēc tam mēs viņa mašīnā aizbraucām līdz upes malai.

Man patika šis vīrietis, bet es biju ļoti saspringusi. Viņš pievilka mani sev klāt, noskūpstīja manu kaklu, noglāstīja matus... Es sastingu. Viņš man čukstēja, lai atslābinos, un es pati to vēlējos, bet, kad viņš mani noskūpstīja, es tik ļoti sāku drebēt, ka viņš apstājās un, neteicis ne vārda, aizveda mani mājās.

Šis vakars kaut kādā mērā noteica nākamos četrus gadus, kad reizēm devos uz randiņiem. Tikko kāds man pieskārās vai saņēma manu roku, es kļuvu auksta kā Ledus karaliene, un nākamais randiņš, protams, nekad nesekoja.

Lieta tāda, ka man ir autisms. Es esmu "augsti funkcionējoša", kas nozīmē, ka man bija iespēja būt akadēmiski veiksmīgai, veidot karjeru un ārēji dzīvot normālu dzīvi.

Bērnībā es biju bērns, kuru citi apbēdināja un par kuru ņirgājās, vēlāk es biju pusaudze, ar kuru neviens zēns negribēja satikties, jaunībā – tā kautrīgā, dīvainā meitene bez draugiem.

Mani kā pieaugušo pilnīgi sastindzina pārpildītas, trokšņainas vietas. Es zināju, kā man jārīkojas darbā, bet būtībā tā bija kā izrāde, kas līdz dienas beigām mani pilnībā iztukšoja. Bija laime vakarā mājās atslīgt šūpuļkrēslā, kura ritmiskās kustības mani nomierināja.

Kad man tuvojās 30, sāku justies diezgan izmisusi. Droši vien tāpēc atsaucos kāda vecāka vīrieša uzstājīgajiem flirtēšanas mēģinājumiem. Vai arī viņš sajuta, cik nedroša esmu. Iekšējā balss man teica, ka man to nevajag, bet viņš prata man iestāstīt, ka viņš man iemācīs visu par seksu.

Un es taču negribēju 30 gadu vecumā joprojām būt nevainīga.

Es tikos ar viņu septiņus gadus. Nezinu, kāpēc es turpināju ar viņu satikties tik ilgi, bet es to darīju. Mūsu tikšanās bija retas un neregulāras, bet mēs satikāmies atkal un atkal. Uz ko es cerēju? Man nekad nebija vagināla seksa ar viņu, un es joprojām biju jaunava. Viņš izklaidējās ar manu ķermeni, tas bija neķītri un reizēm arī sāpīgi. Viņš bieži bija sadistisks, reiz teica, ka nokodīs manus krūšu galus, un vienu brīdi man likās, ka viņš to tiešām izdarīs. Viņš izbaudīja manas bailes, un es biju iekļuvusi kaut kādā mistiskā, pretīgā apmātībā. Kad beidzot pārtraucu šīs slimās attiecības, es nevēlējos sajust vīrieti savā tuvumā. Pat skatoties filmas, kurās cilvēki apskaujas, man kļuva nelabi.

Nākamo 11 gadu laikā es aizmirsu par vīriešu eksistenci savā dzīvē. Strādāju, nopirku māju, ieguvu pat pāris labus draugus un nodarbojos ar saviem vaļaspriekiem. Tad mana dzīve krasi mainījās.

48 gadu vecumā man tika diagnosticēta diezgan nopietna sirds slimība. Man teica, ka pastāv 70% iespēja, ka es nomiršu piecu gadu laikā. Bet pēc gada tirgū parādījās jauns medikaments, un mana sirds uz to reaģēja pietiekami labi, lai es varētu atkal darboties.

Es pat atguvu interesi par vīriešiem. Kādu vakaru skatījos filmu ar Bredu Pitu un piepeši sapratu, kā man trūkst. Es tomēr gribēju piedzīvot maigumu un vīrieša apskāvienus, tikai nezināju, kā. Kādu laiku skatījos filmas un sapņoju par slavenībām kā pusaudze.

Breds Pits, Brūss Springstīns un tamlīdzīgi - tie bija vīrieši, kuri bija nesasniedzami, līdz ar to par viņiem bija droši fantazēt.

Pēc vairākiem gadiem mana sirds atkal sāka niķoties, un izvēles bija divas: kardiostimulators vai pievienošanās transplantācijas gaidītāju rindai. Kardiostimulators darbojās, un es atkal ieguvu laiku. Bet reizē es arvien skaidrāk apzinājos savu mirstīgumu. Es zināju, ka neesmu no dzīves saņēmusi visu, ko esmu vēlējusies.

Pāris tuvas draudzenes, ar kurām runāju, man visā nopietnībā ieteica izmēģināt eskorta pakalpojumus. Es pilnīgi noteikti negribēju iepazīties internetā, es vairs nebiju gatava randiņiem, tā ka šis likās piemērots risinājums.

No daudzajām eskorta aģentūrām un to piedāvājumiem mani uzrunāja tikai viens vīrietis: Antonio. Glīts, kopts, ne pārāk jauns, ar jauku smaidu.

Aizrakstīju viņam vēstuli, kur godīgi izstāstīju: esmu nevainīga pusmūža sieviete, baidos no vīriešiem, bet vienlaicīgi – vēlos iepazīt juteklisku baudu ar vīrieti.

Ar vīrieti, kurš būtu pacietīgs, neizdarītu spiedienu, būtu maigs...

Antonio atbildēja pēc pāris stundām. Viņš man teica: "Es ticu, ka varu padarīt šo fantāziju par realitāti un sniegt pieķeršanos un maigumu, kas tev bija liegts attiecībās pagātnē."

Viņš aicināja mani piezvanīt, bet es baidījos. Mēs sākām e-pasta saraksti un sarakstījāmies nedēļām ilgi gandrīz katru dienu. Drīz vien biju izstāstījusi viņam par sevi gandrīz visu. Viņš bija ļoti saprotošs, un galvenais, ko viņš man teica, – man ir jāpiedod sev. Mani aizrāva viņa vieglums, smieklīgie stāsti, un galu galā mēs sazvanījāmies un norunājām tikšanos viesnīcā netālu no manas mājas.

Gaidot, kad viņš ieradīsies, es gandrīz pārdomāju. Jutos nervoza un saspringta, visas manas bailes bija atgriezušās. Kad Antonio ieradās, viņš mani viegli apskāva, un manas bailes pierima, likās, ka esmu satikusi senu draugu. Tomēr, kad viņš mani noskūpstīja, es sastingu, kā vienmēr agrāk. "Varbūt ir par agru," Antonio noteica, un mēs ilgi sēdējām un sarunājāmies.

Es pat nemanīju, kā bijām pārvākušies uz gultu. Antonio mani lēni izģērba un piedāvāja man masāžu. Tas likās labi. Es vēl nevēlējos seksu, bet viņa rokās es jutos droši un atslābinājos zem viņa pieskārieniem.

Sapratu, ka izbaudu pirmo īsto juteklisko pieredzi savā mūžā, pēc kā tik ļoti biju ilgojusies.

Pēc tam mēs sarunājāmies, līdz es aizmigu viņa apskāvienā. Jau nākamajā rītā zināju, ka vēlos viņu satikt atkal.

Nākamajā reizē Antonio ieradās pie manis mājās uz nedēļas nogali. Es joprojām nebiju gatava seksam, un viņš uz mani neizdarīja nekādu spiedienu. Neskatoties uz to, ko daudzi cilvēki domā, eskorta nolīgšana ne vienmēr ir saistīta tikai ar seksu. Vīriešiem, kuri ir veiksmīgi eskorti, ir jābūt saprotošiem un empātiskiem, un Antonio piemīt šīs īpašības. Mēs devāmies pastaigās, kopā gatavojām ēst, lēnām dejojām, skatījāmies filmu un stundām ilgi runājām. Es viņam pilnībā uzticējos. Nebiju domājusi, ka jebkad jutīšos tik droša kāda vīrieša sabiedrībā.

Reiz nolēmu viņu apciemot Losandželosā. Norunājām tikšanos viesnīcā. Taču Losandželosas lidosta mani sagrāva ar savu plašumu, skaļumu un intensitāti. Noslēpos kādā klusākā koridorā un zvanīju Antonio. Viņš apsolīja ierasties man pakaļ. Bet es vairs nebiju droša, ka atkal neesmu tā nedrošā, autiskā meitene, kas baidās no trokšņa, kņadas, pieskārieniem.

Kad Antonio ieradās lidostā, viņš mani klusējot vienkārši turēja savā apskāvienā. Es atkal jutos droši.

Pēc šīs tikšanās es turpināju rezervēt nedēļas nogales randiņus ar viņu, dažreiz savās mājās, dažreiz Losandželosā.

Kādu nakti Antonio maigi mani atbrīvoja no manas jaunavības. 59 gadu vecumā es vairs nebiju nevainīga.

Ja es nebūtu atradusi Antonio, es nebūtu pārliecināta, ka būtu sastapusi vīrieti ar pacietību pieņemt mani tieši tādu, kāda esmu. Es nezinu, vai es kādreiz būtu piedzīvojusi pieķeršanos, seksuālas ilgas un to piepildījumu, un man vienmēr liktos, ka esmu palaidusi garām nozīmīgu dzīves daļu.

Nē, man nav nekādu ilūziju par manām attiecībām ar Antonio. Mēs neesam pāris, un mēs neesam iemīlējušies. Ticu, ka mums ir maigas jūtas vienam pret otru – galu galā mēs satiekamies vairākus gadus.

Man patīk, ka es maksāju Antonio par viņa laiku kopā ar mani.

Šis aspekts ļauj man pieņemt lēmumus, kurus es nevarētu pieņemt "normālās" attiecībās. Es jūtos kā līdzvērtīga šajās eskorta klienta attiecībās.

Sievietēm, kurām ir tādas problēmas kā man, eskorta nolīgšana, iespējams, nav viena no pirmajām iespējām, kuras viņas apsvērtu. Bet tā var būt laba izvēle. Protams, ir svarīgi rūpīgi izpētīt potenciālo kompanjonu, taču aģentūru piedāvājumā tiešām ir arī vairāki lieliski vīrieši.

Dažām sievietēm ar autismu vai izteiktu kautrīgumu eskorta pakalpojumi var būt solis, lai pārvarētu neveiklību un vēlāk varbūt varētu doties uz parastiem randiņiem. Citām, piemēram, man, tas ir atvieglojums, ka nav jādomā par to, kā iepazīties. Es nevēlos uzņemties saistības un nevēlos atkal sastapties ar spiedienu iesaistīties seksuālās attiecībās, kad neesmu tam gatava.

Daudzi cilvēki romantiskas vai seksuālas attiecības par naudu uzskata par pazemojošām vai nepareizām. Taču ir cilvēki, kuriem nav iespēju izveidot citas attiecības. Vai arī viņi to nevēlas. Es, piemēram, esmu abi šie gadījumi.

Es uzskatu, ka tas ir personisks lēmums starp diviem pieaugušiem cilvēkiem. Ja abi piekrīt šiem skaidrajiem noteikumiem, kādas te citiem varētu būt iebildes? Es tiekos ar Antonio vairākus gadus, un šajā laikā esmu kļuvusi par daudz laimīgāku cilvēku un daudz, daudz laimīgāku un apmierinātāku sievieti.

Antonio ir mudinājis mani mēģināt tuvāk iepazīt citus vīriešus – iet uz randiņiem, tikties, izpētīt. Lai gan es novērtēju viņa iedrošinājumu, šaubos, vai kādreiz vēlēšos to darīt. Zinu, ka, pateicoties šim brīnišķīgajam vīrietim, es vairs neesmu salauzta. Kad guļu viņa rokās, es atkal esmu viens vesels."