Šovu zvaigznei Olgai Kambalai ir kupla ģimene - vīrs, trīs meitas un mājās vienmēr viesojas vēl kāds ciemiņš, taču bērnībā viņa bija viena. Mamma daudz strādājusi, bet tētis viņas audzināšanā nav piedalījies nemaz. Intervijā žurnālam "Lilita" Olga atklāti pastāsta par savu bērnību.
Pirms grandiozajām kāzām ar vīru Kasparu Kambalu, kas norisinājās pērnā gada oktobrī, Olga atzinās, ka viņai nav neviena, kas varētu aizvest līdz altārim: "Man nav neviena, kas varētu mani aizvest pie altāra, tāpēc ka man nav radinieku. Mana mamma nomira, tētis arī laikam ir miris.. Man nav ne māsu, ne brāļu. Esmu viena, vientuļa. Arī mana aukle ir mirusi. Man nav neviena."
Sarunā ar žurnālu "Lilita" Olga pastāstīja vairāk par savu ģimeni - māti un tēvu, kāda viņa pati bijusi kā bērns, kur uzaugusi, ar kādām grūtībām saskārusies.
"Bērnībā biju ļoti kautrīga meitene. Baltiem matiņiem, ģimenē vienīgais bērns. Man bija fantastiska mamma, veiksmīga uzņēmēja. Tieši no viņas esmu mantojusi spēju pārdot.
Mamma pēc tautības bija ukrainiete, tētis - lietuvietis. Uzaugu un dzīvoju Vecrīgā, tā ir mana vieta, te pazīstu katru bruģakmeni."
Viņa turpina: "Mamma no Odesas uz Rīgu atbrauca padomju laikos, piedzimu es, un viņa palika. Pēc rakstura biju introverta, man bija grūti runāt pat veikalā, reizēm vientulīgi.
Mamma daudz strādāja, bet mani audzināja auklīte - vācbaltiete Larise.
Pateicoties viņai, apguvu manieres, etiķeti, manī ir liels tradīciju un dziesmu mikslis, kas laiku pa laikam uzpeld. Aukle paspēja paauklēt arī divas no manām meitām un nomira ar sajūtu, ka manā dzīvē viss ir kārtībā. Viņa man bija ļoti tuvs cilvēks.
Bet no tēva man ir zilās acis. Kā mamma teica, viņš vienkārši esot bijis skaists nelietis. Kad es piedzimu, mamma pateica viņam "uz redzēšanos". Vēl zinu, ka viņam bija laba humora izjūta. Bet viņš ne mirkli nav piedalījies manā audzināšanā, un līdz ar to mums te nav, par ko runāt."
"Patiesībā mana bērnība bija skaista. Apkārt vienmēr bija draugi, staigājām pa kafejnīcām. No rīta pamostos, sazvanos ar meitenēm, ejam ēst saldējumu, visiem izmaksāju. (..) Tāda forša sajūta. Viss bija ļoti skaisti - Bārbiju māja, lelles. Ar tagadējo domāšanu es saprotu, ka toreiz visu savu dzīvi izspēlēju tādā rozā Bārbiju mājiņā.
Bet tad mamma negaidīti nomira - saslima un ātri, burtiski divu mēnešu laikā, aizgāja.
Man bija tikai astoņpadsmit. Gan ziņa par mammas slimību, gan tas viss process, kura laikā neatgāju no mammas ne soli, gan, saprotams, viņas nāve man bija nenormāli liels trieciens un šoks. Tas bija briesmīgi.
Es, izlutināta meitene no Vecrīgas, kurai viss bija sasniedzams, pēkšņi tiku nolikta pie vietas. Un tas nebija viss. Turpmākajos mēnešos es zaudēju burtiski visu. Jo, kaut arī man bija astoņpadsmit, it kā pieaudzis cilvēks, es biju dzīvojusi naiva pusaudža burbulī un patiesībā no reālās dzīves nemācēju neko, pat ne samaksāt rēķinu par elektrību."
Neesot bijis neviena, kas būtu blakus un palīdzētu...
"Neviena. Tieši pretēji. Mammai pirms nāves bija izveidojušās attiecības, kādu gadu man bija tāds kā patēvs, kurš, kad mamma nomira, pateica - tev ir 18 gadu, viss, uz redzēšanos! Viņš, pēc profesijas jūrnieks, devās uz astoņiem mēnešiem jūrā. Bet es pat nezināju, nesapratu, nemācēju pieteikties mantojumam! Un, protams, citi to izmantoja."
Pilnu interviju lasiet žurnāla "Lilita" aprīļa numurā.
