Notiek prezidenta un parlamenta vēlēšanas Turcijā

Prezidenta vēlēšanās Erdogana galvenais sāncensis ir sešu opozīcijas partiju kopīgais kandidāts, Republikāniskās tautas partijas (CHP) līderis Kemals Kiličdaroglu, kurš pirmsvēlēšanu aptaujās nedaudz apsteidza Erdoganu.

Uz prezidenta amatu kandidē arī Sinans Ogans, kuru atbalsta galējo nacionālistu koalīcija - Senču alianse (ATA). Viņš var cerēt uz nelielas vēlētāju daļas atbalstu.

Ceturtais kandidāts bija kādreizējais CHP līderis un tagadējais Tēvzemes partijas vadītājs Muharrems Indže, kuru Erdogans bez pūlēm sakāva jau 2018.gada vēlēšanās. Viņu opozīcijas atbalstītāji asi kritizēja par elektorāta skaldīšanu, un ceturtdien Indže paziņoja, ka "valsts interešu vārdā" no sacensības izstājas.

Tomēr Indžes vārds ir vēlēšanu biļetenos un par viņu nodotās balsis tiks ņemtas vērā.

Ja neviens prezidenta amata kandidāts neiegūs vairāk par pusi balsu, 28.maijā notiks prezidenta vēlēšanu otrā kārta.

Šis Erdoganam ir visnopietnākais pārbaudījums kopš 2002.gada vēlēšanām, kurās pārliecinošu uzvaru guva viņa dibinātā islāmistu Taisnīguma un attīstības partija (AKP). Lai gan autoritārā līdera pretinieki sen viņu kritizējuši par varas koncentrāciju un politisko oponentu apklusināšanu, Erdogans joprojām bauda lielu popularitāti plašās vēlētāju masās.

Erdogans Turciju vadījis kopš 2003.gada, kad kļuva par premjerministru, un šajā krēslā viņš palika līdz 2014.gadam, kad stājās prezidenta amatā. 2017.gadā referenduma ceļā Erdogans panāca prezidenta pilnvaru paplašināšanu, līdzšinējo parlamentāro iekārtu nomainot ar prezidentālu sistēmu, kurā valsts galvas un valdības vadītāja amati tika apvienoti, bet premjera postenis likvidēts.

Erdogana valdība, gadiem ejot, arvien lielākā mērā savai kontrolei pakļāva arī medijus un sociālās saziņas vietnes. Uzbrukumi neatkarīgajiem plašsaziņas līdzekļiem īpaši pastiprinājās pēc neveiksmīgā puča mēģinājuma 2016.gadā. Pret desmitiem tūkstošu cilvēku ik gadu tiek ierosinātas lietas par prezidenta "apvainošanu". Pērn tika pieņemts likums, kurš ikvienam draud ar cietumsodu par dezinformācijas izplatīšanu, kas sabiedrībā vieš nemieru un bailes.

Tajā pašā laikā Erdogans var paļauties uz lielu un lojālu atbalstītāju bāzi, kuru viņš šogad centies papildus nostiprināt ar dažādiem ekonomiskiem labumiem.

Tomēr pēc divām katastrofālajām zemestrīcēm, kas nopostīja pilsētas valsts dienvidos un prasīja vairāk nekā 50 000 dzīvību, pret valdību vērsies zemestrīces upuru sašutums par lēno palīdzību un par nespēju kontrolēt būvniecības normatīvu ievērošanu.

Kiličdaroglu galveno uzmanību koncentrējis uz jautājumiem, kas iedragājuši Erdogana popularitāti, solot risināt dzīves dārdzības krīzi, aizsargāt dzimumu līdztiesību un nodrošināt likuma varu, reformējot tiesu sistēmu, kuru pašreizējais autoritārais režīms pārvērtis par instrumentu politisko pretinieku apklusināšanai.

Vēl Kiličdaroglu apsolījis atgriezties pie konservatīvas ekonomiskās politikas un atjaunot parlamentāro iekārtu, ierobežojot prezidenta pilnvaras un atkal ieviešot premjerministra posteni.

Paralēli prezidenta vēlēšanām norisinās arī cīņa par 600 parlamenta deputātu vietām. Opozīcijai, lai pildītu savus būtiskākos priekšvēlēšanu solījumus, nepieciešams vismaz absolūtais vairākums.

Kopumā vēlēšanās startē 32 partijas, kas pamatā apvienojušās plašākās koalīcijās. Erdogana vadītajā Tautas aliansē AKP apvienojusies ar galēji labējo Nacionālās kustības partiju (MHP), radikālo islāmistu Lielās vienotības partiju (BBP) un mērenāko Jaunās labklājības partiju (ERP).

Savukārt lielākajā opozīcijas koalīcijā - Nacionālajā aliansē - līdz ar kreisi centrisko kemalistu partiju CHP pārstāvēta nacionālistiskā Labā partija (IYI), kas izveidojusies, atšķeļoties no MHP, islāmistu Svētlaimes partija (SP), kādreizējā Erdogana līdzgaitnieka un bijušā premjerministra Ahmeta Davutoglu dibinātā Nākotnes partija (GP), liberāli konservatīvā Demokrātu partija (DP), kā arī Demokrātijas un progresa partija (DEVA), kuru arī dibinājis viens no Erdogana kādreizējiem atbalstītājiem - bijušais ekonomikas ministrs Ali Babadžans.

Aptaujas liecina, ka atsevišķi visvairāk balsu - 32% līdz 34% - iegūs AKP, taču kopumā par uzvarētāju varētu kļūt Nāciju alianse, izcīnot apmēram 43% balsu.

Taču vairākuma nodrošināšanai izšķirošā loma varētu tikt kurdu Tautas demokrātiskajai partijai (HDP), kuras kandidāti vēlēšanās startē Zaļās kreiso partijas (YSP) sarakstā. YSP savukārt startē Darba un brīvības alianses sastāvā, kurā pārstāvētas dažādas kreisās un galēju kreisās partijas, kas noskaņotas pret Turcijas dalību NATO.

Prezidenta un parlamenta pilnvaru termiņš ir pieci gadi.

Balsstiesības ir 61 miljonam pilsoņu.