Teju gadu sekojot līdzi Kremļa propagandistiem televīzijas raidījumos, redzama kāda ideoloģiskā tendence, kas caurauž visus vēstījumus, - Krievija ir kodollielvalsts, tādēļ tā drīkst uzvesties, kā vien vēlas, un palikt nesodīta. Kurš gan uzdrīkstēsies pacelt roku pret valsti, kas apdraudējuma gadījumā atbildēs ar atombumbu? Tāds visā nopietnībā ir propagandistu vēstījums Krievijas sabiedrībai.
Jāteic, ka Krievijas kodolšantāža laika gaitā piedzīvojusi zināmas izmaiņas. Par pagrieziena punktu kļuva šā gada martā pieņemtā jaunā Krievijas ārpolitikas doktrīna, kur melns uz balta teikts, ka "eksistenciāla apdraudējuma" gadījumā Krievija patur sev tiesības lietot kodolieročus.
Pašsaprotami, ka "eksistenciāls apdraudējums" ir visai plaši un vaļīgi traktējams jēdziens. Propagandistu ieskatā, piemēram, jebkuri uzbrukumi okupētajai Krimai būtu traktējami kā "eksistenciāls apdraudējums".
Vienlaikus Kremļa ideologi savos izteikumos par kodolieroču piemērošanu nekādu konsekvenci neievēro, jo tie visi ir situatīvi un pārsvarā domāti pašmāju vajadzībai - krievu sabiedrības ietekmēšanai.
Vēstījumu amplitūda ir visai plaša - sākot ar to, ka Londona ir leģitīms kodoltriecienu mērķis līdz tam, ka neģēlīgie Rietumi provocē Krieviju un dara visu, lai tā "aizstāvoties" būtu spiesta pielietot šos nāvējošos ieročus.
Tajā pašā laikā krievu propagandisti kodolieročus žvadzina jau kopš kara sākuma, tiesa, ar dažādu intensitāti. Līdz ar to šī retorika jau kļuvusi pierasta un tāda, ko grūti uztvert nopietni. Īpaši tādēļ, ka tā intensificējas dažādu krīžu brīžos, kad tiek sludināts, ka tūlīt "babahņem".