Māris Sants, Lielbritānijas Luterāņu baznīcas Liverpūles ziemeļu draudzes mācītājs, cik zināms, joprojām izslēgts no Latvijas Luterāņu baznīcas. Bet tas vairs nav sāpīgi. Lai tiek paši ar sevi galā. Kopā ar Londonas latviešu kori Māris šonedēļ piedalās Dziesmu un deju svētkos. Viņš nevar apsolīt, ka neapraudāsies. Pēdējā pusotra gada laikā viņš zaudējis tuvākos cilvēkus pasaulē. Arī tāpēc. Bet, dziedot Lūcijas Garūtas "Tēvs mūsu", asaras birstot vienmēr. Pat mēģinājumos.

Tu esi palicis viens.

Mans draugs Roberto nomira no pēckovida sekām. Trīs nedēļas pēc slimošanas no rīta viņa sirds bija plīsusi. Viņš bija potēts, bet tas nenostrādāja.

Mēs nebijām kopā ilgi – tikai divarpus gadus. Bet viņš bija mana lielā mūža mīlestība.

Sāp joprojām. Bet gads jau ir apkārt un jādzīvo uz priekšu.

Cik bieži esi Latvijā?

Uz Latviju braucu vismaz reizi gadā. Paspēju vēl mammu apmeklēt. Atbraucu pie mammas janvārī, tad es viņu pēdējo reizi redzēju, aprīlī viņa nomira. Mammītei bija demence. Ērces izraisīta Laima slimība ļoti nopietni ietekmēja viņas smadzenes, un sākās demence. Viņa bija ārkārtīgi izglītota bioloģijas un ķīmijas skolotāja, kura atcerējās visus latīniskos nosaukumus augiem, – un pēkšņi demence.

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp