"Manuprāt, notikusi grandioza kļūda." Hermanis komentē notikumus Nacionālajā teātrī (4)

Apollo.lv
Foto: Zane Bitere/LETA

Otrdien, 1. augustā, teātra režisors Elmārs Seņkovs pavēstīja, ka beidz savas gaitas Latvijas Nacionālajā teātrī tā mākslinieciskā vadītāja amatā. Vakardienas notikumus teātra aprindās publiski komentējis arī Jaunā Rīgas teātra (JRT) mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis, sakot, ka, viņaprāt, notikusi grandioza kļūda.

Savas pārdomas Hermanis publiskojis soctīklos.

Pārpublicējam Hermaņa ierakstu:

Ņemot vērā, ka kopš vakardienas esmu palicis vienīgais un pēdējais mākslinieciskais vadītājs visos Latvijas profesionālajos teātros, daži vārdi par Nacionālā teātra gadījumu.

Skatos uz viņu vakardienas sezonas atklāšanas fotogrāfiju. Tur zālē sēž viss teātra kolektīvs – cilvēki, kuri nostrādājuši šai profesijā visu savu mūžu. Cienījami profesionāļi. Un viņu priekšā stāv jaunais direktors, kuram teātra jomā tā ir vispār pirmā diena mūžā. Un viņš būs viņu vadītājs. Viņš viņus vedīs, tātad. Un visi tai fotogrāfijā laimīgi smaida.

Iztēlojamies, ka lidmašīnas salonā ienāk cilvēks un saka, ka viņš šodien grib pasēdēt pilota kabīnē, jo viņam arī gribās izmēģināt ko jaunu dzīvē. Vai vēl precīzāk – profesionāla orķestra diriģenta vietā nostājas cilvēks, kurš pat nevienu dienu nav gājis mūzikas skolā. Vai ir iespējams iztēloties vēl absurdāku bildi? Bet nez kāpēc visiem tā liekas normāla.

Pirmkārt, jau Kultūras ministrijas komisijai, kura iedibinājusi pasaulē vēl nebijušu "know-how": teātrus vada direktori un nevis mākslinieciskie vadītāji. Ļoti organisks izgudrojums šai ierēdņu valstij.

Visās citās pasaules valstīs un visur citur teātra vadītājus izraugās pēc viņu mākslinieciskās programmas. Un tad šie vadītāji paši piemeklē saimniecības pārvaldniekus. Direktors teātrī apkalpo māksliniekus un nevis otrādi. Katrs intendants tur pats izraugās savu finanšu direktoru. Līdz neseniem laikiem tā bija arī Latvijā un tāpēc arī Latvijas teātra vēsturē ir šis tas, ar ko lepoties. Latvijā šobrīd nu ir pilnīgi otrādi.

Ministrijas ierēdņi atsaucas uz Ojāra Rubeņa gadījumu, kurš tiek piesaukts kā veiksmīgs piemērs jaunajai kārtībai. Lieta tāda, ka veiksmīgs producents var noorganizēt tikai vairāk vai mazāk veiksmīgu projektu virkni, bet viņš nekad nevar radīt jaunu teātra reliģiju vai vismaz jaunu teātra valodu. Tāpēc arī pēc Ojāra aiziešanas viss tur uzreiz izbeidzās un Nacionālais tagad ir tikai vēl viens Tautas teātris, tikai ar ļoti lielu budžetu. Savukārt, pēc māksliniecisko vadītāju aiziešanas vai pēc viņu nāves, teātra estētika un teātra gars tajos teātros paliek vēl dzīvojam ilgi ilgi pēc viņiem. Tā arī visa atšķirība. Kamēr režisori/vadītāji iekopj dārzu gadu garumā, direktori/producenti māk tikai nolasīt un andelēties ar to augļiem, kurus īstenībā audzējuši citi.

Vēl viena tikai Latvijā sastopama prakse ir izraudzīties teātru vadītājus, slēpjoties aiz kaut kādām komisijām, kuras sastāv no konkurējošo teātru kolēģiem (pilnīgs nonsenss) un anonīmiem ierēdņiem, kuri nenes nekādu atbildību. Kad man savulaik piedāvāja vadīt Berlīnes Gorky teātri, man vienkārši piezvanīja Berlīnes kultūras senators un izteica priekšlikumu. Jā, dažreiz viņiem mēdz būt konsultatīvas padomes, bet lēmumu vietējais Kultūras ministrs uzņemas vienpersonisku un pats arī nes atbildību. Politisku atbildību. Un tas Berlīnes kultūras senators, kurš atlaida Franku Kastorfu un tādējādi iznīcināja Eiropas tobrīd varbūt pašu labāko - Volksbuehne teātri, arī par to atbildēs vēstures priekšā viens pats. Un nevis kaut kāda tur bezsejaina komisija.

Manuprāt, notikusi grandioza kļūda, kuru iespējams vēl labot."

"Apollo.lv" jau vēstīja, ka pēc tam, kad tika paziņots, ka Seņkovs vairs nebūs Nacionālā teātra mākslinieciskais vadītājs, viņš savos sociālajos tīklos atklāja iemeslus, minot, ka šis būs vienīgais publiskais komentārs.

Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu