Māte viņu pameta. Sieviete, kura viņu uzaudzināja un kuru viņš sauca par omi, nomira dienu pirms viņš bija devies viņu apciemot pēc pusotra gada neredzēšanās. Viņš zina, kas ir vientulība un kas ir draugi – pat tad, ja tie ir draugi tikai internetā. Tieši draugi internetā viņu izglāba, kad viņš, paziņojot par pašnāvību, sadzērās medikamentus un izslēdzās.
Kaspars Rozītis savu dzīvesstāstu LTV1 rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāsta ļoti mierīgi un šķietami bezkaislīgi.
Kad Kasparam bija divi gadi, viņa māte atstāja viņu pie svešas sievietes gados un pazuda. Vairākus gadus par viņu neviens neko nezināja. Kad bija jāizlemj, vai Kasparu sūtīt uz bērnunamu, sieviete paņēma viņu aizbildniecībā un audzināja viena pati.
Kaspars viņu sauc par omi. Laukos dzīve bija vienmuļa, stāsta Kaspars, vienaudžu apkārtnē nebija.
Pēc vairākiem gadiem mammas audžumāte atradusi Kaspara omi, abas sākušas sazināties. Arī ar mammu sāka veidoties kontakts – izrādās, mamma pēc visai vētrainas dzīves Latvijā nokļuvusi Anglijā.
14 gadu vecumā Kaspars ar omi pat aizbraucis pie mammas uz Angliju ciemos. Ciešs kontakts tomēr neizveidojās. Tagad Kasparam ar mammu ir čomiskas, draudzīgas, taču diezgan virspusējas attiecības, sazinoties apmēram reizi mēnesī. Par mammas pagātnes kļūdām Kaspars reiz mēģinājis uzsākt sarunu – tā neizdevās.
No mazās lauku skolas pārceļoties uz skolu pilsētā, Kaspara dzīve nekļuva emocionāli vieglāka. Bērnībā piedzīvotais bija atstājis pēdas dvēselē. Sākās vēlme graizīt sevi, kā pats stāsta, visādos trakos veidos pievērst sev uzmanību – pats nesaprata, kāpēc. Tomēr vidusskolā Kasparu aizrāva arī dažādi pulciņi, iespēja izpaust sevi visdažādākajās jomās.
Iekšējais melnums un smagums, kas vilcies cauri no bērnības, saasinājās vidusskolas pēdējā gadā. Kaspars stāsta, ka viņam ir sajūta, ka depresīvais stāvoklis nācis līdzi visu dzīvi. Vidusskolas pēdējais gads sakrita ar pandēmiju – depresija tikai pastiprinājās. Turklāt Kaspars ievēroja, ka omes veselība pasliktinās, līdz kādu dienu Kaspars viņu ieraudzīja guļam zemē.
Kritieni atkārtojās, ome bieži bija slimnīcā, dzīve nebija viegla. Kaspars centās rūpēties par omi, kas bija viņa tuvākais cilvēks. Par savu dzīvi viņš sāka rakstīt internetā, iegūstot plašu virtuālo paziņu loku.
Kad dēls omi paņēma dzīvot pie sevis, Kaspara dzīve kļuva pašam grūti vadāma. Darba meklējumos viņš pārcēlās uz Rīgu, sākās pieredze ar narkotikām.
Kaspars atzīst, ka pēc pārvākšanās uz Rīgu egoistiski domājis tikai par sevi un pie omes ciemos nav braucis, arī zvanījis arvien retāk. Dienā, kad Kaspars bija aizbraucis uz Latgali, lai beidzot apciemotu omi, bija par vēlu - viņa bija aizgājusi mūžībā iepriekšējā vakarā…
Pašnāvība bija spontāns lēmums, saka Kaspars. Ja visu laiku šī doma bija tikai kā fona troksnis, tad kādā augusta vakarā viņš pēkšņi nolēmis: hops, darām to! Par pašnāvību viņš bija paziņojis interneta draugiem – viņi cēla trauksmi, un Kasparu paspēja izglābt.
Tagad Kaspars strādā, cenšas izkāpt no emocionālās bedres gan pats, gan arī ar speciālistu palīdzību. Melnais, negatīvais fona troksnis galvā ir joprojām, saka Kaspars. Bet viņš cīnās. Un viņam izdosies.
