"Parasti nedaru šo, bet varbūt kāds aizdomāsies. Sūtu šo visiem džekiem, dāmām, kas neiet pie ārstiem laicīgi. Gudri cilvēki mācās no citu kļūdām, esiet gudri, mācieties no manām," saka Gints Sakalauskis un dalās ar skarbu un ļoti sāpīgu pieredzi, kas likusi pārvērtēt visu dzīvi.
Jūlija sākumā Gints Sakalauskis bija devies uz Poliju. Ļoti sāka sāpēt vēders. Gints izsauca ātro palīdzību un viņu aizveda uz slimnīcu. "Poļi domāja, ka tas ir gastrīts, iedeva zāles, palaida mājās."
Tās pašas dienas vakarā Ginta izsauca ātro palīdzību vēlreiz. Ārsti iedevuši pretsāpju zāles un teikuši - ja paliek sliktāk, būs jābrauc uz slimnīcu.
Tas nebija gastrīts. Tas bija apendicīts, kas nākamajā dienā jau bija plīsis. Bet to Gints uzzināja vēlāk - tikai pēc atgriešanās Latvijā. Un arī ne uzreiz.
"Sāpēja tā diezgan iespaidīgi," stāsta Gints Sakalauskis. "Atbraucu mājās, pieteicos pie speciālistiem. Protams, rindas - bet es jau varu izturēt, sadzīvot ar sāpēm.
Kamēr sagaidīju rindu, pagāja vairāk kā divas nedēļas. Uzreiz bija jābrauc uz slimnīcu. Paši saprotat, kas notiek ar organismu, kurā pirms divām nedēļām ir uzsprādzis apendicīts. Infekcija visur. Dakteris teica - labi, ka man stipra imunitāte. Zināšanai: es nesmēķēju, īpaši nedzeru, sportoju trīsreiz nedēļā, priekš sevis, nevis kādam ko pierādot, ēdu daudzmaz veselīgi.
20. jūlijā man izoperēja iekaisumu vēdera dobumā. Tādu agoniju vēl nebiju dzīvē jutis. Ķermenis sevi pasargāja, savāca to draņķi vienā vietā - tā sākumā likās, un man to izoperēja.
Pēc septiņām dienām mani izlaida, es, protams, uzskatīju, ka viss ir beidzies, un nevarēju sagaidīt, kad būšu atpakaļ dzīvē, bet tā diemžēl nenotika. Izrakstītās antibiotikas nenostrādāja, iekaisums turpināja attīstīties citviet.
29. jūlijā es atgriezos slimnīcā ar cerību, ka ar zālēm apārstēs, bet tā diemžēl nesanāca. Mani grieza atkal vaļā un tīrīja infekciju.
Tik bail man vēl nebija bijis. Man ir piecgadīgs dēls, dāma, kuru mīlu, ģimene, draugi, kaimiņi, kuriem visiem mani vajag.
Ziniet, pēc tā, kā man gāja pirmo reizi, jau likās, ka nepiecelšos, briesmīga sajūta. Tikko piecēlos – un mani izoperēja vēlreiz.
Nav vērts stāstīt, kā tagad jūtos. Tas, ko es gribēju pateikt, – dzīvo, cik vien veselīgi vari, ēd, dzer ūdeni, kusties. Tas tev kādreiz var izglābt dzīvību. Ja sāp, ej pie ārsta uzreiz – neciet, labāk iztērē dienu ārstiem nekā vēlāk potenciāli sabojā sev dzīvi, jo, redz, nepatīk iet pie dakteriem.
Ciest nevaru uķināšanos un žēlošanu, katrs pats var sevi atbalstīt un pažēlot – tāpēc neko nesakiet. Tikai saprotiet: dienas beigās tu būsi pilnīgi viens un, ja tu sevi neliksi pirmajā vietā, neviens cits to nedarīs. Esiet stipri un veseli!"
