Karls bija iekārtojies savā kajītē un gatavs nogulēt nakti, lai 1994. gada 28. septembra rītā nokāptu no prāmja "Estonia" Stokholmas ostā. Neplānotā kajītes biedra ierašanās iztraucēja topošā diplomāta miegu. To tā arī neizdevās atgūt, jo nākamajā brīdī prāmis sasvērās, atskanēja dīvaini trokšņi... Karls iztraucās no kajītes un sāka skriet kāpņu telpas virzienā. Viņš apskrēja ap stūri. Ūdens. Viņa acu priekšā klājā zem automašīnu līmeņa iekšā plūda ūdens. Tas sev līdzi aizskaloja jebkādas domas par atgriešanos kajītē. Vienīgā izvēle bija tikt uz augšu.
Pie pirmajiem pārvarētajiem pakāpieniem sāka skanēt signalizācija. Karls tika līdz izejas durvīm uz galvenā klāja. Tām priekšā stāvēja divi kuģa apkalpes locekļi, iespējams, stūrmaņi. Viņi zinās, kas par lietu, kā rīkoties.
"Kas notiek?" puskailajam pasažierim pavaicāja kuģa darbinieki. Viņiem nebija ne jausmas, ka kuģī iekšā plūst ūdens.
Šokētais jaunietis izkāpa uz galvenā klāja, un viņu apņēma aukstais un sāļais Baltijas jūras gaiss.
"Ir tiešām slikti. Ja atbildīgie nezina, kas notiek, mēs nesaņemsim nekādu palīdzību," situāciju sāka izvērtēt Karls.
Tad viņa bailes un šoku nomainīja dusmas. Dusmas uz Dievu.