"Latvijas portreti": Cilvēki, bez kuriem X stundā neiztikt, – radioamatieri Kristers un Arvis

Radioamatieri Arvis Mikāls un Kristers Misa Foto: Publicitātes foto
Jānis Vingris
, TVNET žurnālists, režisors
CopyTelegram Draugiem X Whatsapp

Radioamatieru olimpisko spēļu junioru čempions Kristers Misa no Tukuma ar saziņu Morzes kodā sāka nodarboties salīdzinoši nesen – pirms aptuveni pieciem gadiem. Viņš gan atzīst, ka īstie Morzes speciālisti ar to nodarbojas jau kopš bērnības.

"Toties Kristers ir spicākais balss sakaru speciālists Latvijā," saka Arvis Mikalis. Arī viņš ir radioamatieris. Arvja lauku saimniecībā paveras iespaidīgs skats ar vairākiem antenu torņiem, ar tālvadību grozāmām dažādu viļņu garumu antenām un iespaidīgu aparatūru viņa radiostacijā, kurā pie sienām pilns ar ierāmētiem diplomiem un atzinībām no dažādām radioamatieru sacensībām visā pasaulē.

"Es labi māku ātri un precīzi izveidot balss sakarus," stāsta Kristers.

"Morzes sakari paņem vairāk resursu un no tiem ātrāk piekūstu, toties tā ir vienkāršāk izveidot sakarus ar tālākām vietām. Ja nav aktīva jonosfēra un ir slikta radioviļņu izplatība, kas apgrūtina balss sakarus, tad ar Morzes sakariem to izdarīt ir vieglāk."

"Bet balss sakaros ir foršāk: ja tu gribi ar kādu vienkārši parunāties, tad tu vari parunāties, Morzes kodā tas ir sarežģīti," saka Kristers. Saziņu Morzes kodā Kristers pārsvarā veic ar ieprogrammētiem F taustiņiem datora klaviatūrā, var izmantot arī datorprogrammu, kas datorā ierakstīto tekstu pārvērš Morzes kodā.

Bet Arvim tuva ir faktiski izmirusī Morzes koda raidīšana. Signāla raidīšanai viņš izmanto ierīci, sauktu par atslēgu, – ar rādītājpirkstu nospiežot mēlīti, tiek radīts garais, bet ar īkšķi īsais signāls.

Filmās daudz redzēto atslēgu, kas darbojas no augšas uz leju, mūsdienās vairs neizmanto, bet šī vēstures liecība atrodas Arvja plauktā viņa radiostacijā. Abi radioamatieri atzīst: interesantais šajā nodarbē ir tas, ka nekad nevar būt 100% drošs, kurš pasaulē atsauksies viņu raidītajam izsaukuma signālam.

Bez balss un Morzes sakariem radio frekvencēs vēl ir dzirdami tā saucamie svilpotāji jeb digitālie sakari – tur datori sazinās ar datoriem. Informāciju raida, uztver un dekodē datori, cilvēks ar ausi nevar saprast, kas tiek raidīts.

Foto: kadrs no filmas

Radioamatieru vidē ēterā nav pieņemts runāt par trim lietām: seksu, politiku un reliģiju. Par pārējo – cik daudz vien vēlies. Tiesa, saziņa parasti ir īsa – apmainīšanās ar informāciju par sakariem izmantoto tehniku, par laikapstākļiem un viss.

Radioamatieru sacensībās pat ne tik daudz – tur sakari ir nolīdzināti līdz minimumam. Jo ātrāk tas sākas un beidzas, jo labāk. Sacensību dalībnieku uzdevums ir noteiktā laika posmā, parasti 24 vai 48 stundās, nodibināt pēc iespējas vairāk sakaru visplašākajā valstu/teritoriju diapazonā.

Sacensību dalībnieka rezultātu veido nodibināto kontaktu skaits un teritoriju dažādība. Katra jauna valsts, ar kuru dalībniekam ir izdevies izveidot sakarus, skaitās kā punktu reizinātājs.

Radioamatierim ir jāzina, kurā diennakts stundā ir pareizais brīdis vērst antenu un raidīt signālu uz Ameriku, Japānu, Austrāliju, Dienvidameriku. Radioamatieru olimpiskās spēles, no kurām Kristers šovasar mājās pārveda junioru čempiona titulu, notika klātienē Itālijā, bet "parastajās sacensībās" nevienam nekur nav jābrauc, piedalīties var no mājām vai kur nu katrs ir uzbūvējis savu staciju.

Lai nokļūtu radioamatieru olimpiskajās spēlēs, Kristeram bija jāiziet cauri divu gadu kvalifikācijas posmam. Neklātienes sacensībās dalībnieki var piedalīties ar savām antenām un citu aparatūru, bet Itālijā visām 58 komandām bija vienādi apstākļi un tehniskās iespējas – vienādas antenas, vienāda ģeogrāfiskā lokācija un raidītāju jauda. Tikai tā ir iespējams objektīvi novērtēt, kurš tad ir labākais radioamatieris pasaulē. 2023. gada olimpiādē Kristers bija vienīgais Latvijas pārstāvis.

"Ar tām antenām, kas ir man, es nekādā veidā nevarētu uzvarēt pasaules čempionātā. Nevaru sacensties ar dažām stacijām tepat Baltijā, kas ir aprīkotas ar lielām, nopietnām antenām un dārgu aprīkojumu.

Ietekmē arī ģeogrāfiskais faktors – jo tuvāk ekvatoram, jo labāka radioviļņu izplatība. "Mēs esam diezgan tālu ziemeļos, un šeit reizēm patiešām ir ļoti slikta izplatība. Bet horvātiem, portugāļiem un citiem dienvidniekiem viss ir kārtībā. No šejienes ar viņiem nav iespējams sacensties.

Kaboverdē un Zaļā raga salās okeānā uz klints 800 metru augstumā pat nav vajadzīgi masti ar antenām. Apkārt tikai tīrs horizonts un okeāns. "No turienes aiziet tādi signāli, ka ausis sit pušu. Bet šeit mums jāizsitas cauri kokiem," stāsta Arvis. Ekspedīcijās viņš vairākas reizes ir raidījis no Kanāriju salām, Gambijas, Lampedūzas, Kaboverdes, Zaļā raga.

Radioamatieru olimpiskās spēles notiek ik pa četriem gadiem. Nākamās notiks 2026. gadā Anglijā, kvalifikācija ir sākusies jau šogad. No reģiona, kurā atrodas Latvija, Lietuva, Igaunija un Skandināvija, tiks izcīnītas tikai divas ceļazīmes.

Kristers atzīst, ka viņa hobijs ir dārgs. Torņi, antenas, raidītāji, kabeļi, filtri, slēdži. "Piemēram, radio aparātam jārēķina divi, trīs tūkstoši. Ja gribi jaudas pastiprināju, tad ap pieciem tūkstošiem klāt. Lielas jaudas filtrs maksā ap četriem simtiem, tādus vajag vismaz sešus.

Filtri starp diapazoniem traucējumu noņemšanai, vadi, štekeri, kabeļi uz antenām, antenas, torņi, reduktori antenu grozīšanai. Es to salīdzinu ar braukšanu Open rallijā. Pats nopērc mašīnu, pats taisi to mašīnu, lej degvielu, maksā dalības maksu. Tad tev ir iespēja izpriecāties un izārdīties, un tad tu atkal liec iekšā naudu, lai sagatavotos nākošajām sacīkstēm. Šeit ir kaut kas ļoti līdzīgs."

"Mana meitene jau sen prasa, kad viņai beidzot būs kaķītis, jo es visu laiku pērku visādus radio loriņus,” smej Kristers. "Neesmu nekāds miljonārs, ceru, ka kādreiz būšu. Pagaidām ģimene atbalsta, kā var. Arī mana darbavieta Draugiem Group uzņēmums "Desktime" manai dalībai olimpiādē nosponsorēja jaunu radio. Beidzot gribu saņemties un sākt būvēt tiešām normālu radiostaciju, visu no nulles pa jaunam.

Tur būs vajadzīgi milzīgi līdzekļi. Būs jāstrādā pēc iespējas vairāk, lai varētu kaut ko iekrāt. Nesen iegādājos zemi netālu no Tukuma. Gribētos tur uzcelt māju un blakus mājai savu radio staciju. Meitene, protams, nav īpaši priecīga, ka viņai sētā būs visas tās antenas, bet es viņai teicu: pati vainīga, ka mani izvēlējies," smej Kristers.

Lai nodarbotos ar radioamatierismu, ir vajadzīga licence, jānokārto eksāmens. Kristeram ir Latvijas un Igaunijas augstākās kategorijas. Var gadīties, ka šeit izdotās licences neatzīst trešajās pasaules valstīs un ir jānokārto papīri, lai varētu raidīt no tālām teritorijām.

Radio viļņu diapazonus pasaulē regulē IRAU (International Radio Amateur Union) un ITU (International Telecommunications Union), Latvijā – valsts akciju sabiedrība "Elektroniskie sakari".

Radioamatieriem ir jādala spektrs ar militāristiem, aviāciju un jūrniekiem. Radioamatieriem ir iedalīti diapazoni un frekvences, kurus viņi drīkst izmantot. "Vēl ir 27 megaherci, ko izmanto fūristi. Mēs viņus saucam par pirātiem, jo viņiem nekādas radio lietošanas atļaujas nav. Tas ir vienīgais diapazons, kur viņi nekontrolēti izpaužas."

Krievu armijai ieejot Ukrainā, radioamatieriem bija iespējams netraucēti klausīties nešifrēto Krievijas armijas saziņu. Internetā pat tika publicētas frekvences, kurās krievu armija veidoja sakarus. No 2014. gada ir arī viena frekvence, kurā no austrumiem 24 stundas diennaktī visas sarunas iet gaisā ar deviņstāvu vārdiem. Kurš skaļāks, tas varonis. Viena bļaustīšanās un lamāšanās. "Izklausās ļoti riebīgi un ir mūsu hobija pilnīgs pretstats," saka Kristers.

"X stundā radioamatieri būs vieni no tiem, kas reāli spēs palīdzēt ar saziņu. Mobilais telefons diez vai darbosies, tā būs viena no pirmajām infrastruktūrām, ko likvidēs. Bet radioamatieris spēj sazināties ar jebkuru pasaules vietu. Arī lokālus sakarus nodrošināt. Barikāžu laikā Ķīpsalā Rīgas Tehniskajā universitātē bija radio klubs, kurā cilvēki 24 stundas diennaktī "sēdēja" uz sakariem ar Ameriku un Vāciju."

"Īsie viļņi ir tādi, ar ko var sarunāties bez nekā. Ja pazūd visi interneti, viss pazūd, tad pietiek ar mašīnas akumulatoru vai ģeneratoru ar benzīna kannu, antenām un savu aparātu. Protams, ja nav bijis kodolsprādziens, kas iznīcina tehniku," stāsta Arvis. "Tad mēs, aptuveni miljons cilvēku visā pasaulē, varam savā starpā sazināties.

Foto: kadrs no filmas

Radioamatieriem visvērtīgākie sakari ir ar valstīm un teritorijām, ar kurām ir grūti nodibināt sakarus. Vispieprasītākā teritorija ir Ziemeļkoreja, kur radioamatierisms ir aizliegts. Tāpat arī nomaļas salas tālu no civilizācijas.

No tādām vietām signālus raida īpašas ekspedīcijas, kas tur ierodas ar pārvadājamo aparatūru. "Uz Nauru un Kiribati arī visu ņēmām līdzi, jo tur uz vietas nekā nebija. Viena lielā slēpošanas soma ar antenām, katram pa salona koferim un rokas datorsomai, un vēl četri lielie koferi nododamajā bagāžā," par ekspedīciju stāsta Kristers.

"Toreiz ar Arvi Latvijā izveidoju vairākus sakarus, un viņš bija viens no visskaļākajiem ar ļoti labu signālu. Vēl ar vairākiem latviešiem izveidoju sakarus. Tā ir riktīgi forša sajūta izveidot sakarus ar Latviju no tik tālas vietas. Tāpat bija arī Kaboverdē, Āfrikā."

Aiz Ziemeļkorejas ilgu laiku otrajā iekārojamības topā bija ledāju klātā Buvē sala, kuras vienīgie iedzīvotāji ir pingvīni un roņi. Pēc vairākiem mēģinājumiem tur nokļūt izdevās amerikāņu fanātiem.

"Baigo naudu tas izmaksāja," stāsta Kristers. "Risks nežēlīgs, divas nedēļas ar kuģi uz turieni. Pirmajās dienās krastā izcelties izdevās četriem cilvēkiem bez aprīkojuma, un viņi vairākas dienas bija spiesti tur pārlaist arktisko vētru. Pēc vētras uz salas izkāpt izdevās pārējiem dalībniekiem ar teltīm un aparatūru.

Viņi uzbūvēja staciju un palaida signālu, kuru medīja radioamatieri no visas pasaules. Arī Kristers, kuram izdevās sazināties ar ekspedīcijas dalībniekiem.

"Kad es braucu uz Nauru un Kiribati, viss bija citādi. Varēja aizlidot ar lidmašīnu, tur dzīvo cilvēki, bija elektrība un jumts virs galvas. Viņiem Buvē salā tuvākie cilvēki bija kosmonauti. Tuvākā apdzīvotā vieta uz Zemes – 2500 kilometru attālumā. Neviens nevarētu atskriet palīgā, ja būtu vajadzība."

"Latvijā ir ap 200 aktīviem radioamatieriem. Pasaulē ļoti daudz," saka Kristers. "Japānā vien ap miljonu. Otra radioamatierisma lielvalsts ir Amerika. Eiropā tās ir Itālija, Vācija, Anglija.” Gan Kristers, gan Arvis atzīst, ka Latvijā trūkst jaunu asiņu, lielākā daļa ir ar sirmām galvām. Kristers ir viens no retajiem jaunās paaudzes aktīvistiem.

Morzes ābeces sacensību dalībnieku vidējais vecums ir ap 60 gadiem. “Ir arī 88 un 92 gadus veci faķīri no Japānas, kas vēl joprojām Morzes ābeci rubī un piedalās sacensībās. Tur labas smadzenes vajag."

"Īsie radio viļņi iet apkārt zemeslodei ar gaismas ātrumu," skaidro Arvis. "Mēs varam sazināties pat ar Latvijas antipodu jeb pretējo zemeslodes pusi."

Zemei radio viļņi izstarot cauri nevar, bet tie atstarojas 200–300 kilometru augstumā jonosfērā, nāk atpakaļ uz Zemi, atkal atsitas, un tā zigzagā piecos, sešos soļos apiet apkārt Zemei. Radioamatieris, kas šo vilni uztver, tādā pašā veidā sūta signālu atpakaļ. Lai sazinātos, piemēram, ar Jaunzēlandi, ir divi virzieni, kur sūtīt signālu, – pa vienu zemeslodes pusi vai otru. Uz Jaunzēlandi īsāk caur Ziemeļpolu.

Augstas frekvences viļņi dur cauri jonosfērai, un vilnis aiziet izplatījumā. Piemēram, radiostacijas šauj kosmosā, astronauti kuģī var klausīties radio un tādā veidā tiek uzturēti sakari ar Starptautisko kosmosa staciju.

Arvis atceras, ka padomju laikos radioamatierisms bija faktiski vienīgais veids, kā tikt pie parunāšanās ārpus dzelzs priekškara. Padomju laikā antenas būvēt bija atļauts, bija vajadzīga licence un bija stingri ierobežojumi, ko drīkst raidīt.

"Nevarēja jau zināt, cik daudzi noklausās un dzird, ko tu raidi," stāsta Arvis. Viss ir dzirdams jebkuram, kurš radio uztvērējā uzgriež pareizo frekvenci. "Tu nezini, cik klausās – desmit, simts vai tūkstotis cilvēku. Bija arī gadījumi, ka ne to parunāji ēterā un uzreiz bija klāt cenzūra." Toreiz katrs nodibinātais sakars bija jāieraksta žurnālā.

Arvis saka, ka viņa hobijs ir interesanta lieta, kam ir vajadzīgas tehniskās zināšanas: "Jaunībā apguvu fiziku, elektrību, elektroniku. Televizorus remontēju, pirmos raidītājus paši būvējām. Tagad var nopirkt gatavus, bet toreiz tā nebija. Un ģeogrāfiju un valodas apguvu. Tagad ir savādāk, bet mūsu laikos, kad nebija ne interneta, ne mobilo sakaru, radioamatieris bija pirmais džeks pilsētā. Ar tehnoloģiju attīstību viss ir strauji mainījies."

Foto: logo

Projektu "Latvijas portreti" finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild SIA "TVNET GRUPA"

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām