BEZ SPRIEDZES ⟩ "Es ar to piedzimu, dzīvoju un nomiršu." Viktorija par dzīvi ar autismu un bipolārajiem traucējumiem (17)

Foto: Pauls Zvirbulis/TVNET GRUPA
CopyTelegram Draugiem X Whatsapp

Viktorijai Burnovai ir diagnosticēts autisms un bipolāri afektīvi traucējumi. Par abām diagnozēm viņa runā ļoti atklāti un tieši, nekautrējoties apspriest arī smagas un personīgas tēmas, kā pašnāvnieciskas tieksmes vai narkotiku atkarību. Ar Viktoriju sarunu raidījumā "Bez spriedzes" parunājām par priekiem, bēdām un grūtībām, ar kurām saskaras cilvēki, kam ir autisms vai bipolārie traucējumi.

Ikdienā Viktorija interesējas par psihiatriju un sociālajos tīklos veido saturu, kurā stāsta par dzīvi ar abām diagnozēm. To, ka viņa nav gluži kā citi, Viktorija saprata jau agrā bērnībā.

Video: Saruna ar satura veidotāju Viktoriju 

"Es jau no pašas bērnības sapratu, ka atšķiros, ka esmu kā baltā vārna. Protams, bija problēmas skolā ar draugiem. Bērnībā man bija ļoti daudz autisma simptomu, bet, tā kā augu ļoti destruktīvā ģimenē, visiem bija pie kājas, kas ar mani notiek,"  stāsta Viktorija.

Bipolārie traucējumi Viktorijai izpaužas divās garastāvokļa fāzēs – depresijā un hipomānijā jeb stipri pacilātā garastāvoklī. Iepriekš hipomānijas stāvoklī Viktorija pastiprināti lietoja narkotikas.

"Es pamostos, man ir daudz spēka un labs noskaņojums, tāpēc vajag palietot vēl vairāk, lai justos vēl labāk. Protams, gāju tusēt ar līdzīgiem cilvēkiem. Es tur biju zvaigzne – pozitīva, vielu iespaidā stāstu, kā cīnos ar atkarībām."

Hipomānijas stāvoklī Viktorijai ir radušās problēmas ar miegu, kā arī uznākusi pārliecība par ģenialitāti. Tika pieņemti arī nesaprātīgi un impulsīvi lēmumi.

"Es nodomāju, ka esmu ģeniāla. Piemēram, man ļoti patīk mūzika, es bez mūzikas nevaru dzīvot. Un šo vielu iespaidā tad es iedomājos, ka varu uzrakstīt hiphopa dziesmu. Kāpēc gan ne? Bet es vienkārši tērēju savu laiku un resursus."

"Vēl problēmas ir ar krāpšanu. Tādā stāvoklī es varu iemīlēties un būt pilnīgi pārliecināta, ka tas cilvēks man ir svarīgs. Es varu pārgulēt ar viņu."

Viktorija uzsver, ka hipomānijas fāzē pār savām darbībām un izvēlēm nav nekādas kontroles, jo viņa ir pilnīgi pārliecināta, ka ir vesela. Kad hipomānijas stāvoklis beidzas, realitātes apziņa iestājas sevišķi skarbi.

"Tā es varu nodzīvot trīs līdz septiņas dienas. Pēc hipomānijas beigām atveru acis un domāju – ko es izdarīju? Man bija žēl nevis sevis, bet gan cilvēka, ar ko biju kopā. Viņš zina, kas ar mani notika. Es varu iet un prasīt piedošanu, bet tam visam nav nozīmes, jo to vajag izdzīvot un darīt visu iespējamo, lai tas vairs neatkārtotos."

Viktorija atzīmē, ka bipolārie traucējumi jāārstē tieši ar medikamentiem.

"Nepietiek ar to, ka cilvēku aizsūta pie psihologa izrunāties. Šajā gadījumā smadzenēs mainās bioķīmija. Vienā brīdī dopamīns un serotonīns ir sasniedzis tik augstu līmeni, ka cilvēks jūt tās pozitīvās sajūtas uz kādām sešām līdz septiņām dienām. Bet tad vienā brīdī – čiks! Iestājas smaga vai vidēji smaga depresija. Vienā dienā viņš ir pozitīvs, bet nākamajā dienā viņš vairs nevēlas dzīvot. Tāpēc jāārstē abas fāzes." 

Autisma izpausmes nav tik viegli pamanāmas

Viktorija stāsta, ka autismu nav tik viegli pamanīt – viņai tas izpaužas ļoti savdabīgi.

"Man ir diezgan sarežģīti komunicēt ar cilvēkiem, kaut gan no malas to nevar pateikt. Bet komunikācija izraisa šausmīgu stresu. Autisms arī sagādā ģenētiskas problēmas ar miegu, kas neļauj ievērot normālu grafiku. Rodas problēmas arī ar smalko motoriku. Man vienmēr krīt no rokām kaut kas."

Laika gaitā Viktorija ir atradusi veidus, kā diagnozes izpausmes iegrožot, – stingrs grafiks un pieturēšanās pie dažādiem ieradumiem

"Man ir rīta, dienas rituāli. Vienmēr vajag kaut ko darīt, lai sevi nomierinātu." 

"Lai es varu normāli dzīvot, man vienmēr ir vajadzīgi scenāriji. Es eju gulēt, man vienmēr smadzenes strādā pārāk ātri. Kad eju gulēt, vienmēr izdomāju, ka celšos tādā un tādā laikā un mana zobu birste stāvēs tur un tur. Man vajag to visu izdomāt, lai es būtu mierīga."

Autisma diagnoze Viktorijas dzīvē par sevi atgādina arī draudzību veidošanā. Tas ne vienmēr notiek tik gludi, cik gribētos.

"Esmu savā galvā izdomājusi, kā man izskatās draudzība. Man ir noteikumi, un tev vajag pildīt tos noteikumus, ja tu gribi ar mani draudzēties." 

"Parasti cilvēki sola, ka tās norunātās lietas [ko nedrīkst darīt] nedarīs, bet tad to kādā brīdī izdara. Cilvēks vienmēr liek kaut kādas maskas un mēģina attaisnoties, kāpēc to izdarīja, bet mani tas neinteresē, jo mums bija saruna. Tas gan nenozīmē, ka tas otrs cilvēks ir slikts vai es pārspīlēju ar tiem noteikumiem. Nē – tu to solīji un neizdarīji, viss. Un es beidzu draudzību."

Par spīti grūtībām, ar diagnozēm ir izdevies sadzīvot

Laika gaitā Viktorija ar savām diagnozēm ir veiksmīgi sadzīvojusi un par spīti tām dzīvo pilnvērtīgu dzīvi, nodarbojoties ar to, kas viņu interesē visvairāk, – psihiatriju. Ceļš līdz šādas apziņas sasniegšanai gan nav bijis viegls.

"Man sākās problēmas aptuveni 12 vai 13 gadu vecumā. 14 gadu vecumā bija pirmais pašnāvības mēģinājums. Protams, es biju pusaudze, abižota pusaudze. Visiem bija vienalga, kas ar mani notiek. Es zināju, ka ar mani kaut kas nav kārtībā – visiem viss ir normāli, bet man ir problēmas. Protams, kad es biju tik jauna, es domāju – kāpēc nevaru būt kā pārējie? Man bija ļoti grūti. Kad esi bērns vai pusaudzis, tu nevari īsti izstāstīt, kas ar tevi notiek, jo tev nav sapratnes par to."

Tāpat Viktorijai autisma diagnozes iespaidā nācies cīnīties ar dažādām atkarībām, tostarp no alkohola, nikotīna, marihuānas un citām vielām. Sevišķi to veicinājusi komunikācija ar cilvēkiem, kas nešķiet saistoši.

"Mums visiem ir iestrādāta ideja, ka vajag komunicēt ar cilvēkiem un veidot attiecības, draudzības. Daļēji tā ir taisnība, bet nav tā, ka katram autistam tas ir vajadzīgs. Teiksim, es mēģināju to sasniegt, bet nevarēju komunicēt ar cilvēkiem "skaidrā", jo man bija garlaicīgi."

"Teiksim, mani visvairāk interesē psihiatrija – par to varētu runāt stundām ilgi, es ar to dzīvoju vairāk nekā 10 gadus. Bet, ja mēs runātu par modi, ēdienu, mašīnām un tamlīdzīgi, man būtu garlaicīgi. Lai es varētu kaut kā uzturēt to dialogu, man būtu vajadzīgas vielas."

Viktorija uzsver, ka atkarības ir izdevies pārvarēt, jo ap sevi ir sapulcējusi cilvēkus, kam ir līdzīgas intereses.

"Man ir divi varianti – vai nu dzīvoju pēc citu principiem un lietoju, vai izvēlos savu ceļu un kompāniju un nelietoju. Es izvēlējos otro ceļu."

Laika gaitā Viktorija ir sapratusi, ka no autisma diagnozes tuvākajā laikā netiks vaļā – ar to ir jāsadzīvo. Viņai to ir veiksmīgi izdevies pieņemt kā pilnvērtīgu daļu no sevis.

"Autisms nav diagnoze, ko var izārstēt vai no kuras izaugt. Es ar to piedzimu, dzīvoju un nomiršu. Jāpieņem tas fakts, ka piedzimu kā autiste un nevaru neko ar to darīt, atliek tikai ar to sadzīvot un domāt, kā uzlabot savu dzīvi. Nedrīkst no tā atteikties, jo tā ir daļa no manis."

Komentāri (17)CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām