“Vai mēs izdzīvosim?” Karla vēršanos tumšajā Baltijas jūrā pārtrauca igauņu dejotāja. Kuģis turpināja grimt dziļāk ar katru nākamo vētras sacelto vilni. Karlam bija skaidrs, ka atbildi uz Mardžas uzdoto "jā vai nē" jautājumu izšķirs tikai un vienīgi viņu tālākā rīcība. Bija jādara viss iespējamais, lai izdzīvotu, lai izturētu līdz brīdim, kad ieradīsies palīdzība. Kad tas būs? To neviens nevarēja paredzēt.
Turpinājums rakstu sērijai par izdzīvošanu prāmja "Estonia" katastrofā.
"Jūs saprotat, cik ļoti man šajā traģēdijā paveicās? Ik uz stūra bija jauns jautājums par pareizā lēmuma pieņemšanu un veiksmi… Un, kad paveicās ar veiksmi, atkal vajadzēja pieņemt jaunu pareizo lēmumu..." pieredzēto pārdomā Karls.
Karlam bija skaidrs, ka jāvaicā nevis "vai?", bet gan "kas mums jādara, lai izdzīvotu?"
Nebija neviena cita, uz ko šajā brīdī cerēt vai paļauties. Tuvākie kuģi bija tik tikko saskatāmi Baltijas jūras tumšajos ūdeņos. Apkalpe nezināja, kas notiek.
"Kuģis sašūpojās un grima dziļāk, šķiet, ik pēc minūtes. Vai pat pusminūtes. Tas notika ļoti ātri," grimšanu atminas Karls.
Abi jaunieši nolēma mērot bīstamo ceļu līdz kuģa priekšai, kur ap atvērtu glābšanas plostu pulcējās izdzīvošanas instinkta dzīti pasažieri.
Ielecot citu pasažieru sarūpētajā glābšanas plostā, viņi netika laipni sagaidīti.
"Kāpēc jūs šeit lienat? Šeit vairs nav vietas! Mūsu jau tā ir daudz! Kāpiet ārā!"
Bet jaunieši negrasījās izvērtēt citus rīcības plānus.
Nonākot ūdenī, palīdzot vēl citiem pasažieriem iekļūt glābšanas plostā, varētu šķist, ka nu būtu pienācis mazas atelpas brīdis. Bet tā nebija.
Visi noskatījās, kā jūrā pazūd pēdējās liecības par prāmi "Estonia", kas visu šo laiku bija stāvējis priekšā vēja brāzmām.
""Estonia" nogrima. Un tad sākās elle."