Pēc vētras plosītajā Baltijas jūrā aizvadītās nakts beidzot 23 plostā esošajiem cilvēkiem, kas vēl nesen atradās uz "Estonia" klāja, dzima cerība. Viņi atdūrās pret "Viking Line" prāmi, kas bija ieradies viņus glābt. Celti augšup, kur vien pāris stāvus augstāk viņus gaidīja ciets pamats zem kājām, drošība, siltums...
Kāds no izglābtajiem atļāvās atviegloti uzelpot: "Mēs esam glābti." Bet Karls zināja, ka viss vēl nav beidzies, ka vēl kaut kas var noiet greizi.
Un viņam izrādījās taisnība, jo jau nākamajā mirkli plosta pasažieri atkal iegāzās ūdenī.
Šķita, ka tūlīt zudīs pēdējie spēki un līdz ar tiem arī Karla dzīvība.
Viņš mēms un nosalis gulēja uz plosta un spēja tikai noskatīties, kā glābēji pa vienam ceļ uz prāmja augšā cilvēkus.
"Tagad tava kārta!" glābēji pateica Karlam.
Bet viņš pirmajā brīdī necēlās. Viņš baidījās, ka ir ko pārpratis, ka tūliņ veltīgi atdos savus pēdējos spēkus.
Tomēr, ticis līdz glābšanas virvei un arvien tuvojoties drošajam klājam, Karls nezaudēja apņēmību.
"Es gribu izdzīvot un pateikt savai mātei un visiem pārējiem, kurus es ļoti mīlu, cik tas viss bija briesmīgi."