Vecāku šķiršanās – kā tā ietekmē bērnu un kā viņu netraumēt procesā? Komentē psiholoģe (2)

Psiholoģe skaidroja, ka šķiršanās jebkurā ģimenē nozīmē krīzi, jo tiek pārkārtota visa ģimenes sistēma.

"Šo periodu var raksturot haoss, neziņa, trauksme, bailes, jo vecā un ierastā, zināmā vairs nav, bet jauns nekas vēl nav tapis.

Jo nobriedušākas ir pieaugušo personības – abi pieaugušie pilnībā izprot, kas notiek, ļoti labi apzinās savas emocijas, to cēloņus un izpausmes, spēj regulēt un kontrolēt tās, uzņemas pilnu atbildību par savu rīcību un tās sekām, jo vairāk šķiršanās process var būt ne tikai miermīlīgs un cieņpilns, bet arī ar pievienoto vērtību, proti, pieaugušie gūst jēgpilnas atziņas par sevi, attiecībām, par sevi attiecībās, trenē iecietību, sapratni.

Taču, ja šķiršanās pārvēršas par cīņu, kurā visi līdzekļi ir labi (manipulācijas, emocionālā, finansiālā vardarbība), vecāku savstarpējā cīņā bērni zaudē visu savu vērtību un pozīciju, jo divi pieaugušie izvēlas iznīcināt viens otru, uzvarēt par jebkuru cenu.

Psiholoģijā tiek uzskatīts, ka nevis šķiršanās pati par sevi rada bērniem traumatisku pieredzi, bet gan tas, kā notiek šķiršanās. Traumēts un sevi "neizstrādājis" vecāks nevar netraumēt bērnus.

Lai šķiršanās nebūtu traumatiska nevienam, ir vērts palīgā ņemt visus iespējamos veselīgas pašapzināšanās, komunikācijas veicināšanas, konfliktu risināšanas un citus palīglīdzekļus – izglītošanos (grāmatas, lekcijas par pašattīstību, komunikāciju, pāra sadarbību, šķiršanos), individuālo psihoterapiju, mediatoru, pāra terapeita palīdzību šķiršanās procesā radušos domstarpību risināšanai un cieņpilnai komunikācijai, veselīgai bērna iesaistei un informēšanai," skaidroja Elsiņa.

Psiholoģe atbildēja arī uz vairākiem citiem aktuāliem jautājumiem par un ap šķiršanās tematu.

Palikt kopā "tikai bērnu dēļ" – cik pareizi? 

Situācijas ir ļoti atšķirīgas, un daudz kas ir atkarīgs no pāra vienošanās.

Mūsdienās pasaulē nav maz tādu ģimeņu, kur pāris mierpilni un saskanīgi sadzīvo (angļu valodā co-housers, co-parenting) saskaņā ar savstarpēju vienošanos, piemēram, ekonomiskā izdevīguma, saimniecisku un praktisku apsvērumu dēļ, kā arī lai bērniem vienlīdz lielā mērā būtu pieejami abi vecāki, lai neizjauktu bērnu ikdienas rutīnu un ritmu.

Taču ir jāatzīmē, ka tas ir iespējams tikai tad, ja abi pieaugušie ļoti skaidri ir pārrunājuši savstarpējās sadarbības robežas un noteikumus, viņiem vairs nav emociju un gaidu attiecībā uz partneri, viņi brīvi ļauj un pieļauj, ka katrs veido savu dzīvi, iespējams, arī attiecības ārpus šī modeļa.

Taču tajā gadījumā, kad divi partneri dzīvo intensīvi konfliktējošā vidē, viņi jau sen ir emocionāli un fiziski attālinājušies viens no otra, tad "dzīve kopā bērnu dēļ" diemžēl ir nesaprātīgs attaisnojums savai nespējai pieņemt izšķirošos lēmumus un sakārtot jautājumus no dimensijas uz "mēs" (mums kopīga māja, kredīts, bērni) uz dimensiju "es" (uzņemos atbildību par to, ka pats varēšu un centīšos tikt galā).

Nereti šādus pārus vieno nevis bērni, bet finansiālā un emocionālā atkarība vienam no otra. Šajā modelī bērni neapgūst pieredzi, kā risināt problēmas, uzņemties atbildību, meklēt risinājumus, bet novēro dzīves modeli, kā iestrēgt, būt atkarīgiem, ciest.

Bieži konsultācijās dzirdu, ka pieaugušie par saviem vecākiem saka: "Mani vecāki joprojām dzīvo kopā, taču tā nav dzīve, bet mokas." 

Dažreiz lietas notiek ne tāpēc, ka tās ir pilnvērtīgas, dodošas, bet gan tāpēc, ka cilvēki iestrēgst domāšanā "tā vajag, tā ir pareizi", "ģimene ir pats svarīgākais", "mani vecāki ir šķīrušies un es to negribu ne par kādu cenu" un citu iemeslu dēļ.

Šķirties vēlas tikai viens. Kā rīkoties?

Mēdz būt tādas situācijas, kad šķiršanos iniciē viens no partneriem. Tādā gadījumā viņam ir varas pozīcija, jo lēmuma pieņēmējs parasti ir nobriedis tādam solim, uz to ir gājis ilgāku laiku, izskatījis un apsvēris iekšēji dažādus variantus un opcijas.

Lēmums par šķiršanos nenotiek vienā dienā, parasti tas ir ilgāka procesa rezultāts. Ja otrs partneris nav bijis pieslēgts ģimenes un partnerības jautājumiem, šis lēmums viņam var nākt kā zibens no skaidrām debesīm.

Pāra konsultācijās dzirdu: "Man viss ir labi. Nav taču tik traki, kā viņš(-a) stāsta. Viņa(-s) skatījums ir pārspīlēts."

Te varētu būt ļoti sarežģīta situācija, jo viens no partneriem nedz apzinās, nedz redz problēmu, nav nobriedis pārmaiņām. Šī negatavība patiesi var vecināt sabotāžu. Šeit atkal ir jāatzīmē tas, ka sava ego sāpes var aizēnot jebkuru veselīgu skatījumu uz bērna vajadzībām. Kad tik stipri ciešu es, ir grūti būt empātiskam un saprotošam pret otru.

Labākais, ko var šajā gadījumā darīt, ir vērsties individuālajā psihoterapijā, lai tiktu galā ar savām emocijām, izvērtētu realitāti, attīstītu spētu cieņpilni diskutēt ar partneri, kaut kur cienīt un pieņemt viņa(-s) izvēles. Ja paša(-s) naids, dusmas, atriebības kāre kļūst neapzināta un nekontrolējama, tad cieš ne tikai pats(-i), bet arī visi apkārtējie. Bērns ir ieguvējs tikai tad, ja pats pieaugušais attīstīs sevi, būs apzināts savās emocijās, darbībās, attieksmēs, reakcijās.

Kā rīkoties, ja viens no vecākiem manipulē ar bērniem vai draud tos otram "atņemt"?

Draudi ir dusmu, bezspēcības reakcija. Iespējams, ka šī jau ir eskalējusies vajadzība ietekmēt otru, jo savstarpējā saskarsme ir nonākusi strupceļā. Tāpat šī var būt neapzināta vēlme sodīt otru, jo bērnu "atņemšana" var ļoti, ļoti sāpēt.

Pirmkārt, pašam(-i) sev ir jāatbild, ko es ar to vēlos panākt, otrkārt, vai tomēr vēl pastāv citi varianti, kā es varu ietekmēt otra uzvedību un regulēt savu uzvedību, netraumējot bērnus un neizraisot milzīgu krīzes padziļinājumu. 

Nespējot kopīgi rast vienošanos, noteikti ir vērts izmantot trešās personas – speciālista, piem., mediatora, pāru terapeita atbalstu, kurš no malas iezīmēs skatījumu uz situāciju, atspoguļos katra pieaugušā adaptīvas un neadaptīvas pieejas problēmas risināšanā, uzsvērs riskus un ieguvumus bērniem viena vai otra risinājuma gadījumā, deeskalēs emocijas un ļaus paskatīties uz situāciju veselīgāk.

Abi vecāki var nebūt labi partneri viens otram, bet var būt labi vecāki saviem bērniem. Ar bērnu atņemšanu pieaugušais vēlas sodīt otru partneri kā partneri, kā cilvēku, bet automātiski soda arī viņu kā vecāku, tādējādi atņemot bērnam iespēju piedzīvot pilnvērtīgu abu vecāku klātesamību.

Jāpiebilst, ka šo refleksiju nevajadzētu attiecināt uz gadījumiem, kur viens no vecākiem ir vardarbīgs pret bērniem, ir ar izteiktām atkarību pazīmēm un citām disfunkcijām, kas neļauj viņam(-i) pildīt pilnvērtīgu vecāku funkciju.

Šķiršanās ar skandāliem. Ko tā nodara bērniem?

Mūsu psihē nekas nekur nepazūd, visa pieredze tiek ierakstīta un agri vai vēlu dod par sevi ziņu.

Īstermiņā bērns var saskarties ar fiziskas veselības problēmām (biežākas un smagākas saslimšanas, miega traucējumi), dažādiem simptomiem, kuriem nav fizioloģiska pamata, – galvassāpes, vēdersāpes, nedaudz paaugstināta un stabila temperatūra, psihiskas dabas traucējumiem (trauksmes, panikas lēkmes, bailes, depresija, murgošana, posttraumatiska stresa simptomi), psihosomatiskām problēmām (piem., enurēze, enkoprēze, stostīšanās, tiki, pēkšņas alerģiskas reakcijas, kas sākušās pēc spēcīgiem psihoemocionālajiem pārdzīvojumiem).

Tāpat bērna nespēja tikt galā ar traumatisku pieredzi var izpausties arī uzvedības problēmās atkarībā no vecumposma – agresijas epizodes attiecībā pret citiem bērniem, nevēlēšanās atraisīties no vecāka jeb tā sauktā pielipšana, vielu lietošana, pazušana procesu atkarībā (telefons, dators), noslēgšanās, nagu graušana, matu plēšana.

Ilgtermiņā tā var būt traucēta spēja veidot attiecības plašākā kontekstā, kā arī problemātiska partnerattiecību veidošana, tāpat arī atkarības, psihiskas problēmas.

Šķiršanās sāp. Vai bērna priekšā izlikties, ka viss kārtībā?

Bērni ir gudrāki, redzošāki, nekā mums šķiet. Izlikšanās nenodrošina bērna sirdsmieru, jo bērns redz un jūt. Atkarībā no bērna vecumposma ir jārunā ar bērnu viņam atbilstošā un saprotamā valodā, piemēram, "tētis un mamma nesaprotas, mēs bieži strīdamies".

Noteikti bērnam ir vērts uzsvērt, ka viņš nav vainīgs pie vecāku strīdiem, jo bērniem ir tendence automātiski un ļoti ātri uzņemt vainu uz sevi, ka viņi ir vainīgi, ka vecāki strīdas.

Visas metodes un pieejas (minētas iepriekš), kas vecākam pašam var palīdzēt kļūt apzinātākam, pašam spēt atpazīt savas emocijas un regulēt tās, pašam spēt izprast savas uzvedības cēloņus un sekas, pašregulēties, ir lieliskas, lai šķiršanās faktu nepārvērstu par karu.

Ciešanās un sāpēs mums automātiski gribas vainot otru, sliktākajā gadījumā – iznīcināt otru. Ir ļoti grūti, un tas prasa milzīgu darbu, izkāpt no cietēja lomas un uzņemties atbildību par savu dzīvi, izvēlēm, reakcijām, uzvedību.

Mēs neizvēlamies situācijas, kurās nokļūstam, neizvēlamies, ko un kā otrs cilvēks mums nodara, taču mūsu spēkos ir izvēlēties, ko ar to darām. Neviens mūs nevar izpestīt no mūsu pašu ciešanām. Otra cilvēka iznīcināšana nav mūsu ciešanu risinājums – abos partnerības virzienos! Lai līdz tam nonāktu dziļi un patiesi, ir nepieciešama liela iekšējā, personīgā transformācija.

Vai šķiršanās tad, kad ir bērni, atšķiras no tā, kad bērnu pārim nav?

Šķiršanās vienmēr ir pārmaiņas, tā atstāj pēdas katra cilvēka dzīvē, neatkarīgi no tā, vai ir, vai nav bērni. Taču bērnu esamības fakts to var padarīt komplicētāku, jo diviem partneriem nav jārēķinās tikai pašiem ar sevi, bet arī ar bērniem. Bērnu esamība nereti nozīmē arī lielākus izaicinājumus praktiskajā, sadzīviskajā un finansiālajā aspektā. Nepieciešamība risināt šos jautājumus neapšaubāmi var ievest partnerus lielākā spriedzē un konfliktos.