BEZ SPRIEDZES ⟩ "Es gribu dzīvot normāli." Voldemārs par dzīvi ar bērnu cerebrālo trieku

Voldemārs aktīvi iesaistās invalīdu un viņu draugu biedrībā "Apeirons" kā brīvprātīgais, ikdienā pārstāvot cilvēku ar invaliditātēm intereses. Bieži raksta arī Rīgas domei, lai ziņotu par nepilnībām pilsētas infrastruktūrā.

Video: saruna ar Voldemāru

Atslēga laimīgai dzīvei – nodarbošanās ar to, kas patīk, un sevis novērtēšana

Voldemārs stāsta, ka vienmēr ir bijis priecīgs un laika gaitā viņam ir izdevies sevi pieņemt "par visiem simts procentiem". Lielāko atbalstu ikdienā sniedz mamma, savukārt laimīgu dara darbošanās "Apeironā".

Tāpat Voldemārs vērš uzmanību, ka citiem vienmēr var būt sliktāk, un novērtē to, kas viņam ir sniegts.

"Es uzskatu, ka katra slimība ir jāpieņem, jo citiem tomēr ir daudz sliktāk – piemēram, guļošiem cilvēkiem ar ļoti smagiem traucējumiem. Man ir daudz vieglāk, jo es vismaz iespēju robežās varu kustēties, man rokas ir salīdzinoši labā stāvoklī. Varbūt neklausa tāpat kā normālam cilvēkam, tomēr varu braukt."

"Tāpat arī guļoši cilvēki, kam ir ļoti smaga invaliditāte, spēj priecāties par dzīvi."

Voldemāru priecīgu dara arī apziņa, ka cilvēkiem ar kustību traucējumiem Rīgā mūsdienās ir vieglāk pārvietoties.

"Salīdzinot ar 90. gadiem, noteikti ir par 60–70 procentiem labāk. Piemēram, 1991. gadā, kad es piedzimu, nebija nekā no tā, kas ir tagad, – ne atbilstošu trolejbusu, autobusu, ne tramvaju."

Viņš arī novērtē cilvēku iecietīgo attieksmi pret viņu un citiem cilvēkiem ar kustību traucējumiem, bet vienlaikus atzīst – reizēm cilvēki ir pārāk saudzīgi un gādīgi.

"Man nepatīk, ja ar mani tilinās un pārāk daudz apčubina. Ja pārāk daudz prasa palīdzēt un apčubina, tas arī nav labi. Ir bijuši arī tādi gadījumi, kad šķiet, ka jau žēlo mani. Man nepatīk tas. Bet no otras puses, tāda attieksme ir labāka nekā tad, ja man pa muti dod cilvēki."

No nelāgiem brīžiem var mācīties

Lai gan Voldemārs ar dzīvi ir visnotaļ apmierināts un par kustību traucējumiem nesūdzas, tie ik pa laikam arī ir noveduši pie nepatīkamiem brīžiem.

"Man vienreiz viens krievu tautības cilvēks uz ielas iedeva pa muti pēc tam, kad es viņam nejauši ar ratiņkrēslu iebraucu kājās. Es vēl viņam atvainojos, bet viņš man skrēja pakaļ un iedeva pa muti."

Voldemārs gan par to daudz nepārdzīvo un uzskata, ka no tā var mācīties.

"Tā man bija mācība, ka ratiņkrēslā nevar braukt kā rallija automašīnā. Man tomēr arī ir jāskatās apkārt un jābrauc uzmanīgāk, jo citādi var gadīties nelāgi. Ir ļoti nepatīkami, ja ar ratiņkrēslu iebrauc kājās."

Tāpat Voldemārs sapratis, ka svešās vietās nedrīkst braukt izklaidīgi.

"Vienreiz es Bolderājā, skatoties uz nobrauktuvēm, nobraucu no trotuāra un apgāzos uz brauktuves. Labi, ka neviena mašīna nenāca, bet tā arī bija mācība, ka ceļš ir padziļinātāk jāpēta. Ņemot vērā, ka man ir arī redzes traucējumi, man svešās vietās jāpārvietojas vēl uzmanīgāk."

Citiem jābūt pašapzinīgiem un atvērtiem

Voldemārs citiem cilvēkiem ar kustību traucējumiem ikdienā iesaka būt pašapzinīgiem.

"Ja būsi pašapzinīgs, tad tu varēsi arī uzdrošināties darīt to, ko es. Tāpat iesaku [cilvēkiem ar kustību traucējumiem] biežāk iet ielās, runāt par savām slimībām. Ja runāsi, tad cilvēki arī vairāk gribēs palīdzēt. Tāpat jābūt smaidīgiem, atvērtiem. Un nevis burkšķēt par visu, bet gan veicināt diskusiju ar ieteikumiem."

"Es gribu dzīvot pēc iespējas normālāku dzīvi, tāpēc ar savām darbībām aicinu to darīt arī citus."